Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
16. augusts, 2012
Drukāt

Dzimtenes ”nodevēja”

Foto-Artis DrēziņšFoto-Artis Drēziņš

Gulbeniete Ausma Sir­mā, ieraugot, ka pie viņas esmu atjoņojis ar motocik­lu, nosaka: es jau arī divus gadus braucu ar divriteņu mašīnu. Invalīdu ratiņiem. Spēja pasmaidīt ne vien par citiem, bet arī par sevi kun­dzi pavadījusi visu mūžu. Reizēm gan viņas smaids ir skarbs un ironisks. Bet tādas ir Ausmas tiesības, jo viņa pacēla Latvijas karogu, kad gandrīz visi to bija iz­nīcinājuši vai nobēdzināju­ši slepenās vietās. “Latvijas Avīzi” viņa lasa kopš pirmā numura, jo tā mazāk par ci­tām melojot.

A. Sirmās tēvs bijis Latvi­jas brīvības cīņu dalībnieks, par ko valsts viņam Gulbenes pievārtē piešķīra 4,7 hektārus zemes. Tēvs strādājis par preču vilcienu konduktoru. 1931. gadā ģimene uzcēlusi māju. Otrā pasaules kara sā­kumā tēvs atradies Pleskavā, no turienes viņš kājām nācis mājās uz Latviju, kuru tolaik jau kontrolēja vācieši. Par to viņš pēc kara dabūjis piecus gadus izsūtījumā Noriļskā. Pa to laiku Ausma beigusi Litenes vidusskolu. Īsi pirms izlaiduma 1945. gada 15. mai­jā viņa kopā ar trim biedriem Grietu Saulīti, Edgaru Jurjā­nu un Veru Poguli kādā Li­tenes kokā uzvilkuši Latvijas karogu. Kā simbolu pret ne­taisnībām, kas jācieš latviešu tautai.

Uz pēdām četriniekam čeka nokļuvusi tikai pēc di­viem gadiem. Tālākais bija septiņus gadus ilga “ekskur­sija” pa padomju varenajām ārēm – Komi, Taišete, Ma­gadana. Darbi mežā, dzelz­ceļa likšana, grāvju rakšana. Nebijis grūti noturēt slaido līniju. Nonākusi pat tik tālu, ka atzīta par invalīdi – pali­kuši tikai ”kauli un āda”. Tad norīkota vieglākos darbos – malkas sagādē.

Ausmas kundze iesaka pamēģināt pavasarī iedēstī­tos kartupeļus, kuriem laksti kādus desmit centimetrus izspraukušies no zemes. Iz­rādās, šajā laikā kartupeļu stērķele sagājusi cukurā. La­bāku saldēdienu nemaz ne­varot vēlēties.

Latvieši arī izsūtījumā apliecinājuši darba tikumu. Uzraugiem licies dīvaini, ka no lielajām kāpostu skābē­šanas mucām mīcītāji nav līduši ārā vai visu dienu. Tad mucās likuši iet latviešiem – viņi gan, kad sagribējies ču­rāt, kāpuši laukā.

Ausmas kundzei pēc iz­sūtījuma laimējies atgriezties dzimtas mājās. Piedāvāts darbs dārzniecībā, bet bijusi par lepnu, lai ietu pa zemi rušināties. Aizgājusi strādāt par grāmatvedi uz melio­rācijas pārvaldi, tur arī visu mūžu strādājusi. Vēl nesen turējusi gotiņu, diemžēl div­riteņu transporta dēļ to vairs nevar atļauties. Tomēr dzīves sparu nav zaudējusi. Spēku dodot arī “Latvijas Avīzes” labie raksti. Tā kā piedzīvo­tas padomju represijas, viņai nepaslīd garām šai tematikai veltītie raksti.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+