Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
15. novembris, 2016
Drukāt

Atvērta spēle bez ierobežojumiem (1)

Publicitātes (Mārtiņa Vilkārša) fotoPublicitātes (Mārtiņa Vilkārša) foto

Aktieru spēles paņēmieni izrādē ir atvērti un visatļauti. Daudzie personāži uz skatuves dzīvo pēc atšķirīgiem tēlojuma noteikumiem.

Skatītājiem ienākot Valmieras teātra zālē, rodas iespaids, ka izrādes “Muiža kaņepēs” iekārtojums būtiski paplašinājis telpu. Jau tā iespaidīgais skatuves atvērums saplūst ar zāli, likvidējot rampas robežu. Proscēnijā pa labi un pa kreisi skatuvei paredzēta darbība, vēlāk izrādes laikā starp krēslu rindām staigās personāži un, dalot žēlsirdības paciņas nabadzīgajiem dzimtļaudīm, muižniece Gurmižska vienu iedos arī skatītājam pirmajā rindā. Tiem, kuri nav sapratuši spēles noteikumus, aktieris Neščastļivcevs bargi atgādina: “Izslēdziet mobilos telefonus, Raisai Pavlovnai nepatīk!” Divstāvīgā podestu kompozīcija (scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis) vienlaikus rada plašas muižas ēkas iespaidu, tomēr dēļu konstrukcijām neslēpti cauri vīd Valmieras teātra reālās sienas. Uz robežu nojaukšanu “strādā” cēlienu un ainu sākumā dzirdamā izrāžu vadītājas balss: “Skaņa, gaisma, lūdzu, sākam!” “Šeit viss ir teātris,” it kā saka režisore Indra Roga, liekot skatītājiem būt fiziskā distancē tuviem 19. gadsimta krievu klasiķa Aleksan­dra Ostrovska lugas “Mežs” notikumiem. Nedomāju, ka jāpārstāsta autora sižets, jo, pirmkārt, izrādē lugas ainas ir autonomas, katra ar savu iekšējo dramaturģiju, otrkārt, tēlu attiecības, kas tiek spēlētas starp bagātajiem un nabagajiem, mīlēt un mīlēties gribošajiem, ir motivētas tiklab Ostrovska laikmeta, kā šodienas kontekstā.

Arī emocionāli valmieriešu “Muiža kaņepēs” ir atvērta, to var salīdzināt ar krievu nācijas dvēseles plašumu un neizskaidrojamību. Netrūkst ne naida, ne nodevības, ne sapņu, ne mīlestības. Pretrunīgumu, manuprāt, visspilgtāk nospēlē Tālivaldis Lasmanis Vosmibratova tēlā, dažos mirkļos apmetot temperamentīgu kūleni no knauzerīga biznesmeņa uz izšķērdīgu mecenātu pašam nesaprotama iemesla dēļ.

Krievu dvēsele nav sīkumaina, apliecina mākslinieces Annas Heinrihsones kostīmu koncepcija bez vienota stila, personāžiem dāvājot bagātīgu tērpu klāstu. Uz skatuves sadzīvo 19. gadsimta muižas ļaužu (lomās Austra Baumane, Ruta Birgere, Vizma Kalme, Lelde Kalēja, Māra Vīgante) nacionālie, gandrīz pērļotie kokošņiki un krāsainie lakati, Aksjušas (aktieris Mārtiņš Meiers) baleta kārtaine, solīdi 21. gadsimta uzvalki un, protams, kleitas a la Gurmižska (lomā Imants Strads).

Pieteiktā atvērtība kļūst par pārbaudījumu, kas izrādei nenosprauž konkrētas robežas un kas tādējādi uzrāda neviennozīmīgas sekmes. Atvērti un visatļauti ir aktieru spēles paņēmieni. Daudzie personāži uz skatuves dzīvo pēc atšķirīgiem tēlojuma noteikumiem. Vērojot Janusa Johansona, Skaidrītes Putniņas, bet īpaši Aksjušas un Pjotra (Rihards Jakovels) attiecības, skatītājiem jākļūst par lieciniekiem 19. gadsimta teātra spēles stilam, kas pats par sevi izraisa smaidu. Provinciāli amatieriska šķiet senā teātra taisīšanas tehnika, saskaņā ar kuru runātais teksts ir vērsts nevis uz partneri, bet uz publiku, savukārt jūtas tiek pārspīlētas un ārēji demonstrētas. Manuprāt, tieši spēles veida dēļ savu “Ofēlijas stāstu” M. Meiers tā arī neizstāsta, jo ne mirkli nav reālpsiholoģiskas ticamības. Paradoksāli, ka Mārtiņš Liepa ceļojošā traģiķa Ņeščastļivceva lomā psiholoģiski pārliecinošs ir tēlam “izdevīgajās” attiecībās ar krustmāti, bet lomas patieso traģiku izdzīvo ar neīstu patosu.

Saimniecības pārzines Uļitas (lomā Kārlis Freimanis) portretējums ir veiksmīgs, tajā līdzsvarota 
ārējā groteska ar iekšējo izkāpinātību, tēlam tiecoties pēc absolūtas paklausības kundzei un iedomātas mīlestības pret partneri. Bulanova lomā aktrise Inese Pudža groteski spēlē dubultmaskas, abas ir līdzīgas – paklausīgs, aprobežots jauneklis un vīrišķīgi stingrs kavalieris “sievišķīgajai” muižniecei, abas maskas dvēseliski tukšas. Visbagātāko krāsu paleti dāsni lieto aktieris Imants Strads muižnieces Gurmižskas lomā, ko caurvij paštīksmināšanās par “sievišķību”, “muļķību”, finālā iegūto vīrieti. Aizkustinošākais ir sākums, kad I. Strada varone staigā apkampusi baltu spilvenu rokās – kļūst skaidrs, ka tas iemieso dvēseliskas ilgas ne vien pēc maiguma, bet arī kaut kā neiespējama. Kontrasts starp ārēji robusto Gurmižskas ķermeni un jūtu vibrācijām ļauj ieraudzīt režijas, iespējami īsto, bet varbūt manis iedomāto, metaforisko izrādes ideju – dvēselisks sapnis, traģiski ieslodzīts fiziski “nepareizā” ķermenī. Muižniece tekstā žēlojas, ka ir tikai “kantoriste savai bagātībai”, līdzīgi kā šodienas pasaule mums apkārt kalpo naudai, nevis garīgam pirmsākumam. Tomēr otrajā cēlienā loma būtiski mainās, iespaids par apgaroto un nesaprasto sievieti ir īslaicīgs. Finālā I. Strada spēlētā staltā kundze sievišķīgās formās izrādās tikai vēlīno fizisko vēlmju “upuris”, kuras pietiekami apmierinot muižniece kļūst praktiska un, atvainojiet, bābiska. Viņa nepalīdz krustmeitas mīlas jūtu piepildījumam, kļūstot pakļāvīga jaunajam vīram.

Indra Roga iestudējumā ļauj māksliniekiem atvērt visas emociju lādes un plauktus, prasot spilgtumu gan formā, gan iekšējā saturā, tomēr šķiet, ka ansambļa līdzsvarojuma vārdā būtu nepieciešama lielāka režijas iejaukšanās aktieru brīvībā.

 

UZZIŅA

Iestudējums “Muiža kaņepēs” Valmieras Drāmas teātra Lielajā zālē pēc Aleksandra Ostrovska lugas “Mežs” motīviem

Režisore: Indra Roga, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone.

Lomās: Ligita Dēvica, Kārlis Freimanis, Rihards Jakovels, Januss Johansons, Tālivaldis Lasmanis, Mārtiņš Liepa, Mārtiņš Meiers, Ieva Puķe, Skaidrīte Putniņa, Imants Strads u. c.

Nākamās izrādes: 30. novembrī, 4. decembrī.

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Armands Kalniņš: “Nozīmīgs sezonas sākums, izrādes īpatnība – pārspīlējums, kas kļūst par patiesu realitāti. Teicami ir ne vien Strads, bet arī Mārtiņš Meiers (“īsta” meitene), Liepa un daudzi citi. Reālisms nav vienīgais ietekmīgais spēles veids.”

Una Griškēviča: “Mazliet psihodēliska drāma ar komēdijas elementiem un netveramu īstu kaņepju aromātu. Strads bija ģeniāls!”

Senais: “Manuprāt, vidusmēra teātra apmeklētājam sižeta pasniegšanas veids un valoda bija krietni par dziļu. Savukārt pārspīlētie, piesātinātie joki vairāk piedienētu kādai amerikāņu “popkorna” kinokomēdijai. Protams, noliecu galvu aktieru priekšā, katrs savu lomu izdzīvoja perfekti.”

vdt.lv.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Senais: “Manuprāt, vidusmēra teātra apmeklētājam sižeta pasniegšanas veids un valoda bija krietni par dziļu. Savukārt .
    ————————————-
    Piekrītu šim teiktajam:
    pārspīlētie, piesātinātie joki vairāk piedienētu kādai amerikāņu “popkorna” kinokomēdijai
    Humoram jābūt tik SMALKAM, lai dodoties mājās, ik pa laikam rastos vēlme atkal iesmietie, bet ja kas kas par daudz, tas jau ir par skādi…
    Bet kopumā PATIKA neierastais scenogrāfiskais risinājums, aktieru spēle …

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+