Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
1. jūnijs, 2013
Drukāt

Dzīves sāls – jūrā un akmenī

Foto - AFP/ImageForumFoto - AFP/ImageForum

Ja tā par daudz – inde, taču bez tā nevar dzīvot. Garšviela, ko pazīst ikviens, taču ne katrs zina, kādu sāli izvēlēties, lai ne tikai nekaitētu veselībai, bet palīdzētu to stiprināt.

 

Lai netrūkst maizes un sāls! – tā vēl jaunlaulātajiem. Baltajos graudiņos vārdus ierunā dziednieki, sāls iedarbību uz organismu pēta uzturzinātnieki un mediķi. Taču pareizāko attieksmi pret sāli joprojām meklējam. Vai citādi patērētu 20 līdz 30 gramus sāls dienā, kaut daudzu dietologu ieteiktā norma nepārsniedz 5 gramus, bet citi speciālisti iestājas par vēl mazāku devu?

Sāls ir kristāliska viela, kuras galvenā sastāvdaļa – nātrija hlorīds. Tas atrodams asinīs, piesaista organismam ūdeni, ietekmē vielmaiņu un gremošanu. Tam piemīt ne ar ko nesajaucama iedarbība uz garšas kārpiņām, kuras dēļ to izmanto kā garšvielu, antibakteriālās īpašības ļauj to lietot kā konservantu, spēja sarunāties ar dažādām orgānu sistēmām – kā skaistumkopšanas un veselības spēcināšanas līdzekli.

Taču sālim ticis arī baltās nāves tituls – tas tiek vainots gan šķidruma aizturēšanā šūnās, gan organisma pārskābināšanā un citos grēkos.

Kas pa vidu šīm galējībām?

 

Vēlmju vairāk, baiļu mazāk

Ājurvēdā uzskata, ka sāļās garšas specifika ir visu pastiprināt. Gan maltītes sastāvdaļu garšu, gan vēlmes. Jo vairāk sāls, jo vairāk gribas – ēdiena, mantu, izpriecu, uztraukuma objektu, dvēseles vajadzības dažkārt atstājot novārtā.

Sāļā garša mazina pārlieku sakāpināta gaisa elementa (doša vāta) ietekmi, kas izpaužas pastāvīgā uzvilktībā, nervu slimībās, bezmiegā. Ar šķidruma piesaistīšanu darot blīvāku fizisko ķermeni, tiek disciplinētas arī no rāmjiem izsprukušas psiholoģiskās izpausmes – mazinās stress, bailes, nedrošība.

Taču, pēc ietekmes uz organismu būdams smags, eļļains un karsējošs, sāls vienlaikus spēcina uguns elementa (doša pita) izpausmi, kura pārsvars pār citiem var izpausties kāpinātā impulsivitātē, paaugstinātā asinsspiedienā, iekaisuma izraisītu kaišu uzliesmojumā.

Gardēži lepojas, ka pasaulē sastopams ap 60 atšķirīgu sāls veidu, taču nespeciālistam varbūt pietiek ar daudz īsāku sāls lietošanas instrukciju: mājas ēdiena gatavošanai labāk lietot tikai melno sāli, akmens sāli un ekoloģiski drošu jūras sāli, bet no spodri baltā un birzīgā rafinētā nātrija hlorīda ar norādi Vārāmais sāls labāk izvairīties.

 

Jūras sāls – pelēcīgs kā jūra

Jebkura sāls pamatsastāvu veido nātrija hlorīds, taču tā specifisko ietekmi nosaka pārējo vielu klātbūtne. Neapstrādātā sālī ir vairāk nekā 80 dažādu minerālvielu!

Jūras sāli iegūst, iztvaicējot sālsūdeni vai savācot kristāliskos atsegumos jūru vai ezeru krastos. Tas satur ne tikai visus mikroelementus, bet arī dažādas nokrāsas veidojošus piemaisījumus gan no ūdens, gan atmosfēras. Lielākā daļa šī sāls tiek savākta un vesta uz fabrikām, kur notiek tā pārveide rafinētā produktā – baltā, viegli birstošā pulverī ar sāļu garšu un augstu nātrija hlorīda sastāvu fasējumos ar nosaukumu Jūras sāls vai Vārāmais sāls. Tas nozīmē, ka pārstrādes procesā atdalītas gandrīz visas minerālvielas, bet pievienoti balinātāji un pretsalipes vielas. Jodētajam sālim dabiskā joda vietā – ķīmiski ražotais. Rafinētais sāls nav organismam draudzīgs, pat kaitīgs, jo ļoti karsējošs. Tā iedarbībā paaugstinās asinsspiediens, cilvēks kļūst agresīvāks, saasinās ar dedzināšanas sajūtu saistītas kaites un infekcijas slimības.

Nerafinēts, ekoloģiski pārbaudīts jūras sāls nekad nav balts – bālgani pelēcīgs. Smags, rūgts, asu pēcgaršu un nedaudz karsējošs, tas stimulē gremošanu, mitrina audus, palīdz uzturēt optimālo pH līmeni organismā.

 

Olmaizītei – melnais sāls

Melno sāli iegūst no vulkāniskas izcelsmes zemes garozas slāņiem. Apzīmējums melns daļēji attiecināms tikai uz lielajiem gabaliem – sasmalcināts tas visbiežāk ir pelēkrozīgs. Raksturīgākā īpatnība – specifiska sērūdeņraža smarža un vārītas olas garša. Šajā sālī daudz sēra, dzelzs un joda – tas labi ietekmē vairogdziedzeri. Taču lielākais ieguvums veselībai – melnā sāls lietošana uguns elementu (došu pita) palielina mazāk, līdz ar to nepaaugstina asinsspiedienu.

Gremošanas uzlabošanai un asinsspiediena normalizēšanai (sevišķi pitām) tējkaroti sarīvēta ingvera un pustējkaroti piestiņā saberztu kumina sēkliņu pārslaka ar laima sulu un apber ar šķipsniņu melnā sāls; lieto reizi dienā pirms maltītes.

 

Karaļtronī – akmens sāls jeb Himalaju rozā sāls

Akmens sāli – baltu, rozā vai kristālu veidā – iegūst pazemes sālsraktuvēs (retāk ar roku darbu ekoloģiski drošās jūras sāls iegulās). Tas veidojies pirms aptuveni 200 miljoniem gadu. Iespējams, ka kopā ar to mūsu šūnu atmiņai pieskaras senču viedums. Rafinēta un arī daļēji apstrādāta sāls īpašība ir smagums, turpretī akmens sālim vecums piešķir vieglumu. Tas, pastiprinot gremošanas uguni, veicina visa apēstā labāku uzsūkšanos. Šis sāls palīdz uzturēt skābju un sāļu līdzsvaru organismā, uzlabo elpceļu un kaulu veselību, darbojas kā afrodiziaks un šūnu atjaunotājs, ieteicams cukura diabēta slimniekiem. Akmens sāls sastāvā ir visas minerālvielas, īpaši daudz dzelzs. Taču nātrija – mazāk nekā citos sāls veidos, tāpēc tas labi iespaido nieru darbību. Būdams diurētisks, šis sāls mazāk aiztur organismā ūdeni. Bet galvenais – palīdz saglabāt līdzsvaru starp visām trim došām. Jo harmoniskākas attiecības starp pitu, vātu un kaphu, jo stabilāka veselība, mazāks asinsspiediena paaugstināšanās risks.

 

Labo sāli – ar lielām karotēm?

Pēkšņi radusies vēlme iebaudīt kaut ko sāļu nozīmē, ka organismam trūkst kādas minerālvielas. Ar mazu devu vērtīgā sāls pilnīgi pietiek, lai šo vēlmi apmierinātu. Taču neviens sāls pats par sevi neatrisina ieilgušas veselības problēmas, vienīgi, lietots īstajā reizē un daudzumā, palīdz tās risināt.

To, kāda katram ir objektīvā nepieciešamība pēc sāls, lielā mērā nosaka ķermeņa uzbūve jeb konstitūcija, tāpēc pieļaujamā un ieteicamā dienas deva ir atšķirīga.

Vātas tipa cilvēkiem, kuriem raksturīgs sausnējs kārnums, sāli gan gribas, gan vajag. Lai ķermenim piesaistītu vairāk ūdens, viņi droši var lietot maksimālo normu – pat līdz 3 gramiem dienā. Piemērotākais – akmens sāls.

Pilnmiesīgajām kaphām ķermenī jau tā daudz šķidruma, kas nereti velk uz tūskainumu – tām pietiek ar gramu.

Pa vidu ugunīgās pitas – divi grami.

Turklāt der atcerēties: sāls pievienots gandrīz visiem gatavajiem produktiem, tāpēc slēptā veidā mēs to uzņemam pārpārēm, pat līdz 20 gramiem dienā.

 

SVARĪGI ZINĀT

* Lai produkts nezaudētu vērtīgās īpašības, sāls ēdienam pievienojams tikai pirms vārīšanas beigām.

* Īpaši tas attiecināms uz pākšaugiem, toties gatavības stadijā tiem pievienotais sāls novērš vēdera pūšanos, palīdz produktu labāk sagremot.

* Pienu nedrīkst vārīt kopā ar sāli.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+