Druviete: integrācijas jomā ir sasniegts ļoti daudz 0
Latvijā integrācijas jomā ir sasniegts ļoti daudz, savā slejā žurnālā “Kapitāls” akcentē Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete (V, attēlā). Viņa noraida pēdējās dienās dzirdētās šaubas par Latvijas integrācijas politikas sasniegumiem.
“Sasniegts ir ļoti daudz. Vai esam aizmirsuši mūsu vēsturi un ģeopolitiku? Atcerēsimies, ka savu virzību uz neatkarīgu valsti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu mēs sākām no ļoti sarežģītas situācijas. Katrs solis valodas tiesību atjaunošanā bija burtiski jāizcīna,” uzsver Saeimas deputāte. “Šajos 20 gados latviešu valoda, prasmīgi izmantojot juridiskus un ekonomiskus instrumentus, nostiprinājusies valstiski svarīgās jomās, tā tiek apgūta visās skolās, pārstāv valsti Eiropas Savienībā.”
Druviete atzīst, ka problēmas joprojām pastāv. Latviešu valoda nostiprināta valstiski regulējamās jomās, bet tās pozīcijas visvājākās ir jomās, kuras mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā nav administratīvi regulējamas, piemēram, iedzīvotāju savstarpējā saziņā. Tikai puse latviešu vienmēr latviski uzrunā savus kaimiņus un darbabiedrus un pieprasa savas likumīgās tiesības taksometrā, veikalā vai frizētavā. Tāpat valsts valodas pozīcijas ir visai vājas privātajā uzņēmējdarbībā.
Pēc politiķes domām, kā apšaubāms vērtējams aicinājums par nepieciešamību pēc “dialoga”, “izlīguma” un “kompromisa” valodu lietojuma jomā.
“Mēs zinām, cik stingrā starptautisko institūciju kontrolē tika veidoti mūsu lingvistiskie likumi, cik plašas iespējas pastāv mazākumtautību, īpaši krievu, valodas lietojumam, cik daudz pārrunu, diskusiju, semināru bijis kaut vai 2000.gada sabiedrības integrācijas programmas izstrādes laikā. Mūsu Valsts valodas likums jau ir maksimāli pieļaujamais kompromiss. Jebkāda krievu valodas lietojuma paplašināšana turpmāk var notikt tikai uz latviešu valodas rēķina,” apgalvo Druviete.
Viņa akcentē, ka nevēlas atgriezties pie 90.gadu sākuma diskusijām. “Latvijā nav un nebūs etnisku konfliktu. Ir valodu konflikts, kas ir normāla parādība jebkurā multilingvālā sabiedrībā. Lai tas tā arī paliktu valstiski kontrolējamās robežās, konsekventi jāturpina līdzšinējā valodas politika, neizvirzot pārprotamus lozungus un plaši skaidrojot valodu līdzāspastāvēšanas likumsakarības.”
Druviete norāda, ka mūsdienās demokrātiskās valstīs tiek nodrošinātas arī mazākumtautību valodu runātāju tiesības, tomēr valsts valodai jābūt sabiedrības vienotājai un reālai saziņas valodai.
“Valodas ir vienlīdzīgas tikai Dieva, dzejnieka un lingvista priekšā, bet valstī vienmēr kāda no tām būs “primus inter pares” – pirmā starp līdzīgajām. Un tieši tādēļ, ka 1988.gadā latviešu valodai atjaunots valsts valodas statuss, tas kļuvis par realitāti arī mums.”
Kā atgādina Druviete, Latvija ir vienīgā teritorija pasaulē, kur dzīvo skaitliski nozīmīgs un kompakts latviešu valodas runātāju kolektīvs. Valoda, tieši tāpat kā valsts himna, karogs un ģerbonis, ir valsts simbols, visu valsts iedzīvotāju kopīgā vērtība.
Latviešu valoda ir pietiekami lielas tautas valoda – latviešu valoda no pasaules 6909 valodām ir 203.vietā pēc runātāju skaita. Runātāju skaits un izkoptība paši par sevi garantētu valodas ilgtspēju, tomēr divām galvenajām konkurentvalodām – krievu un angļu valodai – ir daudz lielāks runātāju skaits un starptautiskas valodas statuss. Lai līdzsvarotu šo valodu augsto ekonomisko vērtību, latviešu valodai Latvijas teritorijā jāpiemēro juridiskās aizsardzības mehānismi.
Analizējot, ko nozīmētu atkāpšanās no prasības pēc latviešu valodas prioritātes, Druviete skaidro, ka ir divas iespējas. Pirmā – krievu valodas kolektīva pašsegregācija, izolējoties no latviešiem sadzīvē, latviešu kultūras, plašsaziņas līdzekļiem latviešu valodā utt. Otrā – piedalīšanās Latvijas sabiedrības dzīvē gan notiks, bet – krievu valodā, kas tātad būs jāprot un jālieto latviešiem. Tomēr nez kāpēc šāds variants netiek uzskatīts par latviešu interešu vai lingvistisko cilvēktiesību pārkāpumu.
“Minoritātes valodas pašpietiekamība nav savienojama ar sabiedrības integrāciju un valsts iekšējo stabilitāti. Oficiāla vai faktiska divvalodības politika Latvijā varētu novest pie ilgstošas konstitucionālas krīzes, jo tā pastiprinātu lingvistisko kopienu segregācijas tendences,” brīdina politiķe.
