Latvijā
Sabiedrība

Kāpēc igauņiem ir Latvijā izkarota Uzvaras diena? Saruna ar Cēsu kauju rekonstrukcijas iniciatoru Renāru Sproģi 16

Foto-Valdis Semjonovs

Cēsnieks Renārs Sproģis veic nacionālus darbus. Pirms desmit gadiem pilsētas parkā uz pils kāpnēm Lāčplēša dienā aizsācis svecīšu dedzināšanas tradīciju karavīru piemiņai. Trešo gadu 22. jūnijā rīkos Latvijas atbrīvošanai nozīmīgo Cēsu kauju rekonstrukcijas pasākumu. Renārs ir “Gada cēsnieks 2015”, uzņēmējs, pilsētas domes deputāts, un ar sabiedrisko aktīvistu, patriotisko vēstures entuziastu vērts iepazīties arī “LA” lasītāju auditorijai.

Esat cēsnieks no matu galiem līdz papēžiem?

R. Sproģis: Te dzimis, audzis un atgriezies atpakaļ pēc padzīvošanas galvaspilsētā, kad sapratu, ka Rīga nav domāta man. Mums ir lauku īpašums Lenčos, kuru vecvectēvs dabūja par piedalīšanos neatkarības cīņās. Dzīvojot pie dabas, esi pakārtots dabas ritmam, kamēr Rīgā ir man sveša dinamika.

Pats sevi skaitāt par padomju laika produktu, bet no kurienes radies patriotisms?

Man nebija kā visiem, kuri tagad stāsta, kā zem deķa svinējuši 18. novembri un cīnījušies pret okupāciju. Astoņdesmito gadu nogalē aizgāju mācīties uz Rīgas milicijas skolu. Vēstures piedzīvojums man sākās barikāžu laikā, kuru skatu caur savu prizmu. Kursanti mācījās, kad saņēmām brīdinājumu par iespējamu OMON uzbrukumu. Tika apspriesta doma veidot apļveida aizsardzību. Karstgalvīgiem jauniem džekiem tas gāja pie sirds, taču tā nenotika. Treškursnieki uzbrukuma laikā gribēja pretoties, paķert ieročus noliktavā, par to “biedrs” “nostučīja”. Melnās beretes viņus pielika pie sienas, noslānīja, izņirgājās. Cita interesanta pieredze. Ap simts puišu pēc pašu iniciatīvas vēlējāmies iet palīgā barikāžu sargiem pie TV torņa. Riskējot, ka izmetīs no skolas. Taču kursantus formās torņa sargi sagaidīja negatīvi. Ne vienkārši, bet krasi negatīvi. Tāpēc daļa kursantu vēlāk pārgāja pie OMON. Tā klājies latviešiem Brīvības cīņās vai pasaules karā. Vieniem vieni savējie, otriem citi. Pēc tam skolu neabsolvēju, miliča karjera beidzās nesākusies.

Kā sākāt rīkot 1919. gada Cēsu kauju rekonstrukcijas pasākumu?

Igauņu karavadonis Nikolajs Rēks, kurš Cēsu kaujās vadīja armiju pret landesvēru, desmit gadus pēc vēsturiskā notikuma rakstīja: “Mums der pamācīties no latviešiem, kā viņi svin Uzvaras dienu.” Bet mēs 1919. gadā karojām, no 1920. gada sākām svinēt un tā līdz 1934. gadam, kad atzīmēšanu pārtrauca. Ulmaņa apkārtnē bija ģenerālis Balodis un vīri no cita, ne Ziemeļlatvijas karaspēka. Viņiem savi nopelni likās svarīgāk uzsverami nekā Uzvaras diena pie Cēsīm. Protams, padomju režīmā nebija ne runas par latviešu karavīru pieminēšanu.

Jā, bet tagad atgriezušies neatkarības un brīvestības laiki…

… un noticis pretēji Rēka teiktajam. Tagad igauņi svin 22. jūniju kā Uzvaras dienu, valstī brīvdienu, bet Latvijā to atkal neizceļ. Taču, ja nebūtu Cēsu kaujās parādītās varonības, militāro panākumu un, sekojot virsnieku, cīņu dalībnieku atmiņās teiktajam, visticamāk, nebūtu pienākusi nekāda Lāčplēša diena. No vēstures izriet, ka sabiedrotie sākotnēji bija vācu pusē. Pulkvedis Grīns no amerikāņu misijas 1919. gada jūnija sākumā igauņu, latviešu, vācu tikšanās reizē atbalstīja fon der Golca risinājumu. Tobrīd vāci ar latviešiem sitās pret sarkanajiem. Pie Ieriķiem karaspēkam vajadzēja nogriezties uz Latgali – tā vietā vācieši devās uz Cēsīm, nostādot fakta priekšā – mēs paņemam Latviju un visu Igauniju. Tam sabiedrotie piekrita, jo plāns paredzēja tālāk iet kopā klapēt sarkanos. Rēks atmiņās raksta, ka Grīns pārrunās pavedis malā – sak, piekāpies, loģiskāk izmantot fon der Golca variantu. Igaunis atbildējis – nē. Mēs cīnīsimies par brīvību! Grīnu interesēja – ar kādiem ieročiem? Ar jūsu dotiem. Nedosiet? Lasīsim kopā, kas ir, jo mums nav cita ceļa kā cīnīties.

Ar plikām rokām igauņi Vidzemē neieradās. Atbrauca ar bruņuvilcieniem.

Arī dažiem bruņuauto. Cik runāju ar vēsturniekiem, vilcieni bijuši parastie, bet apsisti bruņuplātnēm un aprīkoti ar ugunsspēku. Tāpēc igauņiem 22. jūnijs ir Latvijā izkarota Uzvaras diena, jo ziemeļnieki lieliski saprata, ka pēc Vidzemes zaudēšanas dzelzs divīzija un landesvērs neapstātos un dotos pret viņiem.

Tāpēc tiecaties uzsvērt Cēsu kauju militāro, politisko nozīmi arī Latvijā, jo panākumi sabiedrojiem lika nosvērties par labu baltiešiem.

Šai uzvarai neatkarības nosargāšanā tikpat liela nozīme kā 1991. gada barikādēm. Janvāra dienas turpina pieminēt lielākodaļ Rīgā. Taču barikāžu smagumu uz saviem pleciem iznesa visa Latvija – lauku cilvēki. Viņus mazāk atceras. Cēsu kaujas ir leģitīma iespēja “iznest vēsturi” ārpus oficiālās Rīgas. Parādīt jaunatnei, kas notika, kā bija. Vēstures dzīvai iemiesošanai nav labāka paņēmiena par ievērojamu kauju rekonstrukciju. Tā dara tautas visā pasaulē, un tas, ka tā tauta ir dižena, kas godina savus varoņus, ir pats par sevi saprotams.

Vecākā paaudze satraukta, ka jaunieši maz zina vēsturi, ka skolās maz uzmanības patriotiskai audzināšanai. Jūs arī to novērojat?

Nācijas pašapziņas celšanai vajadzīgi īpaši instrumenti. Kas ir populāri? Ikgadējie pilsētu svētki. Liela tautas sanākšana, izrakstīti mākslinieki no Rīgas kāpj muzicēt uz estrādes, slavens pavārs cep kotletes pilsētniekiem par prieku. Tā kā vasara, plūst arī aliņš. Kas ir televīziju prioritāte? Seriāli un šovi. “Dejo ar zvaigzni”, “Meklē sievu” un “Melo labāk”. Tas nav nekas slikts, bet ir vēl citas vērtības. Tās ir patriotiskās, tautai pieminamās, mums ir daudz kas, ar ko latviešiem kā nācijai lepoties. Kad pirmoreiz 11. novembrī liku sarkanbaltsarkanas sveces uz Cēsu pils kāpnēm, visu vakaru nāca pilsētnieki, skatījās, fotografēja. Sapratu, ka tas liekas kas interesants. Vēlāk uztaisījām Latvijas kontūru, un pasākums kļuva proaktīvs. Ka ikviens var nākt, piedalīties, likt svecītes, pieminēt. Tas kļuva cilvēkiem vajadzīgs. Pirms trim gadiem uzņēmos arī Cēsu kauju atceri padarīt pieejamāku, skatāmu, iesaistošāku. Lai nav balagāns ar šaudīšanos, rekonstrukcija balstīta uz faktiem, talkā nāk Zemessardze, armija, dabūti tālaika bruņojuma paraugi un mūsdienīgi ieroču stendi.

Jūsu pasākums ir novērtēts, un valsts dod finansējuma artavu.

Jā, jo tautas interese pieaugusi. Pirmajos Lāčplēšdienas pasākumos nāca divsimt, piecsimt cilvēku, tagad tik, ka ābolam nebūs kur nokrist. Katru gadu Latvija “okupē” Krieviju, Lietuvu, jo mākslinieces veidotā kontūrā daudzās svecītes iet kādu gabalu pār robežām. Cēsu kauju rekonstrukciju apmeklē jau kāds tūkstotis. 2019. gadā apritēs simtgade, tad pulks varētu izaugt, igauņu un latviešu prezidenti arī solījuši ierasties. Tagad sarīkojumu saucam – Latvijas Uzvaras diena. Tas “politiski apstiprināts” Cēsīs, saskaņots ar vēsturniekiem un Kultūras ministriju. Gribam līmeni pacelt augstāk – valstiskot 22. jūnija Uzvaras dienu, kas pagaidām likumā noteikta par Varoņu piemiņas dienu.

Esat tērējis enerģiju, personiskos līdzekļus, lai iemūžinātu Latvijai svarīgos notikumus. Taču citviet, restaurējot cīniņus, vajag autentiskus ieročus no zobena līdz dižgabalam, karotāju tērpus no bruņukrekla līdz formastērpam, bet pie Cēsīm dažs plintes nesējs bijis basām kājām, Skolnieku rota apģērbta – kas kuram pie rokas, tas mugurā.

Fotogrāfijās pazib pa baskājim, skolnieku formās ģērbtie un vīri cara uniformās ar nacionālām kokardēm. Pieklājīgi sakot, Ziemeļlatvijas karaspēka apgāde ar zābakiem varēja būt labāka. Mums ir līgums ar biedrību “Latviešu karavīrs”, kas uzņemas kauju norises organizēšanu ar pieejamiem līdzekļiem. Patronas un kadetus piešķir bruņotie spēki. Kādas 8000 patronas izblīkšķina.

Lielākajai daļai uzvedumā jāģērbjas par igauņiem.

No 7000 vīriem pie Cēsīm latviešu bija ap tūkstoti. Pretuzbrukumā vācus patrieca prom. Vislabāk sakaut armiju, kad tā atkāpjas, bet uzbrūkošos Ziemeļlatvijas spēkus apturēja. Līdz Rīgai vīri netika, jo atkal iemaisījās sabiedrotie, novilka svītru – tālāk neejiet!

Lāčplēša dienu Saeima dzīrās atzīt par svinamu. Jūs būtu gandarīts?

Man neliekas, ka 11. novembris ceļams brīvdienas kārtā. Cilvēki raduši dienā iet savās gaitās, un patriotisma vilnis varenāks kļūst vakarā. Ziemeļu grādos tautām nav neparasti gadadienu svinības pārcelt uz pavasari, vasaru, kad laika apstākļi mīlīgāki.

Kas ir pamatā jūsu interesei par vēsturi, Latvijas likteņgaitām?

Turu mūs par ļoti stipru tautu, kaut saliedēšanās spēja izpaužas vien pašos izšķirīgākajos laiku griežos, kad bijis vissmagāk. Tagad arī nav viegli. Domāju, lielā mērā zaudējam pašidentitāti. Kāpēc? Bieži braucu uz Lietuvu, Igauniju – tikai Latvijā vairāk nekā puse raidstaciju ir krievu valodā. Zvanot uz sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumiem – lūdzu, ievadiet sev vēlamo valodu, nr. 1 latviešu, nr. 2 krievu. Tā pazemina valsts valodas statusu! Lielveikalos reklamējas divās valodās, kamēr kaimiņvalstīs tikai lietuviski, igauniski. Tādējādi skalojam nacionālas valsts pamatus, paši iezīmējam sevi kā divkopienu valsti. Ja necelsim gaismā vēsturi, kas parāda, kāpēc esam tik spēcīgi, kā latvieši tapa par nāciju, tad būsim dimbā ar pašapziņu, patriotismu.

Un kā, jūsuprāt, ir? Par maz ceļam godā vērtības?

Man liekas, kaut vai simtgades projektos par daudz atvēlē materiāltehniskam nodrošinājumam, pārāk mazas summas dod vērtīgā izcelšanai. Daļu nost pakampj slaucēji, kas vienmēr labprāt uzvārīsies uz valsts rēķina.

Nereti uz redakciju zvana cilvēki, kurus īsti neapmierina, ka jubileju līdz šim svin augstās aprindās, lūgtie viesi, bet vienkāršie ļaudis, tā sacīt, paliek aiz žoga. Turklāt politisko notikumu fons nav visai pacilājošs, vai cilvēkos maz ir svētku sajūta?

Svētku sajūta ir. Bet ir arī bezkaislīga statistika. 2014. gadā Cēsīs 30% aptaujāto iedzīvotāju uzskatīja, ka viņiem kultūra nav sasniedzama. Cēsīs, vienā no valsts kultūras galvaspilsētām! Tikmēr Latvijā vidēji bija pāri par 60% bez kultūras palikušo. To vidū daudzi, kas nokaujas ar trūkumu, nabadzību. Tajā pašā laikā zinu organizāciju, kas ved kino uz tāliem ciemiem, rāda filmas tautas namos, skolās. Pērn seansus apmeklējuši 96 000 iedzīvotāju. Skaitlis liecina, ka novados tiecas pēc mākslas, kino, teātra, bet ne vienmēr var atļauties. Par to jāpadomā ministrijās, ierēdniecībā, kur pārtiek no mūsu nodokļiem – ka nevar aizsēdēties komforta zonā un nospļauties par to, kā jūtas cilvēks Kaivē, Skrīveros, citur Latvijā. Vai tā saucamās latviskās partijas bieži aizdomājas, ko tālāk, kad simtgadi būsim aizvadījuši? Kāda būs Latvija pēc pieciem, desmit gadiem. Pašlaik sākušies priekšvēlēšanu cīniņi ar lozungiem un teātri – par pārmaiņām, par stabilitāti! Man kā uzņēmējam reizēm šķiet, lai viss labāk sabrūk un celsim no jauna. Vai Rīgas politiķiem nav reāli risināmu jautājumu? Ja es sāktu stāstīt, ar ko tik nav jāsaskaras Rīgas iestādēs, par ko mani soda un kur jādod kukuļi, iznāktu romāns.

Kā tad ar stāstiem no otras puses – mēs apkarosim korupciju, izbeigsim birokrātiskos žņaugus?

Bet turpinām ņemt kukuļus, uz amatiem bīdīt šaubīgus kandidātus, avīzēs stāsti kaudzēm tiražēti – par zelta tilta būvi un pārējiem šmuguļiem. Latvijā runas šķiras no darbiem un domāšanā netiekam līdz Eiropas Savienības līmenim. Varbūt ar citu paaudzi tas mainīsies, kad esošo vietā nāks jauni politiķi, kuriem pirmajā vietā būs latviskās, valstiskās intereses.

Jums ir pieredze piesaistīt tautu nozīmīgos notikumos. Ko gaidāt no profesionāliem vēsturniekiem? Viņi veikuši savu ideoloģiskā darba daļu? Vai nebūtu nepieciešams akadēmisks, visaptverošs izdevums “Latvijas vēsture”?

Jābūt kādam, kas darbus finansē. Vēsturniekam arī gribas ēst, grāmatu izdošana ko maksā. Tā ir valsts pasūtījuma lieta pētīt vēsturi, kas tautai svarīga. “Augšā” jāsaliek akcenti pareizā secībā, bet dažbrīd šķiet, ka apzināti neapmaksā vērtīgās lietas, jo, ja “apakšā” aitas, tās vieglāk cērpamas. Ja nācijai atņem pašidentitāti, tad paliek masa “nekas” – vieglāk vadāma. Saprotu – dzīvojam starp Rietumiem un Austrumiem. Krievijai šeit bijušas un būs intereses, nācija nav viendabīga, daļai iebraucēju ir citāda sociālā atmiņa nekā pamatnācijai. Nošķeltību likvidējot, valsts vadītājiem jānostājas, kas mums svarīgākais, kas otršķirīgāks.

Savulaik nacionāli noskaņoti politiķi panāca, ka Latvijas vēsturi skolās māca atsevišķi, kaut daudziem skolotājiem tas nepatika. Ar jauno mācību saturu Latvijas un pasaules vēsturi apkopošot vienā priekšmetā, un nav dzirdams, ka kādam pret to politiski iebildumi.

Domāju, Latvijas vēsture obligāti jāpasniedz atsevišķi. Tā ir viela, kas skolā bieži netiek pietiekami apgūta. Klausos par gadījumiem, kad padsmitgadnieki savā starpā labprātāk runājoties angliski – it kā trenējot prasmes, it kā tā vieglāk. Pag, kur tad paliek latviešu valoda, vēsture iepretī tendencei integrēties, eiropeiskoties, angliskoties tā, kā agrāk valodu sārņoja ar rusicismiem. Eirosavienība ir jauks iestādījums, bet ne viss pārnesams pār robežām un vienādojams. Jo – te ir Latvija.

Cēsis taču ir Latvija!

Starpība ar Rīgu kā diena pret nakti. Kad 80. gados kā vidusskolnieks aizbraucu pie Rīgas draugiem, jau tolaik biju pārsteigts, kāpēc čoms, iedams jebkur iekšā, sveicinās ar “dobrij deņ”, nemaz nezinot, vai runā ar latvieti vai cittautieti. Tikko galvaspilsētā pēc kino apmeklējuma nācu garām pasākumam Vērmaņdārzā. Vadītājs ļaužu pūlīti uzrunā krieviski. Domāju, moins, tā ir Latvijas galvaspilsēta, bet centrā tik reti skan latviešu valoda. Ir gan teiciens: Rīga ir Latvijas galvaspilsēta, Cēsis – latviešu. Desmitniekā pateikts!

LA.lv