Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
13. septembris, 2016
Drukāt

“es nāku nests uz Dieva pirkstgaliem”: Edvīna Raupa jaunākā dzeja (2)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Edvīns Raups

Dzejnieks, atdzejotājs Edvīns Raups (1962) tulko no spāņu un portugāļu valodas. Dzejā ienācis 1991. gadā ar krājumu “Vēja nav”, kas atbalso tolaik notiekošo dzejas misijas maiņu – no dzejas kā lielā mērā šifrēta teksta par realitāti, kas ietekmējama, un sabiedrību, kas audzināma un maināma, tā varēja atļauties pievērsties darbam “poēzijas iek­šienē”. Iznākuši seši dzejas krājumi, Dzejas dienu laikā nāk klajā jaunākais Edvīna Raupa krājums “Ugunsnedrošs pulss”.

– Sākušās Dzejas dienas, jums nāk klajā jauns krājums. Kā jūtaties Dzejas dienās?

E. Raups: – Pašsajūta mazliet saplūst ar 1. septembra noskaņām. Tām sajūtām, kad ilgas pēc nezināmā piepeši īstenojas, atveras durvis – un tu stāvi pie Raiņa pieminekļa. Bieži vien īstenība nemaz nav tik patīkama un atrodas visai tālu no ilgās izlolotā tēla. Dzeja mēdz būt ļoti dažāda. Mana nav piemērota demonstrāciju iesildīšanai un patiesības sludināšanai. Tā ir dziļi personiska, dzīvības sulu dzeja, koku sakņu dzeja. Un, kaut arī daudzi uzskata, ka Raupu ir vēlams klausīties, nevis lasīt, man vajadzīga liela piepūle, lai pavērtu muti. Tāpēc abpusējai – klausītāju un lasītāju – labsajūtas veicināšanai mēdzu ieteikt glāzi vīna pirms, nevis pēc lasījuma (smaida). Iespējams, varētu teikt, ka esmu metafiziski ievirzīts dzejnieks, tāpēc jebkura sadzīviska situācija var tapt par šķērsli tās uztverē. Bet Dzejas dienas kā tradīcija ir vērtība un nevajag to iznīcināt, ja mums nav nekā labāka, ko likt vietā.

– Sacījāt, ka jūsu dzeja ir metafiziska. No kurienes nāk šī stīga?

– Nē, es neteicu, ka metafiziska. Vienkārši dažas dzejas “iekšējās” pazīmes liecina, ka mans domāšanas process varētu būt tuvs tiem, kurus mēdz dēvēt par metafiziķiem. Proti, ticība no­slēpumam, pasaules neizdibināmajai dabai, enerģijai, kas vienādi pulsē gan Visumā, gan manī.

Es lielā mērā paļaujos uz likteņa roku, jo ir pierādījies, ka tad viss notiek labāk, nekā plānojot. Arī dzīvē mani vairāk interesē tas, ko nevar apgūt pēc mācību grāmatām, priekšrakstiem – netveramais, nepasākamais. Vai arī noklusētais. Tieši noklusēšana bieži vien ir vainojama lielās traģēdijās. Nevajag krist lielās ilūzijās par Homo sapiens. Ja cilvēks tiešām būtu gudrs, nekādu globālu konfliktu nebūtu, bet tagad mēs paši sev tos noorganizējam. Kaut kāda komiska suga, vēl tālu no vieduma. Bet nevajag noskumt, prāts ir pavisam jauns posms evolūcijas ķēdē. Cilvēkiem viss vēl priekšā…

– Vairāk jūtaties kā pilsētnieks vai laucinieks?

– Varētu teikt: esmu laucinieks, bet ieaudzis urbānajā romantikā, kuru baudu kā kinofilmu – man patīk vakaros pastaigāties un vērot cilvēkus, kafejnīcu dzīvi… Un justies kā kosmosā. Tikpat veiksmīgi spēju iejusties lauku ainavā, atgriezties pie dabas. Paradoksāli ir vienīgi tas, ka manis apbrīnotā, apjūsmotā dzīvā daba spēj ievibrēt dvēselē skumjas un traģiskas stīgas. Nojaušu, ka tas saistīts ar dzīvības un nāves tēmu, ar apziņu, ka viss skaistais reiz zudīs… Savukārt apziņa, ka reiz zudīs arī viss neglītais un slik­tais, mani nekādi nenomierina. Jā, iespējams, tā ir pārāk emocionāla pasaules uztvere, bet te nu es neko nevaru grozīt.

– Materiālistiski ievirzīti cilvēki mēdz jautāt: kam vispār vajadzīga dzeja?

– Man šķiet, ka mēs visi esam materiālistiski ievirzīti tādā ziņā, ka strādājam, lai izdzīvotu. Katrā ziņā mēs visi ēdam un nepārtiekam no zila gaisa, kā to vajadzētu darīt krietnai garīgai būtnei. Es uzskatu, ka pasaulē ir daudz kā tāda, kas ir nevajadzīgāks par dzeju. Turklāt daudz kaitīgāks. Piemēram, atombumba. Cilvēks tomēr ir iekodēts attīstīties, un dzejā ir nopietni jānodarbina smadzenes, lai pateiktu šo nepasakāmo, par ko runāju. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ dzejnieki izdomā visneparastākās vārd­kopas, metaforas – citādi nav iespējams domu, sajūtu pasauli kaut mazliet pārcelt vārdos. Bet vārdu ir pietiekami daudz, tikai tos jāprot salikt kopā, lai iegūtu harmoniju.

 

Dzejas ABC

“Edvīns Raups literatūrā ienācis 1991. gadā ar krājumu “Vēja nav” – tas apliecina Raupu kā neparedzamu metaforu meistaru un brīvu blīvas valodas pārvaldītāju. Krājums atbalso tolaik notiekošo dzejas misijas maiņu – no dzejas kā lielā mērā šifrēta teksta par realitāti, kas ietekmējama, un sabiedrību, kas audzināma un maināma, tā varēja atļauties pievērsties darbam “poēzijas iekšienē”. Kā nereti minējuši kritiķi, Raups līdz ar pirmo krājumu ir viens no tiem, kas izturējis šo paradigmas maiņas uzlikto pārbaudījumu, dzejas aizdedzi rodot un radot patiesi paša konstruētā vai drīzāk – noredzētā pasaulē.

Satori.lv

 

 

“Kultūrzīmju grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Edvīna Raupa dzeju.

 

*

es nāku nests uz Dieva pirkstgaliem

es nāku ciests uz tavu svārku malas

es nāku apturēts pret vakariem

uz tava šūpās ielīksmotā gara

 

es nāku viss kā aplis upes malā

kā tava mute vārda klusumā

es nāku rist no jaunas atdzimšanas

prom zaļas zāles trīsu mūžībā

 

*

es būšu gaiss ar elpas

nesumu es plosīšos kā uzlādējies

klusums un plīsīšu kā tumsa

vidū pušu kur manī visa

uzkrājusies tu

 

es izšķilšos kā pieres vidū

krusts kā dzirkstele no laika

tiešās runas un pletīšos uz visām

tavām pusēm kā sirdsviela

kā ugunsnedrošs

pulss

 

*

es esmu samierināts ar

pašu sākumu ar purpur

nievu aiz debess atloka

kas tracina vien tos kas

atskatās un zaļā zālē sausu

taku iemin

 

es esmu samierināts ar

pašu sākumu ar Dieva nervā

pulsējošo zemi kas parauj vaļā

katras atvadas un mūžību kā

aizgājēju piemin

 

es esmu samierināts ar

pašu sākumu ar tukšumu

ko tukšumā es triecu

līdz tava kailā roka domu

tunelī kā nāvīgs krams

šķiļ esamībai vietu

*

ak maigā vājprātība

pūpolītis zarā

es tevi nevaru no sevis

dabūt ārā

kā laika zobs

kas upes līcī gavē

tu manu bezzobaino

aizmūžību slavē

 

es cilvēks – asinis

kam sava dzīve – tava

plūst pilna Romas

Gaujas senā grava

tu mani kacini

ar lakatiņu zilu

kad es kā etiķis

no tava sāna pilu

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kronis karalienes brīvs

    Uz rudens vārtiem uzlikts saules vārds,
    kā siltums pilnība un gaisma
    uz tavām krūtīm zeltains maija glāsts
    tik izjustu tu saules glāstu gribi.

    Ir saule purpuru sev audusi
    no debess zilās rotas
    kā princese ar kroni galvā smaidi,
    tu, kas patiesība esi.

    Es nāku uz pirkstu galiem sapnī tavā,
    lai skaistās domas nebīstas
    es nāku, tu princese uz zirņa,
    un ciešais miegs ir smaidā iejuties.

    Uz rudens vārtiem uzlikts smaids,
    kas piemēros un paņems sev
    uz rudens vārdiem lapu gaišais zelts
    ko gribi tu, ak, rudens zeltā brien.

    Ir saule zeltītā uz debess juma
    un purpurs karalienei nests
    ko vēlies, ak saki jel
    ir kronis karalienes brīvs.
    IvarsV17.09

  2. Tu pats ar savām nāc,
    vai tevi kāds nes ??
    Kurā šūlē varēja tikt cauri bez pieturzīmju lietošanas ?

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+