Latvijā
Vēsture

Dzīva nauda Meža kapos 16


Jāņa Čakstes kapa sākotnējais izskats drīz pēc bērēm 1927. gada marta beigās. Tobrīd šis Meža kapu stūris skaitījās kluss un nomaļš.
Jāņa Čakstes kapa sākotnējais izskats drīz pēc bērēm 1927. gada marta beigās. Tobrīd šis Meža kapu stūris skaitījās kluss un nomaļš.
Foto no 30. gadu preses izdevumiem

Kad šā gada sākumā sākās ažiotāža saistībā ar eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas iegūto kapavietu Rīgas I Meža kapos, pati bijusī prezidente deva mājienu, ka viņai ne sapņos nav rādījies, ka kāds varētu apskaust mūža mājas dēļ. Tomēr, vēsturē ielūkojoties, varam uziet, ka ķīvēšanās kapavietu dēļ latviešiem nav nekas unikāls – kas līdzīgs piedzīvots arī pirms nepilniem 90 gadiem, kad  aizsaulē aizgāja pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste (1859 – 1927).

 

Galerijas nosaukums

 

Jānis Čakste nomira 1927. gada 14. martā, sava Rīgas pils dzīvokļa gultā pēc mēnesi ilgas slimošanas. Daudziem šķita, ka Čakste būtu pelnījis Brāļu kapus, taču bija pagājusi vien nedaudz vairāk kā stunda pēc viņa nāves, kad Saeimas prezidijs un Ministru kabinets ārkārtas sēdē jau izlēma, ka ar valsts vadītāja apbedīšanu saistītie izdevumi sedzami no valsts budžeta un Čakstes atdusas vieta būs Meža kapi. Uz tiem kā paša nelaiķa izvēli norādīja prezidenta dzīvesbiedre Justīne Čakste. Reiz, pastaigājoties tajā vietā kopā ar dzīvesbiedri, Čakste esot izteicis vēlmi gulēt tik “patīkamā kapsētā” un pat norādījis uz konkrētu vietu – priedēm apaugušu, smilšainu uzkalnu tobrīd nomaļā kapu galā. “Jaunākās Ziņas” šo vietu aprakstīja tā: “Skaista un saulaina viņa kapa vieta kapsētas galvenās ejas galā. Neliels dzelteno smilšu uzkalniņš visapkārt šalkojošām vingrām priedēm. Vakara saule pastāvīgi apspīdēs prezidenta kapa kopu. Netālu uz rītiem vācu brāļu kapi, kur guldīti kara laikā kritušie citas tautas dēli. Uz dienvidiem un ziemeļiem vēl neaizņemtas kapu vietas. (..) Prezidenta kaps būs pirmais visdziļākais šai virzienā latvju kaps. Prezidenta kapa vieta vienkārša, bet skaista. Viena no skaistākām visā kapsētā. Drīz tā izveidosies par tautas vissvētāko vietu šai kapu valstī.” Netālu atradās arī literāta Jāņa Poruka kaps.

Tā Meža kapu daļa, kas bija iepatikusies Čakstem, piederēja vāciskajai Rīgas Vecās Ģertrūdes baznīcas draudzei. Formāli raugoties, tā kā, atskaitot patikšanu, prezidentam nebija īsti pamata tur gulēt, uzreiz bija skaidrs, ka kādam smilšu kalniņš būs no draudzes jānopērk. Pirmajā brīdī sabiedrībai tas gan neienāca prātā. Vispirms nelaiķa griba prasīja daudz pūļu no kapa iekārtotājiem, kam vajadzēja nogāzt vairākas priedes un, kapu rokot, izcīnīties ar neskaitāmām priežu saknēm. Arhitekta Ernesta Štālberga vadībā steigā būvēja platformu un kāpnes, kas veda pakalnā; tīrīja un līdzināja pieejas un apkārtējos ceļus. Darbi sākās 17. marta agrā rītā, noritēja visu nakti un tika pabeigti agri bēru dienas rītā.

 

Vainagu skaitīšana

Jāņa Čakstes bēres 1927. gada 18. martā ir ierindojamas starp grandiozākajām Latvijas vēsturē. Tajās piedalījušies ap 200 tūkstoši cilvēku. No tiem ap 50 tūkstoši pavadīja prezidentu pēdējā gaitā no Doma baznīcas uz Meža kapiem. Vēl daudzi notiekošajam sekoja līdzi Rīgas radio organizētajā tiešraidē, kas bija pirmā tāda veida prakse Latvijā.

Jau dienu pirms bērēm prese konstatēja, ka Rīgas ziedu veikalos sāk pietrūkt ziedu un lauru zaru. Vainagu darinātāji vairs netika galā ar pasūtījumiem. Svaigos ziedus meklēja provincē, taču ārpus Rīgas siltumnīcu ziedu piedāvājums bija pārāk mazs. Vienīgā cerība bija uz Vācijas un Holandes ziediem. Tos, pasūtot telegrāfiski, piegādāja trešajā dienā, kamēr uz puķēm no Itālijas nāktos gaidīt piecas dienas un tad jau būtu par vēlu. Avīze “Pēdējā Brīdī” konstatēja, ka lielākoties tiekot pasūtītas sarkanas un baltas rozes – tas pats, ko varēja vērot pirmā Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica bērēs 1925. gadā. Tikai Jūlija Rībeļa ziedu veikals vien – viens no lielākajiem Rīgā – no ārzemēm bija pagādājis 5000 rožu. Mūsdienās to uzskatītu par nepiedienīgu, nekorektu rīcību, taču toreiz skaitīt nelaiķim domātos ziedus un vainagus laikam jau šķita pieņemami. Tūlīt pēc bērēm avīžnieki metās vērtēt vainagus, kas likti uz Valsts prezidenta kapa. Saskaitīja 123 vainagus, no kuriem katrs izmaksājis vismaz 100 latu, bet vairākas organizācijas esot atnesušas pat 500 latu vērtus vainagus. Līdz ar to kopējā dekorējumu summa bija kā minimums 123 000 latu. Saskaitīja arī sēru lentes uz vainagiem. To bija 140. Šī statistika gan bija nepilnīga, jo delegācijas un atsevišķas personas ar ziediem un vainagiem turpināja plūst uz Meža kapiem vēl nedēļām ilgi pēc bērēm. Ļaužu straume nerima pat līdz pusnaktij. Vēl trešajā dienā, lai piekļūtu pie kapa, vajadzējis stāvēt stundu rindā. Tomēr daži izlēma neaizrauties ar ārišķībām. Piemēram, Latvijas kara invalīdu savienība nosprieda vainagu uz kapa nelikt, bet ziedot tam atvēlētos 60 latus labdarībai, palīdzībai bērniem. Savukārt Čakstu dzimtas ligzdas “Auču” māju strādnieki rīkojās racionāli un reizē sirsnīgi. Viņi vainagu pagatavoja no paša Čakstes stādīto kociņu zariem, piepinot klāt Lielupes krastu pūpolus.

Neskatoties uz milzīgo ļaužu pieplūdumu, atvadīšanās un bēres bija notikušas “vispriekšzīmīgākajā kārtībā”, ja neskaita kādas dāmas paģībšanu, gaidot rindā Rīgas pilī, lai noietu gar Čakstes zārku, un negadījumu pašās bērēs 18. martā, kad sēru ceremonijas laikā pakrita un salauza kāju Pelageja Slomja no Matīsa ielas 41. Prezidenta bēru organizēšana valstij izmaksāja 30 tūkstošus latu.

 

“Izcilus vieta” nav lēta

Kad Jānis Čakste bija ar godu apbedīts, sēras beigušās un šoks par negaidīto valsts galvas aiziešanu aizsaulē sāka izklīst, priekšplānā iznāca praktiskas dabas jautājumi. Pirmais no tiem, protams, bija jauna Valsts prezidenta vēlēšanas. Ar tām negāja viegli, un vajadzēja vairākas vēlēšanu tūres, līdz 1927. gada 8. aprīlī Saeimas deputāti beidzot vienojās par Gustavu Zemgalu. Paralēli tam tika kārtotas formalitātes ar Čakstes kapavietu, kur arī viss nebija tik gludi. Marģera Skujenieka vadītais Ministru kabinets vēl 30. martā bija nolēmis, ka prezidenta kapavieta jāiegādājas par valsts līdzekļiem un pēc tam jānodod lietošanā nelaiķa ģimenei. Atbilstošu līgumu parakstīja nedēļu vēlāk. Vecās Ģertrūdes vācu draudzei par smilšaino uzkalnu samaksāja 8900 latu. Tagad prese, īpaši “Sociāldemokrāts” spēra vaļa kritiku kā pret “melnsvārčiem” – draudzes ganiem, kuri savā alkatībā izmantojot Meža kapu popularitāti, lai iedzīvotos uz kapa vietu tirgošanas rēķina, –, tā pret valdību, kas gatava tādu naudu maksāt (asa gan kritika nebija, jo tobrīd valdībā atradās arī paši sociāldemokrāti). Tika aizrādīts, ka pirms pāris gadiem valsts jau samaksājusi līdzīgu summu par vietu Zigfrīdam Annai Meierovicam. Un draudzi nemaz nemulsinot, ka zemes nodoklis par Sv. Ģertrūdes baznīcu, ko tā maksā Rīgas pilsētai, ir divdesmit reižu mazāks par cenām, kas tiek uzstādītas Meža kapos. “Meža kapu īpašnieces – kristīgās draudzes – ir nostājušās pilnīgā laupītāja lomā pret iedzīvotājiem. Ja šo kristīgo liekuļu naudas kāri nevar ierobežot pilsēta, tad te soļi jāsper valdībai un vajadzības gadījumā pat likumdošanas iestādei,” 25. martā piktojās “Sociāldemokrāts”. Sv. Ģertrūdes draudze ņēma latu par kvadrātpēdu jeb Ls 2,33 par kvadrātmetru, bet runāja, ka Meža kapos esot arī tādas draudzes, kas prasot divus. Tā kā komiteja bija pieprasījusi Čakstes atdusas vietai 8900 kvadrātpēdas, tad arī rēķins bija attiecīgs. Turklāt pats prezidents bija izvēlējies “izcilus vietu”, kas nemaz nevarēja maksāt lēti. Atsevišķi uzkalniņi vai “redzami stūri” dzimtskapiem Meža kapu atdusas vietu rangā skaitījās augstākais līmenis. Valsts prezidenta apbedīšanas komiteja gan mēģināja kaulēties, taču bez panākumiem. Tāpat beidzās Rīgas pilsētas domes sociāldemokrātiskās deputātu daļas mēģinājumi izdarīt spiedienu uz draudzi, atgādinot, ka savulaik tā saņēmusi savu sektoru Meža kapos par 12 santīmiem kvadrātmetrā, tāpēc tagad tirgot to divdesmit reižu dārgāk neesot godīgi. Taču arī šis gājiens bija bezjēdzīgs, jo pilsētai vairs nebija nekādas teikšanas pār zemi, kas draudzēm atdota 20. gadsimta sākumā. Pilsoniskā, konservatīvā prese juta krietni mazāku vēlmi taisīt sensāciju uz prezidenta kapavietas izmaksu rēķina. Tā “Jaunākās Ziņas” uzsvēra, ka “kņadai” neesot pamata, jo prasītā maksa ir vidējā, kādu draudze parasti ņemot. Savukārt “Latvis” aizrādīja, ka ienākumi no vietu pārdošanas tiek tērēti kapsētas celiņu un apstādījumu iekārtošanai, kopšanai un uzturēšanai. Sociāldemokrāti tikai ceļot “nesmuku traci” ap Valsts prezidenta kapavietu.

 

Vieta, kas pievelk

Aprīļa sākumā kaislības patiesi norima, tomēr Čakstes kaps no avīžu slejām nenozuda. Daudzi pilsoņi to joprojām apmeklēja kā svētceļojumā. Aši uzradās ļaudis, kuri tajā saskatīja sava mazā biznesa iespējas. 1927. gada maijā parādījās sūdzības, ka turpat pie kapa bez jebkādām atļaujām tiekot tirgotas dažādas ar prezidentu un viņa bērēm saistītas fotogrāfijas un brošūras. Rīgas pilsētas valde lēma, “ka nav pielaižams izmantot mirušā Valsts prezidenta pēdējo dusas vietu veikala dzīšanas nolūkiem”. Nelikumīgos pārdevējus izgaiņāja policija. Jāpiebilst, ka tiesības tirgot nelaiķa ģīmetnes nolūkā iegūt naudu bijušo Neatkarības kara karavīru, kas nonākuši trūkumā, atbalstam, saņēma Atvaļināto kareivju kultūras un izglītības biedrība “Kultūras sargs”.

Turpmākajos gados parādījās vēl kāda problēma – Čakstes kapa skaisto apkaimi nez kādēļ iecienīja pašnāvnieki. Tā 1930. gada 21. janvārī ap 25 gadus vecā Elza Pūcīte, “inteliģenta izskata sieviete”, mēģināja darīt sev galu, uz soliņa iepretim prezidenta kapam izdzerot pudeli denaturētā spirta. Nelaimīgo bezsamaņā aizveda uz slimnīcu. 1933. gada maijā ap to pašu vietu līdzīgas darbības ar sevi veica 56 gadus vecais Staņislavs Pašvaška no Hospitāļu ielas. Šis vīrs ekonomiskās krīzes apstākļos bija zaudējis cerības atrast darbu. No Meža kapu izvadīšanas nama līdz Čakstes atdusas vietai bija izbūvēts kvalitatīvs ceļš, un 1930. gadā pēkšņi izrādījās, ka ir ļaudis, kam vakaros tā šķita laba autobraukšanas mācību vieta. Autobraucēji atstāja kapus tikai pēc atkārtotiem protestiem, kad prese pieprasīja, lai apsaimniekotāji pasargā aizgājēju mieru no ”nekautrīgu personu piedauzības”.

Kapa kopšanu sākumā uzņēmās Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemiņas fonds, kas bija uz karstām pēdām izveidots Jelgavā 1927. gada 15. martā kā Jelgavas apriņķa pašvaldību un sabiedrisko organizāciju apvienība. Tas sev izvirzīja uzdevumu vākt līdzekļus Čakstes piemiņas nostiprināšanai, tas ir, pieminekļiem. Acīmredzot kādā brīdī fonds saprata, ka misija kļūst par grūtu, un 1928. gada 13. janvārī tā pārstāvji lūdza prezidenta kapa kopšanu uzņemties Rīgas pilsētai. Rīgas dome ierosinājumu kategoriski noraidīja, aizrādot, ka tas nu būtu paša fonda uzdevums, jo kam tad tas domāts. Tostarp Čakstes piemiņas centieni uz vietas nestāvēja, un, kad 1930. gadā bija uzcelts piemineklis Jelgavā, skati vērsās uz Rīgu. Sākumā sprieda, ka piemineklim galvaspilsētā jābūt kā kapos, tā pilsētā, iepretim pilij. 1932. gada maijā fonda sanāksmē tomēr nolēma, ka krīzes situācijā būvējams tikai viens – kapos. Pamatakmeni tam lika 1933. gada 17. jūnijā, bet atklāja 1935. gada 14. septembrī. Smilšu kalniņš, kas reiz bija izmaksājis 8900 latu, pārvērtās līdz nepazīšanai, jo to greznoja tēlnieka Kārļa Jansona veidotā kompozīcija, pastiprināta ar tēstu granīta bluķu sienu. Bluķi bija nākuši no Daugavgrīvas cietokšņa vaļņu apšuvuma. Tā piemineklis pirmajam valsts vadītājam kļuva par vietu, kur padomju okupācijas gados 18. novembrī vai Mirušo piemiņas dienā ļaužu simti, reizēm tūkstoši nāca ar svecītes nolikšanu pieminēt ne vien Čaksti, bet arī Latvijas valsti.

LA.lv