Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
13. marts, 2013
Drukāt

Bordāns: Mediju jomā valsts nevar stāvēt malā

LETALETA

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns viesojās redakcijā, lai izklāstītu, kā ministra vadītā darba grupa rakstīs jaunu Preses likumu, vai būs valsts pasūtījums masu medijiem un kāpēc netiek pildīts pašreizējais likums. Ministru Bordānu izvaicāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māra Libeka, kā arī akciju sabiedrības “Lauku Avīze” valdes priekšsēdētājs Guntars Kļavinskis.


 

V. Krustiņš: – Jūs esat izteicies Preses likuma revidēšanas sakarā, ka demokrātiska valsts nevar pastāvēt bez masu medijiem. Tas ir pareizi, mēs tam piekrītam. Bet vai jūs grasāties mums palīdzēt?

J. Bordāns: – Deviņdesmito gadu sākumā, kad tika rakstīts Preses likums, mēs cerējām, ka būs brīva prese. Tad nāca realitāte ar brīvo tirgu. Es neuzskatu, ka ir slikti pelnīt naudu, izdodot laikrak-stus, laist iekšā tur kādu ideoloģiju un propagandu. Bet patlaban ir iestājies preses brieduma laiks un mums ir ko analizēt. Ja produkts ir informācija, tad valsts nevar stāvēt malā, sakot, lai tirgus to regulē. Jāņem vērā, ka nekur taču nav pilnīgi neregulēts tirgus, pat nekustamo īpašumu jomā. Jāņem vērā, ka mediju regulācija ir īpaši jūtīga lieta. Man kā ierindas pilsonim gribētos just, lai lasītais vārds ir kā avots, no kura es veldzējos, kur atrodu to, kas man ir vajadzīgs, ko es gribu, kas ir derīgs… Ja valsts nepalīdz, tas avots var aizsērēt.

– Jūs neesat liberālis, jo, ja tāds būtu, tad ļautu, lai viss plūst savu ceļu, valstij tur nevajag jaukties. Tātad jūs esat par valsts ietekmi, zināmu regulēšanu un kontroli?

– Esmu tikai par palīdzēšanu. Kontrole un ietekmēšana nav tas, kas jāattiecina uz brīvo presi. Brīvai un patiesai presei ir jāpalīdz un tā jāatbal-
sta. Mehānismi, kā to izdarīt, ir dažādi. Valstij ir jāredz, ko atbalstīt konkrētajā brīdī.

– Ko šajā brīdī valsts jūsu personā redz?

– Ja žurnālists vēlas profesionāli pildīt savu darbu, jāsāk ar viņa izglītošanu. Bet kur Latvijā žurnālists šodien var iegūt labu izglītību? Sabiedrisko attiecību speciālists nav žurnālists. Žurnālistu izglītošanas pamatā ir humanitārie priekšmeti, arī ekonomika…

Žurnālistikai jābūt cieši saistītai ar filoloģiju. Ar spēju komunicēt vien ir par maz. Valstij ir jānodrošina iespēja iegūt labu izglītību žurnālistikā. Manā izveidotajā darba grupā par to diskutēsim kopā ar praktizējošiem profesionāliem žurnālistiem, lai es kā valsts izpildvaras pārstāvis zinātu, kā palīdzēt.

Otra svarīgākā lieta ir mediju patiesie īpašnieki. Lai masu mediju lasītājs varētu analizēt informāciju, viņam ir jāzina īpašnieki, bet žurnālistam ir jābūt drošības sajūtai, ja viņam nebūs pieņemamas redakcijas vadības nostādnes, viņš varēs atrast darbu citur. Lai neiznāk tā, ka visi mediji ir koncentrējušies atsevišķu īpašnieku rokās un patiesība tiek pausta no viena avota, tikai dažādās formās. Tiesa, es neesmu tik naivs, lai uzskatītu, ka darba grupai izdosies pilnīgi visu noregulēt. Svarīgi, lai zustu iespēja darboties duļķainos ūdeņos.

– “Latvijas Avīze” nosūtīja savu korespondentu uz Zviedriju, lai painteresētos un apgaismotu lietas, kā tās kārto pieredzes bagātā demokrātijas valstī. Uzzinājām, ka Zviedrijā valsts atbalsta redakciju pastāvēšanu, skaidri un gaiši definējot, ka to uzdevums ir viedokļu daudzpusība. Preses izplatīšana, kas kļūst arvien dārgāka, bija otrs jautājums, ko pētīja mūsu laikraksta korespondents. Ja valsts nepalīdzēs finansiāli, paliks tikai Rīgas avīzes, kuras var nopirkt kioskos. Mēs vēlētos, lai šādas lietas ministrija pamanītu un tās regulētu. Jūs sakāt, ka demokrātiska valsts ir ieinteresēta masu mediju eksistencē, un “Latvijas Avīze” jau ir pasniegusi skaidrus un gaišus priekšlikumus. Protams, jums ir tiesības tos noraidīt, apšaubīt, bet tie Zviedrijā un arī citur Skandināvijā pastāv un ir pārbaudīti diezgan ilgu laiku.

– Esmu izlasījis šos rakstus, un tie tikai apstiprina to, ka valsts atbalsts ir vajadzīgs. Es gribētu, lai arī Latvijā izveidojas kaut kas līdzīgs Skandināvijas masu mediju telpai. Nav jautājums par to, vai valstij ir nauda, lai atbalstītu preses izdevumus, bet gan par to, cik adekvāti un proporcionāli nodokļu maksātāju nauda tiek novirzīta masu mediju nozarei salīdzinājumā ar citām nozarēm.

Patlaban domāju, ka finansiāli būtu jāatbalsta vismaz preses izplatīšanas tīkli. Arī redakciju atbalstīšana būtu pieņemama, to varētu darīt par Eiropas Savienības fondu līdzekļiem. Ja masu medijs vēlētos pretendēt uz valsts finansiālu atbalstu, valstij būtu jāizvērtē masu medijs no kvalitātes viedokļa, nevis no tā, kādus uzskatus tas pauž.

– Jūs taču nedomājat papīru un krāsu!

– Ja laikraksts vēlas pretendēt uz valsts grantu, tad būtu jāatklāj īpašnieki. Ja redakcijas vadība uzskata par svarīgāku neatklāt, tad rodas jautājums: kāpēc? Apskatot konkrētus priekšlikumus šajā jautājumā, darba grupa var nonākt pie labiem praktiskiem rezultātiem. Ne bez pamata darba grupā ir iekļautas valsts pārvaldes iestāžu amatpersonas. Tās drīkst pieņemt lēmumus, kuriem politiskajos gaiteņos būs noteikta jauda. Šiem lēmumiem var būt liela loma, lai ietekmētu likumdošanas procesu. Turklāt šajā procesā piedalīsies arī mediju speciālisti.

G. Kļavinskis: – Pamatnosacījumi jebkuras nozares attīstībai ir godīga konkurence un likumu ievērošana. Vai jūs zināt, ka, piemēram, pašreizējā Preses likuma 18. panta nosacījums norādīt preses izdevuma laidienā izdevuma tirāžu netiek pildīts jau daudzus gadus? Daži preses izdevumi gadiem uzrāda vienu un to pašu skaitli, tādējādi mānot sava laikraksta lasītājus un reklāmas devējus, bet citi neuzrāda vispār. Vai jūs saskatāt iespēju panākt šā panta izpildi?

– Pašreizējā likumā ir ne viena vien laba lieta, kas netiek pildīta. Viens no svarīgiem darba grupas secinājumiem un pienesumiem ir norādīt, ka ir lietas, kas ir jāpilda un jāievieš. Tiesiskums tāpat kā demokrātija visu laiku ir jādarbina, nepietiek tikai ar uzrakstīšanu uz papīra. Viens no iemesliem, kāpēc vairāki likuma panti netiek pildīti, ir tas, ka valdībā nav nevienas institūcijas, kas būtu tieši atbildīga par presi.

– Nodibiniet sabiedrisko lietu ministriju…

– Pirmskara Latvijas Sabiedrisko lietu ministrija bija slikts piemērs. Tā darbojās kā vienīgās – vadoņa – patiesības ministrija. Tiesa, ir jābūt institūcijai, kas meklētu, kādā veidā palīdzēt. Šim nolūkam nav jādibina ministrija, pietiktu ar kādu ministrijas departamentu vai nodaļu. Kultūras ministrijā jau ir izveidota informatīvās vides integrācijas nodaļa.

Iespējams, ka ar kādu īpašu tiesību aktu ir jānoteic, ka šī nodaļa ir atbildīga par masu informācijas līdzekļiem un rūpējas nevis par to, kā kontrolēt un uzraudzīt medijus, bet gan dara visu iespējamo, lai mediju nozare uzplauktu.

M. Libeka: – Vai jūsu vadītā darba grupa pievērsīs uzmanību arī interneta medijiem, kuru vide no likumdošanas viedokļa ir pilnīgi nesakārtota. Lielākie ziņu portāli nereģistrējas kā masu mediji, lai uz viņiem neattiektos likums par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem. Uz viņiem neattiecas prasība, piemēram, atsaukt nepatiesus, apmelojošus faktus.

– Tiesa, interneta mediji pārsvarā atrod iespēju labāk nebūt masu mediji ar visām no tā izrietošām prasībām, tiesībām un sekām. Interneta portālu redaktori vairāk rūpējas par savām tiesībām izvairīties no atbildības, nevis žurnālistu tiesībām. Šis ir viens no jautājumiem, pie kura jāstrādā ne tikai domājot par interneta vidi, bet arī laikrakstiem un žurnāliem. Varbūt būs jāgroza arī Krimināllikums un daži citi likumi, lai žurnālists būtu aizsargāts.

Vispirms attīstās tehnoloģijas, un tikai pēc tam tiesiskais regulējums. Sarba grupai būs jālemj, vai interneta videi piemērot jau esošos tiesību aktus vai radīt jaunus. Tāpēc darba grupā strādās ne tikai žurnālistikas, bet arī tehnoloģiju speciālisti.

– Kad darba grupa lems par jauna likuma rakstīšanu vai pašreizējā labošanu?

– Vispirms ir jābūt situācijas analīzei. Līdz Lieldienām mēs uzklausīsim valsts iestāžu redzējumu par nepieciešamību regulēt mediju jautājumus, bet līdz Jāņiem žurnālistu profesionālo organizāciju un mediju apvienību viedokļus par pastāvošajām problēmām mediju un žurnālistu darba tiesiskajā regulējumā un iespējamiem risinājumiem. Tātad līdz vasaras vidum varēsim noteikt, kādā virzienā “rakt”.

Likumus neraksta, tos izstrādā un tam ir vajadzīgs laiks. Kad sāksim jau konkrēti strādāt pie likuma, tad būs nepieciešami citi kvalitatīvi speciālisti, kurus mēs iesaistīsim šajā darbā. Iespējams, ka būs vajadzīgs arī papildu finansējums. Pašreizējā darba grupa, kas analizē situāciju, strādā uz sabiedriskiem pamatiem.

– Jūs sakāt, ka “mediju koncentrācija var radīt nepieciešamību noteikt jaunus regulējumus demokrātiskas sabiedrības interesēs”. Ko jūs ar šo gudro teikumu domājat?

– Sabiedrības interesēs ir zināt mediju īpašniekus, aizsargāt latviešu valodas lietošanu un ne tikai aizsargāt, bet arī attīstīt. Nesen LTV kanālā raidīja Krievijas vēstnieka un dažu Latvijas žurnālistu interviju. Mans dēls neko nesaprata, jo intervija bija krievu valodā bez tulkojuma valsts valodā. Tas nav normāli. Demokrātijas interesēs ir Latvijā nostiprināt latviešu valodu. Tas ir arī krievvalodīgo demokrātijas interesēs. Svarīgi, lai tas atkal neiznāk deklaratīvi – ieraksta likumā, kā jābūt, nepasakot, kas to nodrošinās. Tāpēc likumu nedrīkst izstrādāt steigā. Tas jādara apdomīgi, jo pretējā gadījumā likums nedarbosies.

– Vai valdībai vajadzētu attīstīt arī pasūtījuma praksi?

– Esmu pārsteigts, ka tā līdz šim nav bijis. Piemēram, informāciju tehnoloģiju nozare Latvijā ir attīstījusies labā līmenī tāpēc, ka valstij tur bija lieli pasūtījumi – reģistru izveide, datubāzes…

Valsts noformulē, kas tai ir vajadzīgs, un pasūta informāciju tehnoloģiju nozarei. Kāpēc gan lai arī masu mediju nozarē tā nebūtu! Pasūtījums būtu pareizais veids, kā valstij iedarboties uz mediju vidi, lai to pilnveidotu sabiedrības interesēs. Tas liktu valdībai meklēt un formulēt savas vajadzības.

– Ja mums būtu pie valdības kāds vārds, tad mēs teiktu: esiet tik laipni un pasūtiet 12 rakstus gadā par vēstures un citām sabiedrībai nozīmīgām tēmām. Ja paskatāmies vienu zināmu krievisko avīzi, tur ir noteiktā veidā traktēta vēsture. Vēl tālu bija 16. marts, kad jau parādījās publikācijas, kas kūra uguni. Tikai pēc tam, kad uguns jau bija iekurta, izskanēja aicinājums no Saeimas būt mierīgiem un tolerantiem. Būsim atklāti – bez “Latvijas Avīzes” neviens pret to neiebilda.

– Man mājās glabājas pirmskara “Valdības Vēstneša” eksemplāri. Pašķirstīju 1939. gada eksemplārus, tur nebija nekādas informācijas par to, kas notiek uz austrumu pusi no Latvijas. Arī citās avīzēs tolaik nebija nekādas informācijas, kas Latviju sagaida. Mēs varam no tā mācīties un šodien rīkoties pareizāk. To cita starpā palīdzētu darba grupa, kas veicinās demokrātijas attīstību. Patiesa informācija, ko var nodrošināt demokrātija, bija tas aspekts, kā pietrūka pirms Otrā pasaules kara.

– Jūs uzskatāt, ka nepieciešams izvērtēt pastāvošo tiesisko regulējumu un radīt iespēju žurnālistu profesionālajām organizācijām, masu mediju apvienībām uzrunāt valsti kopumā. Mūsu izpratnē gribētos teikt, ka uzrunāt valsti kopumā mēs varam, bet valsts ir kā siena – runā, cik gribi, tā mums neatbild. Mūsu valstsvīri stāsta, ka neesot laba komunikācija. Mūsu Ministru prezidents un pārējie kungi acīmredzot uzskata par komunikāciju to, ka viņi runā, bet visi citi klausās. Mēs nešaubāmies, ka eiro ir labs, bet nestāstiet mums no rīta līdz vakaram to jaukumu. Vai tad finanšu ministrs ir pateicis, ko domā vienkāršie cilvēki? Vai valdība vienkāršajiem cilvēkiem to ir pajautājusi?

– Komunikācijas process brīžiem noris labāk, brīžiem – sliktāk. Tiesa, ir jābūt cilvēkam, kas par to ir atbildīgs un par to domā. Mums kopīgi liela daļa no ikdienas darba aizrit, domājot, kā pareizāk atsaukties uz to informāciju, kas adresēta Tieslietu ministrijai. Piemēram, šajās dienās izskanēja šausminoša informācija par tūkstošiem noziedznieku brīvlaišanu. Bet tas bija absolūti izdomāts cipars. Mēs neklusējām, bet nekavējoties sniedzām patiesu informāciju.

Dažreiz ir tā, ka iekšā ir, bet ārā neiznāk. Esmu eiro ieviešanas darba grupā, kur strādā arī premjers, finanšu ministrs, Latvijas Bankas pārstāvji un citas personas. Šīs darba grupas pārstāvji ir bijuši laukos, tikušies ar cilvēkiem, kas stāv pie autoveikaliem, un interesējušies, ko viņi domā par eiro.

Darba grupā mēs apspriežamies arī par to, ko domā iedzīvotāji. Vadoties pēc sarunām ar iedzīvotājiem, atnāk arī kāds konkrēts risinājums. Vienu brīdi analizējam, bet kas notiks, ja atbrauks autoveikals un tur nebūs skaidrās naudas. Diemžēl šīs lietas uz ārpusi kaut kā nav iznākušas, jo komunikācija nav bijusi pienācīgā līmenī.

Latvijas politikā trūkst savstarpējo attiecību kultūras, un tas ir viens no mūsu attīstības trūkumiem. Labam cilvēkam kritika palīdz, muļķim gan ne. Atnāk kāds ministrs ziņot par savu profesionālo jautājumu, bet citam kādreiz pasprūk ļoti virspusējs, pat prasts viedoklis, kas ienācis prātā, un uz tā pamata tiek no-rakts kāds sabiedrībai būtisks jautājums vai arī tiek aizvainoti konkrēti cilvēki. Galu galā netiek īstenots labs projekts, jo cilvēki nav spējuši savstarpēji komunicēt.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+