Četras “Sudmaliņu” pieturvietas 0
Autores: Vita Krauja, Ilze Vītola
Šajās lappusēs – par nozīmīgākajiem VIII Starptautiskā tautas deju festivāla “Sudmaliņas” notikumiem. Festivāla laikā dejas solis tiks griezts gan Rīgā, gan Latvijas novados, pilsētās un pagastos.
Dzintaru koncertzālē: “Mūžīgā kustība sudmalās”
VIII Starptautiskais tautas deju festivāls “Sudmaliņas” sāksies 2. jūlijā Jūrmalā ar krāšņu vairāk nekā 500 dalībnieku gājienu, kas plkst. 18 no Horna dārza Majoros grezni vīsies pa Jomas ielu līdz pat Turaidas ielai. Bruno Jurgenberga vadītajam Jūrmalas kultūras centra orķestrim “Jūrmala” atskaņojot latviešu komponista Gunāra Ordelovska maršu “Valmierieši nāk”, gājiens aizvirzīsies līdz Dzintaru koncertzāles vārtiem, kur, spēlējot Jāņa Palkavnieka “Latvju maršu”, ar tauru skaņām ieskandinās svētku sākumu. Īpašu svētku uguns aizdegšanas rituālu sagatavojuši folkloras kustības un tradīciju kopēji un mūziķi Andris Kapusts, Anda Rancāne, viņu meitas Aurēlija un Asnate, kuri apvienojušies ansamblī “Lata Donga”.
Un tad plkst. 19.30 Dzintaru koncertzālē ar starptautisku pasaules deju lielkoncertu “Mūžīgā kustība sudmalās” tiks atklāts VIII Starptautiskais tautas deju festivāls “Sudmaliņas”. Koncerta režisore Dace Micāne-Zālīte teic, ka tā spēka vārdi ir dzejnieka Imanta Ziedoņa teiktais: “Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam ir jāpalīdz parādīties.”
Lielkoncertā ar dažādu zemju un kultūru deju rakstiem iepazīstinās kolektīvi no Armēnijas, Baltkrievijas, Gruzijas, Ķīnas, Polijas un Turcijas. Latvijas izcilie tautas deju ansambļi “Dancis”, “Gatve”, “Līgo”, “Rotaļa” un “Teiksma” izdejos stāstu par Latviju un sevi – šīs kopas festivālā piedalās kā viesi, un tas būs vienīgais koncerts, kur tās varēs redzēt.
Svētku gājiens no Horna dārza pa Jomas ielu – sestdien, 2. jūlijā, plkst. 18. Atklāšanas koncerts – pasaules deju lielkoncerts “Mūžīgā kustība sudmalās” – Dzintaru koncertzālē (Turaidas ielā 1) plkst. 19.30.
Rundāles pils parka Zaļajā teātrī: brīvdabas koncerts “Deju soļi pasauli iegriež”
“Sudmaliņas” tiks iegrieztas arī Latvijas novados, pilsētās un pagastos, tostarp arī Rundālē. Trešdien, 6. jūlijā, Rundāles pils parka Zaļais teātris pārtaps par brīvdabas skatuvi divpadsmit tautas deju kolektīviem no Ķīnas, Polijas, Gruzijas, Baltkrievijas, Armēnijas, Turcijas un Latvijas, kuru pārstāvēs jauniešu un vidējās paaudzes deju kolektīvi “Zalktis”, “Līksme” un “Talsu kurši”. Īpašu auru koncertam piešķirs tā norises vieta – Zaļais teātris, kas pēc izcilā itāliešu arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli (1700 – 1771) plāna veidots kā amfiteātris ar zāliena pakāpienveida skatītāju rindām ar 600 vietām. Tā nu sakritis, ka Zaļā teātra atklāšana pēc rekonstrukcijas notiks 2. jūlijā – desmitajos Dārza svētkos un arī dienā, kad Jūrmalā tiks atklāts festivāls “Sudmaliņas”. “Brīvdabas koncerta “Deju soļi pasauli iegriež” laikā skatītāji sajutīs pasaules kultūras elpu un daudzveidīgo tautu deju soļu bagātību, kas arī griež šo pasauli nemitīgā kustībā,” saka koncerta režisore Guna Trukšāne. “Deja spējusi pastāvēt visos laikos, tā kļuvusi par unikālu pasaules tautu folkloras un kultūras izpausmes veidu, simbolu nacionālai piederībai.”
Deju ansambļu koncerts “Deju soļi pasauli iegriež” – trešdien, 6. jūlijā, plkst. 18 Rundāles pils parkā Pilsrundālē.
Jelgavā: “Pasaules vēji mūsu dejās”
“Ar rituālu festivālu iesākam un ar rituālu noslēdzam, tālos viesus pavadām,” saka Noslēguma koncerta, kas notiks ceturtdien, 7. jūlijā, Jelgavā, režisore Dace Micāne-Zālīte. Īpašs brīdis būs festivāla konkursa uzvarētāju paziņošana un sveikšana, kad no mūsu bagātā pūra celsim ārā austus lina dreļļa dvieļus. “Latviešu tradīcija glabā seno apdvieļošanas rituālu, kad, cilvēku godinot, uzliekam viņam uz pleciem lina dvieli. Lina dreļļa raksts ietver sevī tās pašas latviešu zīmes un rakstus, ko Dziesmu svētku lieluzveduma laikā deju zīmējumos izdejo tūkstošiem dejotāju. Tā ir īpaša mūsu horeogrāfu zināšana un māksla,” stāsta Dace Micāne-Zālīte.
Bet pirms viesu uzstāšanās koncerta saimnieki jelgavnieki rādīs savas jaunās dejotāju paaudzes radošo veikumu. Horeogrāfes Aldas Skrastiņas vadītais jauniešu deju ansamblis “Vēja zirdziņš” izdejos fragmentu no stāsta par Vēja zirgu un zvaigzni.
Noslēguma koncerts “Pasaules vēji mūsu dejās” ceturtdien, 7. jūlijā, plkst. 19 Jelgavā, Pasta salā.
Rīgā: “Danco Dievs ar Pērkonu”
Otrdien, 5. jūlijā, sudmaliņas griezīsies pašā Rīgas centrā Vērmanes dārzā. Koncerta “Danco Dievs ar Pērkonu” režisors Gints Baumanis stāsta, ka ir mītisks ticējums, ka Dievs radījis cilvēkus dejojot, ir nostāsts par indiešu dejas dievu Šivu, arī mēs, latvieši, dejās pieminam un daudz runājam par Dievu, katrai tautai debesīs ir savs dejas svētītājs. Vērmanes dārzā plkst. 12 un 18 notiks divi bezmaksas koncerti, kuros piedalīsies deju grupas no Armēnijas, Baltkrievijas, Gruzijas, Ķīnas, Turcijas, Polijas un Latvijas – jauniešu un vidējās paaudzes deju kolektīvi “Zalktis” no VEF Kultūras pils, Daugavpils novada kultūras centra Tautas deju ansamblis “Līksme” un Talsu tautas nama deju kolektīvs “Talsu kurši”. “Gruzīni dejo augstā profesionālā līmenī, folkloru atklājot caur mūsdienu prizmu, mūsu “Līksme” kūsā latgaliskā temperamentā, katrai grupai ir kaut kas atšķirīgs, nezināms,” koncertu raksturo tā režisors Gints Baumanis.
Deju ansambļu koncerts “Danco Dievs ar Pērkonu” – otrdien, 5. jūlijā, plkst. 12 un 18 Vērmanes dārza estrādē Rīgā.
UZ “SUDMALIŅĀM”!
“Zalktis”: ar patiesu dejotprieku
Rīgas Teikas vidusskolas un VEF Kultūras pils deju kopa “Zalktis” dibināta 1990. gadā. No 2014. gada jauniešiem pievienojies arī vidējās paaudzes deju kolektīvs “Zalktis”. Ar kolektīvu šobrīd strādā vadītāja Zane Behmane, repetitores Arta Slica un Rūta Lauce, koncertmeistares Ilona Būdeniece un Irīna Rebhūna. “Zalktis” ir Artas Melnalksnes lolojums. Iepriekšējos Dziesmu svētkos 2013. gadā Artai būtu apritējuši apaļi 45. Viņas loloto un ilgi auklēto koncepciju par Garo pupu iepriekšējos Skolēnu dziesmu un deju svētkos īstenoja kolēģi…
Zalktis ir gudrības simbols, puse no Laimas krusta. Arta jau no paša sākuma dejotājiem mācījusi, ka deja nav tikai soļu virknējums vai izzīmēts raksts, bet vispirms pašiem dejotājiem izprotama un tālāk skatītājiem nododama doma un vēstījums. Patlaban “zalkšos” ir apmēram 70 aktīvi dejotāji. Zane Behmane dejā būs aizvadījusi 30 gadus. Interesanta sakritība, bet 30 gadu jubileju nupat nosvinējuši arī mazie skabardzēni, Teikas vidusskolas bērnu kolektīvs, brašo nākamo “zalkšu” kalve, arī Artas Melnalksnes lolojums. “Zalkša” dibinātāja un ilggadējā vadītāja Arta Melnalksne mantojumā atstājusi apmēram 400 deju, daudzas no tām savītas deju uzvedumos, kuros svarīgākās ir latviskās dzīves ziņas un vērtības.
Krista Kalniņa “Zalktī” aizvada jau 21. sezonu – viņa teic, ka mīļas ir visas Artas veidotās dejas, jo arī pašu deju var mīlēt visu mūžu. Vēl “Zalktim” tuvas ir Jāņa Purviņa dejas, kuras šim kolektīvam ļoti piestāv, jo tajās ir dziļums. “Zalktī” katram dejotājam ir svarīgi dejas būtības meklējumi – latviešu deja kā rituāls un tradīcija, latviešu danči kā bezgalīga kustības, prieka, humora un kopā būšanas izpausme, latviešu deja kā priekšnesums, ar kuru paust mīlestību pret dabu, Dievu, cilvēkiem. Latviešu deja – nevis mākslīgs smaids, bet gan patiesas jūtas. “Zalkti” raksturo šis īstums – nav nevienas pieliktas bizes, pieliktas skropstas, nevienas falšas emocijas. Ne viens vien teicis – skatoties uz “Zalkša” dejotājiem, šķiet, ka viņi cits citu mīl un ir pāris arī dzīvē. Kļūda nebūs liela, jo tik tiešām ir arī pāri dzīvē – precēti un topoši, Kristīne un Raitis, Jānis un Elīna, un arī viņu bērni dejo skabardzēnos.
Oficiālā piederība “Zalktim” ir VEF Kultūras pils, bet īstās mājas – Rīgas Teikas vidusskola. Dejotāju skapis nav pārāk bagātīgs, bet pieci solīdi tautastērpu komplekti ir – Kuldīgas, Nīcas, Abrenes, divu veidu Liepupes, Vijciema un Zemgales. Taču, lai gan Kurzemes tērps ir, “Zalktis” sapņo par Alsungas tērpu, izšūtu ar pērlītēm.
Kā teic Krista Kalniņa, svinīgs un nozīmīgs notikums ir iesvētīšana īstena “zalkša” kārtā, kas notiek tikai pēc diviem nodejotiem gadiem. Vēl viena tradīcija – dievvārdi. Pirms katra koncerta dejotāji sastājas aplī un vadītāja pēc bučas pa labi un pa kreisi teic atbilstošu vēlējumu. Kas skanēs pirms “Sudmaliņām”? “Ļaujies savas dejas priekam un baudi viesu sniegumu!” teiks Zane Behmane. Tāpēc jau “Sudmaliņas” ir unikālas, ka varam apskatīt ne tikai kaimiņu pagasta ļaužu varēšanu, bet ienāk arī pasaules elpa. Zane Behmane neslēpj, ka jau sen gaidījusi, kad parādīsies aicinājums pieteikties konkursam par dalību festivālā.
Kopš 1993. gada “Zalktis” ir piedalījies visos Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. “Zalkša” dejotāji priecējuši skatītājus arī Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Slovākijā, Čehijā, Dānijā, Austrijā, Ungārijā, Itālijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Turcijā, Bulgārijā un Vācijā. Šajās “Sudmaliņās” “Zalktis” būs visur – ies gājienā, piedalīsies atklāšanas koncertā, startēs konkursā, dejos labdarības koncertā kādā no Rīgas aprūpes namiem, uzstāsies Vērmanes dārzā, Pilsrundāles parka Zaļajā teātrī un, protams, noslēguma koncertā Jelgavā. Tomēr pats galvenais katram dejotājam ir nevis vienkārši dejot, bet pārvērsties – kļūt pašam par deju.
Kopjot nacionālās dejas saknes
Dejot sešas stundas dienā katru dienu! Vai tas var būt? Tomēr tā nolēmuši deju ansambļa “Mush” 32 meitenes un 20 puiši no Erevānas. Lai godam sagatavotos VIII Starptautiskajam tautas dejas festivālam “Sudmaliņas”, viņi ik dienas dejo trīs stundas no rīta un trīs stundas vakarā. Tomēr arī tad, kad negatavojas festivāliem un ārzemju koncerttūrēm, armēņu jaunieši mēģina sešas dienas nedēļā un ik mēģinājumā pavada trīs stundas. Viena atvēlēta baleta klasikai un divas stundas – deju apguvei. Kas tad tie par jauniešiem, kam pietiek tikai ar vienu brīvu dienu nedēļā – svētdienu? Izrādās, vairākums ansambļa dalībnieku ir horeogrāfijas augstskolas studenti un vēl arī horeogrāfijas skolu audzēkņi. Citu dzīvi kā vien dejā viņi nemaz nespēj iedomāties un tā vien gaida augstskolas diplomu, lai strādātu Armēnijas profesionālajos valsts deju ansambļos. Pabeidzot horeogrāfijas institūtu, viņi būs ieguvuši augstāko izglītību armēņu tautas dejā. Var tikai apbrīnot Armēnijas valsts kultūras politiku tautas kultūras mantojuma saglabāšanā un lološanā. (Kā zināms, mēs savu vienīgo profesionālo deju ansambli “Daile” likvidējām 1997. gadā.)
Armēņu deju ansamblis “Mush” dibināts 2000. gadā. Tā dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs ir Arturs Akopjans. Pirms tam viņš 25 gadus ir dejojis valsts profesionālajā deju ansamblī. Par savu darbu saņēmis Armēnijas Kultūras ministrijas zelta medaļu un ir Armēnijas un arī Gruzijas Nopelniem bagātais mākslinieks. Viņa labā roka ir ansambļa galvenais baletmeistars Martins Saakjans. Ansambļa “Mush” koncertu programmā iekļautas gan armēņu etnogrāfiskās un tautas dejas, gan arī liriskās un humoristiskās dejas. Liriskās dejas dejo vienīgi meitenes. Šo deju avots ir senas armēņu sieviešu dejas, kas tiek izpildītas mūsdienīgā apdarē. Humoristiskajās dejās laižas gan puiši, gan meitenes. Arī šīs dejas radušās, ielūkojoties armēņu tautas senajās paražās un tās tulkojot dejas valodā.
Horeogrāfi savās kompozīcijās izmantojuši gan tautas mūziku, gan pazīstamu komponistu (Arama Hačaturjana, Hačatura Avetisjana, Ara Gevorgjana u. c.) melodijas.
Ansamblis “Mush” ir koncertējis daudzos valstij nozīmīgos svētkos – Armēnijas Neatkarības dienā, Armijas dienas pasākumos, 1715 gadu atcerē, kopš Armēnija pieņēma kristietību kā valsts reliģiju, Armēnijas spēļu atklāšanas koncertā. Dejotāji ir kuplinājuši starptautiskus festivālus Jordānijā, Sīrijā, Turcijā, Ēģiptē, Kanādā, Grieķijā, Itālijā, Polijā, Bulgārijā, Krievijā, Serbijā un Gruzijā.
Ansambļa mākslinieciskais vadītājs Arturs Akopjans Latvijā būs pirmo reizi, viņš ir dzirdējis daudz laba par mūsu zemi un ar prieku gaida tikšanos ar latviešu tautas dejas kopējiem un daudzajiem “Sudmaliņu” viesiem.
Kas, viņaprāt, dejā ir svarīgākais? “Saglabāt, godāt un kopt nacionālās dejas saknes. Tas ir pamats, uz kura attīstīties. Un šim pamatam jābūt tīram un skaidram. Lai tad, kad kāds ansamblis dejo, jebkura cita tauta varētu uzreiz pateikt – lūk, tur dejo armēņi, vai re, kur dejo latvieši!” Kādas ir spilgtākās armēņu dejas iezīmes? “Visbūtiskākais un pārliecinošākais ir fakts, ka armēņiem ir vairāk nekā 600 deju. Domāju, ka ar to mēs atšķiramies no citām tautām. Mēs sargājam no izzušanas savas senās dejas, arī tās, ko savulaik mūsu senči dejoja vietās, kas vairs nav Armēnijas valsts daļa,” stāsta Arturs Akopjans.
