Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
5. decembris, 2014
Drukāt

Atziedi, dvēsele! Saruna ar dzejnieku Leonu Briedi (2)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze
Uzziņai

Leons Briedis, dzejnieks, rakstnieks, literatūrzinātnieks, literatūrkritiķis, tulkotājs un atdzejotājs;
- dzimis 1949. gada 16. decembrī Madonas rajonā;
- 1968. gadā iestājies Latvijas Valsts universitātē Latviešu valodas un literatūras studiju dienas nodaļā, no kuras 1970. gadā izslēgts par pretpadomju darbību bez jelkādām tiesībām iegūt augstāko izglītību bijušās PSRS teritorijā;
- 1972. gadā tomēr iestājies Moldāvijas Republikas Kišiņevas universitātes Spāņu valodas un literatūras dienas nodaļā, no kuras spiests aiziet savu sakaru ar moldāvu un rumāņu demokrātiski noskaņoto inteliģenci dēļ;
- mācījies M. Gorkija Literatūras institūta Augstākajos literārajos kursos Maskavā;
- tulkojis un atdzejojis no latīņu, krievu, poļu, angļu, romāņu, suahili, albāņu u. c. valodām;
- sadarbībā ar komponistu Raimondu Paulu sacerēti teksti ap 120 dziesmām;
- līdz šim latviešu valodā publicētas L. Brieža 38 oriģinālgrāmatas, kā arī vairāk nekā 50 tulkotas un atdzejotas grāmatas;
- strādājis dažādos Latvijas kultūrizdevumos, kulturoloģiskā žurnāla "Kentaurs XXI" dibinātājs, galvenais redaktors un izdevējs (1992 – 2010). Bijis izdevniecības "Minerva" direktors;
- Latvijas Rakstnieku savienības un PEN kluba biedrs;
- saņēmis dažādas gan Latvijas, gan starptautiskās literārās balvas un prēmijas;
- 1999. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, 2003. gadā Portugāles Republikas augstāko ordeni, 2014. gadā Spānijas Karalistes Katoļu Isabelas ordeni.
- 2010. gadā par dzejoļu krājumu "Mijkrēšļa rokraksts" saņēmis Ojāra Vācieša literāro prēmiju;
- dzīvesbiedre Marija Makoveja-Briede ir rumāņu dzejniece, prozaiste, esejiste, publiciste, kultūrpētniece, kas rumāniski tulkojusi visu ievērojamāko latviešu rakstnieku darbus, latvju dainas;
- dēli: Korneliuss Briedis un Adrians Briedis-Makovejs

“Atziedi, dvēsele!”, “Cielaviņa”, “Dāvāja Māriņa”, “Pēc simt gadiem Piebalgā” – šos dzejnieka LEONA BRIEŽA vārdus mēs labprāt dziedam un varēsim dziedāt atkal 16. decembrī dzejnieka 65. dzimšanas dienā koncertzālē “Rīga”. Tur koncertuzvedumā “Atziedi, dvēsele!” populāri solisti, Rīgas Doma zēnu koris, koris “Balsis” dziesmās aplūkos dzejnieka mūžu. Bet mēs dažus tā brīžus šajās lappusēs.

Pirms dzejnieks sāk stāstīt, atgādināsim viņa pēdējo gadu veikumu vien: 2013. gada maijā nāk klajā Leona Brieža vizuālo dzejoļu krājums “Mariagrammas”, septembrī – spāņu dzejnieka Rafaela Alberti darbu izlase bērniem, oktobrī – dzejoļu grāmata “Oktāvas”.

2014. gada martā – pirmā apjomīgā spāņu dzejas izlase latviešu valodā “Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.” ar 33 izcilu spāņu dzejnieku darbiem, un maijā dienas gaismu ierauga viņa dzejas krājums “Rīta rūsa”, bet rudenī rumāņu dzejnieka Dz. Vulturesku dzeju izlase “Ziemeļu Aklais”.

Lai kaķim tiek desa, man – grāmata

Bērnība ir gaišākais laiks, lai kāda tā arī būtu. Lai gan pēckara bērnība nekāda sevišķi saldā nebija, tiesa, aplaimota ar tauku maizītēm, kas bērniem pa dažām visai dienai bija sasmērētas un uz plauktiņa augšā stāvēja. Mani vecāki Jadviga un Voldemārs bija lauku skolotāji. Tēvs mācīja eksaktās zinātnes, mamma – valodas. Latviešu valodu un literatūru, krievu un angļu valodu.

Mātes sastādīto, ar roku rakstīto angļu valodas vārdnīcu vēl tagad glabāju. Vecākiem visa diena pagāja darbā, man kā vecākajam bija jāpievaktē abi jaunākie brāļi. Tāds puiku bariņš. Ļoti daudz sportojām, blēņas un lauku darbus darījām. Mājās bija pilns ar grāmatām. Protams, agri vai vēlu vajadzēja ar tām iepazīties, atšķirt un sākt lasīt.

Līdztekus dabas norisēm un citiem dzīves jaukumiem lasāmviela kļuva par manas dzīves būtisku daļu. Ja vecāki brauca uz Rīgu, tas notika pāris reizes gadā, tad viņi varēja neatvest garšīgu baltmaizes kukuli vai kādu konfekti, bet, ja viņi neatveda grāmatu, tad gan bija traģēdija.

Grāmata – tā bija sava veida valūta, kaut kas izcils. Reiz tēvs pārradās no Rīgas, lika desas luņķi uz galda, kaķis ieskrēja istabā un pakampa desu. Vecāki dzinās viņam pakaļ, bet man tas kaķis absolūti neinteresēja, lai viņš ar desas luņķi skrien, kur grib. Es metos pie somām un rakņājos, vai nav kāda Margaritas Stārastes, Zentas Ērgles vai Dzidras Rinkules-Zemzares grāmata. Rinkule-Zemzare bija pirmā dzejniece, ko savā mūžā ieraudzīju.

Man bija kādi septiņi gadi, tolaik jau dzīvoju Skultes ciema “Trīsrozēs”, un vecāki uz vietējā pagasta kultūras namu mani īsti negribēja laist. Bet ticēja, ka aiziešu un atnākšu. Bija auksts, drēgns rudens, aizgāju pa tumsiņu pāri mikliem arumiem. Drēgnais kultūras nams šķita saulains un gaišs, jo tur bija dzejniece Dzidra Rinkule-Zemzare, neko jau daudz nesapratu, bet man pilnīgi pietika ar šo faktu vien.

Bērnībā līdz pat pusaudža gadiem, kad tu sāc izvērtēt, spriest, domāt un just pats, tu jau pieņem visu kā lielu milzu vērtību, nedalāmu, visā vienotībā. Un arī grāmatu kā tādu. Ja tu vēlāk arī uzzināsi, ka kāda ir ne pārāk izdevusies, pieņem kā tādu visā tās kopumā. Tikai pēc daudziem gadiem, apmēram manā vecumā, atkal nonāc situācijā, kad cilvēkus, dabu, grāmatas, dzīvi pieņem tās pilnībā ar labo un slikto, bet redzi, kā tas viss kopā sadzīvo un kopā veido kaut ko ļoti būtisku. Un pa vidu ir jaunības, dzīves pieredzes un nobrieduma periods – kādi četrdesmit piecdesmit gadi, kad gribi šajā pasaulē kaut ko būtiski mainīt, labot, pilnveidot…

Tas viss vajadzīgs, lai nonāktu pie secinājuma – ja tu gribi kaut ko dzīvē mainīt, tad jāmaina pašam sevi, sava dzīve. Viena no iespējām, ejot pa dzīvi, noteikti ir iet šo – grāmatu ceļu. Kaut gan es neesmu sevišķi liels grāmatu tārps, jo dodu priekšroku dzīvei un cilvēkiem. Jā, bet viss sākās negaidīti.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Leon, lai veselība un daudz radoša spara! Godīga ceļa gājēji tomēr uzvar! Tev neviens nevar pārmest konformismu, un tas Tavos 65 gados ir ļoti svarīgi.

  2. Lieliski, Leon! Tu esi supervecis! Turies! Tagad redzam, ka esi uzvarējis, pasaule pieder tādiem, kas ir mazliet traki.

Draugiem Facebook Twitter Google+