Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
8. februāris, 2016
Drukāt

Devītais vilnis jeb brīdinājums pirmajam randiņam ar okeānu. Jura Lorenca vēstules no Indijas (5)

Foto - Juris LorencsFoto - Juris Lorencs

Šīs dāmas nebija aprēķinājušas viļņa spēku.

Šis rakstiņš pirmām kārtām domāts kā brīdinājums tiem, kuri pirmo reizi mūžā ierauga okeānu. Nevis jūru, bet tieši okeānu. Nu, kaut vai tādu, kādu Kovalamā, Keralas štatā Indijas dienvidos patlaban redzu es.

Devītais vilnis – vislielākais, visdraudīgākais un tātad visbīstamākais patiešām pastāv arī realitātē, tas nav tikai krievu marīnista Aizvazovska iztēles auglis brīdī, kad viņš gleznoja savu “Devīto vilni” – vētras satrakotu jūru, bojā gājuša kuģa fragmentus, pie kuriem krampjaini turas daži slīcēji. Vēl dažas sekundes, un viņus aizslaucīs milzīgs vilnis…

Patiesībā “devīto vilni” vislabāk var novērot tieši bezvēja laikā, kad okeāns viļņojas “pats no sevis”. Man kā fiziķim vienmēr bijis interesanti skaitīt un vērot okeāna viļņus, atkal un atkal pārliecinoties – pēc vislielākā viļņa to augstums (amplitūda un tātad arī vilnī ieslēgtā enerģija) sāks samazināties, lai savu maksimumu atkal sasniegtu pēc deviņiem viļņiem. Saprotams, līdzīgi arī pats mazākais vilnis ierodas krastā tieši pēc deviņiem viļņiem.

No fizikas viedokļa raugoties, mums ir darīšana ar komplicētu viļņu pārklāšanās jeb interferences ainu, kurā tie pastiprina vai dzēš viens otru. Tā ir visai sarežģīta fizika. Modelēt un aprēķināt, piemēram, viļņa sabrukšanas procesu ir daudz grūtāk nekā izskaitļot planētu orbītas.

Šķiet, “devītā viļņa” fenomens kaut kādā ziņā ir saistīts ar ūdens blīvumu un Zemes gravitācijas lauka konstanti, un to nepavisam neietekmē krasta un okeāna dibena reljefs.

Bet pagaidām mums pietiek ar ekperimentu, un tas neapšaubāmi liecina – lielais vilnis atkārtojas ik pēc deviņiem viļņim, ko gan noteikti vajadzētu atcerēties. Jo nezināšana var maksāt dzīvību, labākajā gadījumā lauztas ribas vai rokas.

Vilnis nav tikai fizikāla, bet arī psiholoģiska parādība.

Mazi viļņi nav bīstami, savukārt ļoti lielos viļņos cilvēki nemaz nedomā par peldēšanos. Bīstami ir tie “pa vidu”, kad šķiet – varbūt tomēr riskēt un pamēģināt? Tieši tad “devītais vilnis” var kļūt liktenīgs. Tāpēc, pieejot pie okeāna, uzreiz nemetaties tajā. Vispirms pavērojiet viļņus un izvērtējat – vai tiksiet galā ar vislielāko, ar “devīto”.

Patiesībā bīstams jau ir nevis pats vilnis, bet gan tā sabrukšana. Es pats divas reizes mūžā esmu bijis tuvu tam, lai noslīktu – parauts zem brūkošā kolosa, triekts pret smiltīm, savērpts un tad ierauts no krasta nākošajā zemūdens straumē… Tā ir pilnīgas bezpalīdzības, nolemtības sajūta.

Mana peldēšanas stratēģija ir šāda: es sagaidu vismazāko vilni, un tad vislielākajā tempā dodos iekšā okeānā, lai “devītais” mani pārsteigtu pēc iespējas tālāk no krasta. Tur tas vairs nav bīstams, un peldētājs pilnībā var izbaudīt cilāšanos milzīgajos viļņos. Līdzīgi ir ar izkļūšanu krastā – tur jāpamanās tikt kopā ar vismazāko vilni. Un vēl viens padoms – ja frontāla sastapšanās ar brūkošu vilni ir neizbēgama, vislabākais, ko var darīt, ir tajā ienirt.

Bet reiz pretī nāca Tas – no okāna manā priekšā lēnām iznira milzīga ūdens siena, kaut kas līdzīgs citplanētiešu briesmonim. Jeb nāvei, ko cilvēks ierauga autokatastrofas brīdī. Kā par nelaimi, es atrados ne šur, ne tur – pārāk tālu no krasta, lai paspētu līdz tam nokļūt, bet arī ne tik tālu okeānā, lai netraucēti ienirtu vilnī. Dažās sekundes daļās tomēr izlēmu doties tam pretī. Burtiski pēdējā brīdī izdevās vilnī ienirt, bet trieciens pret ūdens virsmas tuvumā palikušajām kājām bija šaušalīgs. Kad izkļuvu krastā, tur jau bija saskrējuši vietējie zvejnieki, kuri mani nosauca par “neapdomīgu”. Parasti tik diplomātiskajiem indusiem tas ir visai stiprs teiciens.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Kas samaksā šitā padomieša blandīšanos pa pasauli?

    • TAUTAS BALSS LATVIJĀ Atbildēt

      Ruksi ! Tāpēc jau tu arī esi RUKSIS ka di….si tik šķidri , ka zobus var skalot ! Pateicoties Lorencam , Latvija ir iepazinusi un joprojām iepazīst Pasauli tādu , par ko citi neraksta un nerāda ! Visu cieņu Jums Juri Lorenc un lielā pateicībā par skaistajām , azraujošajām un intriģējošām grāmatām par ceļojumiem pasaulē un ārkārtīgi interesantajām ” VĒSTULĒM NO INDIJAS ” ! Turpiniet mūs , lasītājus priecēt arī turpmāk vēl daudzus , daudzus gadus ! LAI MIERS VIRS ZEMES UN CILVĒKIEM LABS PRĀTS ! P.s . RUKSI , atslābini dibena muskuļus un elpo dziļi un vienmērīgi …..un padomā par to , ko tu esi labu darījis citu labā , savu tautu un dzimteni , kuru sauc LATVIJA labā !!!!!!!!!!!!!!!!!!

  2. Par Keralas piekrasti mēdz teikt, ka to apskalo Arābijas jeb Arābu jūra. Protams, ūdens varenība un spēks no tā nemainās 🙂

  3. Patiess raksts, es kad biju pirmo un vienīgo reizi pie Atlantijas okeāna, novēroju to pašu ainu. Peldēties tā arī neuzdrošinājos, jo bija pārāk bīstami, tikai saslapinājos krastā, vietā kur vilnis beiidzās. Kāds bija mēģinājis peldēt, bet gandrīz noslīka, ja citi nebūtu glābuši, tad fināls nebūtu priecīgākais. Okeāns nav jūra.

  4. Pirmo reizi redzu rakstu par so temu,paldies.Vajadzetu vairak,plasak un ari citur,jo mums lielakajai dalai nav bijusi saskarsme ar okeanu,tas varetu saglabat ne vienu vien dzivibu.

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+