Dūle nerūsē, taisa partiju “Skaistā nākotne” 1
Vecais komediants Viesturs Dūle nekad neierūsē, nezaudē pārtapšanas spējas un kā organisms ar smadzenēm darbojas kā ārkārtīgi reproduktīva sistēma.
Te viņš laiž gaisā humora un pigoru raidījumus kā “Mēmā šova” producentu grupas dzemdinātājs, te piedalās oligarhu bēru organizācijas komitejā, te uzplaiksnī kā skanīgā Latvijas balss dziedātājs Livingstons, un vēl pēc tam, redzēdams, cik apkārtnē daudz ķerto, gaisā pasisto un galvu saspiedušo, nostājas Latvijas Intelekta attīstības fonda priekšgalā. Ar tādām dotībām šajā dzīvē viens no spodrākajiem Latvijas intelektiem būs pavisam pārvērties nākamajās dzīvēs. Kas zina, tā reinkarnējies, ka nepazīsim – iemiesojies par sūkli, infuzoriju, dūņu vai citu vienšūnas ērmu.
Arī pagājušonedēļ, kad pilna Luna stāvēja augstu, apēdis saņemto sviestmaizi, mūsu draugs Dūle noslaucīja rokas gar biksēm un ķērās pie darba ar sagatavotajām māla un plastilīna pikām. Papriekš tapa paziņojums presei, ka Viesturs taisīs partiju “Skaistā nākotne”. Nav apšaubāms, ka viņš dzimis līderis, tur arī būs līderis, gandrīz vai kā pats Ādolfs vai Latvijas karalis skaistā nākotnē. Pēc tam bija ļoti ražīga un produktīva diena, kad bijušais komiķis no papīra izlocīja trīs kuģīšus un vairākas lidmašīnas. Viņš laida domas tautai, cik izsmalcināti blēži, bezkaunīgi meļi un stereotipos no padomjlaikiem iestiguši tipi vadījuši valsti – jāatkuģo un jāatlido atbrīvotājiem no nabadzības un korupcijas verdzības uz visiem laikiem. Mūsu skaistā nākotne ir mūsu rokās! – lunīts teica un atkal padarīto atzina labu esam. Nākamajā dienā Dūle ķērās pie sutašas diegiem, lai savilktu kopā atbalsta komandu Latvijas politiskās kārtības radikālai uzlabošanai, ko var paveikt tikai masveida Latvijas intelektuālās jaunatnes kustībā. Tik sulīgos solījumos sajutuši apliecinājumu, ka spēsim izkulties no politiskās kloākas, kurā dzīvojam, pie “Skaistās nākotnes” garīgā tēva un Ziemassvētku vecīša Dūles tauta uzreiz nāca tūkstošiem. Nē, nopietni – gāza vai apkārt pieteikšanās punktu, bira kā čiekuri. Dūle bija spiests ņemt šķērītes, aplikācijas un momentlīmi un kārtīgi sašķirot progresīvo jaunatni. Lūk, kā līderis darīja.
Vienus čiekurus Dūle nokrāsoja sarkanus, otrus zaļus. Tie būs rūķīši un eglītes. Tad Dūle no bieza zaļa papīra izgrieza aplīšus – tikpat daudz, cik rūķīšu un eglīšu. Pēc tam viņš no vates rullīša noplēsa nelielas šķipsniņas un satina tās ap pirkstu, lai izveidotos tādi kā vainadziņi.
Tad līderis paņēma zaļos papīra aplīšus, ar balto līmi uzvilka tiem vidū mazākus aplīšus, kur uzlīmēja vates vainadziņus – tas bija sniegs. Vidū Dūle ielīmēja nokrāsotos čiekurus. Pie dažiem čiekuriem viņš pielīmēja krellītes. Nu eglītes ir gatavas, vēl jāpabeidz rūķīši, priecājās Dūle. Rūķīšiem vajadzēja uzzīmēt sejiņas, izgriezt tās un uzlīmēt čiekuriem. Tad no krāsainiem papīriem Dūle izgatavoja cepurītes un pielīmēja rūķīšiem. Katra rūķīša zodu Dūle nozieda ar līmi, lai pielipinātu vates bārdu. Nu varēs skaisto nākotni izrotāt ar rūķīšiem un eglītēm. Nu – vai neizskatās pēc glābējpartijas?
Tā praktiski darbojošos Viesturu pārtrauca humānisma vārdā kalpojošie Sarkanā Krusta darbinieki, kuri teica – nāc nu uz šprici. Taču viņa labie nezināmie draugi jau bija paguvuši Dūlem iespiest saujā vēl vienu siltu sviestmaizi, ko iestiprināties. Savādi, bet gardi gan, iedams uz procedūru telpu, ziķeris aplaizīja pirkstiņus.
