Einārs Cilinskis: Mums ir jāzina, kas notiek Latvijas skolās 0
“Latvijas Avīzē” viesojās Saeimas deputāts EINĀRS CILINSKIS (“Nacionālā apvienība”). Sarunas pirmajā daļā Cilinska kungs pastāstīja par Nacionālās attīstības plāna “zaļo vīziju”, kas tapusi galvenokārt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM), kur viņš pilda parlamentārā sekretāra pienākumus.
Otrajā daļā Cilinskis kā NA Saeimas frakcijas priekšsēdētājs dalījās savās bažās par politiski uzkarsēto gaisotni Latvijā. Deputātu intervēja Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
E. Cilinskis: – Attīstības plāna “zaļā vīzija” ir tapusi VARAM paspārnē, taču līdzdarbojušies vairāki deputāti un ministri. Jā, tur ir pāris punktu izglītības sadaļā, kas ir kritizējami, taču tie ir labojami. Galvenais ir “zaļas ekonomikas” pamats, un nevajag pārprast, ka ideja par Latviju kā zaļāko valsti pasaulē nozīmē būtiskus ierobežojumus saimniekošanai un virzību uz teritoriju kā vienlaidu dabas rezervātu, kaut arī rezervātiem ir potenciāls ekotūrismā. NAP 1. redakcijas izstrādes gaitā daudzi priekšlikumi netika ņemti vērā, tāpēc domubiedru grupa ministra E. Sprūdža vadībā un arī ar manu līdzdalību izstrādāja šo vīzijas dokumentu kā papildinājumu plānam. Zaļā ekonomika nozīmē resursu efektīvu ekonomiku, tostarp zaļo būvniecību – ēku renovāciju un plašu atjaunojamās enerģijas (saules kolektoru u. c.) izmantojumu energoefektīvās jaunbūvēs. Celtniecībā var izmantot mūsu zinātnieku izgudrotas tehnoloģijas, piemēram, ventilācijas iekārtas, uzņēmēju ražotos vietējos koka būvmateriālus, kurus, protams, var arī eksportēt. Otrs virziens ir rūpniecība, kur nav gluži vienalga – lai tikai tā būtu eksportspējīga. Nevaram būvēt uzņēmumus, kur vajadzīgs ļoti daudz darbaspēka, jo tā trūkst un ievest darbarokas negribam. Tāpēc Latvijai jāspecializējas gudras ražošanas izaugsmē, kur nepieciešams maz, bet augsti kvalificēts darbaspēks, kas izmanto modernās tehnoloģijas, ražo nišas produkciju gan ārējiem tirgiem, gan iekšējam patēriņam. Papildus šāda tipa rūpniecības izaugsmei jādomā par darba vietām reģionos, ne tikai attīstības centros. Viens no uzņēmējdarbības veidiem, ko noteikti var attīstīt provincē, ir bioloģiskā lauksaimniecība ar labām perspektīvām, otrs – koksnes pārstāde. VARAM īpaši strādājuši speciālā programmā, lai saimnieciskas iniciatīvas atdzīvotos Latgalē. Vēl viens arguments par zaļās Latvijas mērķi – tas var kļūt par pozitīvi saliedējošu visai sabiedrībai, neraugoties uz politiskām vai citām pretišķībām.
Šādas attīstības ceļš ir uzskatāms par nopietnas ekonomikas modeli, un to jau izraudzījušās dažas Eiropas valstis – piemēram, Dānija. Uzskatu, ka pa šo ceļu arī mēs varam ietikt attīstīto valstu saimē, kamēr, izmantojot pagātnes stratēģijas, tām spēsim skriet tikai nopakaļis.
E. Līcītis: – Kāpēc šo “zaļo modeli” neizdevās integrēt galvenajā Nacionālās attīstības plānā? Kā to tagad varētu tur iekļaut?
– NAP sastāv no vīzijas un pasākumu daļas. Ir izdevies vairākas zaļās idejas iekļaut veicamo darbu plānā, bet, manuprāt, vīzija un pasākumu plāns ir savietojamas lietas. Tur jau ir saskanība, nevis pretrunas. Turklāt kā NAP pamatdaļa “zaļā vīzija” līdz galīgam nolēmumam tiks labota un pārlabota.
– Jā, taču Pārresoru koordinācijas centram Ministru prezidenta uzraudzībā uzdeva sagatavot Nacionālās attīstības, nevis dabas aizsardzības plānu, bet no VARAM ir iesniegts dokuments nozares interesēs.
– Nē, tas ir ačgārns stereotips, jo nav runa par vienas ministrijas iesniegtu plānu. Pie tā strādāja arī Ekonomikas, Kultūras, arī Izglītības ministrijas pārstāvji, ieskaitot ministrus. Un tas nav dabas aizsardzības piedāvājums, bet ekonomikas attīstības modelis, kas vienlaikus ir videi draudzīgs un resursu efektīvs.
– Ekonomikas ministrs tikko teica, ka esot ļoti jāuzmanās un jāpiebremzē zaļās enerģētiskas subsidēšana!
– Tieši tā, zaļā enerģija iepriekš bieži vien tika pārsubsidēta ar pārāk lieliem atbalsta tarifiem un kvotēta tādējādi, ka kvotas saņēma ierobežots skaits…
– Pavļuta kunga vārdiem runājot, politbiznesa darboņi saņems!
– Tam var piekrist, kaut bija arī godprātīgu zemnieku un saimniecisko darbinieku projekti.
Taču kopumā lietu sabojāja, un tagad ļoti strauji audzēt zaļās elektroenerģijas izmantošanu, neskatoties uz izmaksām, nevar, bet par tālākiem mehānismiem jādiskutē. Toties, ja runā par siltumenerģiju, īpaši mazākās pilsētas, tad skaidri pierādīts, ka tās iegūšana no biomasas ir lētāka nekā no dabas gāzes.
Tas ir plašāk skatāms jautājums – vienlaikus ar energoefektivitātes kāpināšanu. Termins “negavats” jeb “negatīvais megavats” nozīmē, ka katram ietaupījumam pretī ir no ārzemēm neiepirkti gāzes kubikmetri un elektrība.
V. Krustiņš: – Vai tas, ko no jums dzirdam par vidi un “zaļām vīzijām”, ir atbalstīts arī no NA puses?
– Protams.
– Tad vārds jums kā Saeimas Nacionālās apvienības frakcijas vadītājam – par sarkanbaltajām lietām.
– Domāju, lielāka uzmanība jāpievērš pieaugošajam apdraudējumam no Krievijas puses. No turienes realizē maigās varas iespaidošanu caur internetu un mediju telpu. Tuvojas brīdis, kad maigo varu mēģinās pārveidot par reālu varu. Tādējādi palielinās risks, ka jau nākamajās Saeimas vēlēšanās kādi jaunveidoti vai esoši spēki kopā ar “Saskaņas centru” tieksies sastādīt promaskaviski orientētu valdību. Mediju telpa jau tiek kontrolēta no viņu puses. Tāpēc atbalstošā mediju daļa var veicināt šādu spēku virzīšanos pēc varas, bet pārējie – pēc varas pārņemšanas – var izvairīties šo varu kritizēt.
Tā notiek Rīgas domē – iepriekšējā valdība saņēma pelnītu kritiku par korupciju un nesaimnieciskumu, turpretī tagadējā galvenokārt tiek nekritiski cildināta. Tādu noskaņojumu cenšas radīt ne vien krievu, bet arī latviešu sabiedrībā. Ja šādu variantu atkārto nacionālā līmenī, tad mēs riskējam pazaudēt savu valsti.
– Kam jūs iesakāt to apzināties?
– Ikvienam.
– Cilinska kungs, jums atbildēs: nebaidiet ar krieviem!
– Nebaidu un pat nemetu pār vienu kārti visus, kuri balsoja par otro valsts valodu. Tā nav krievvalodīgo lielākā daļa, kas šeit dzīvo un tomēr ir naidīgi noskaņoti pret šo valsti. Bet ir cilvēki, kas nīst šo valsti, un daži tādi pat par skolotājiem strādā – tāds Rafaļskis, piemēram. Kā mums jādarbojas tam pretī? Sevišķi jādomā par plašsaziņas līdzekļu vidi. Kas ir preses īpašnieki, kas notiek internetā, un tādēļ jau tiek dibinātas darba grupas – izstrādāt šai ziņā mūsdienīgu likumdošanu. Ilgtermiņa uzdevums ir radīt vienotu izglītības sistēmu. Vienas valsts ietvaros nevar būt tāda sistēmas daļa, kas mācās un dzīvo no fonda “Russkij mir” finansētām grāmatām un kurus māca skolotājs Rafaļskis. Tas vienkārši neder, jo tad paši savā valstī izaudzinām nelojālu paaudzi. Diskusijās ar krievu un latviešu skolēniem abas puses apgalvo, ka vajadzīgi kopīgi kultūras un citi pasākumi ar sabiedrību vienojošiem elementiem. Šai vienojošai idejai ir piekritēji un ir, kas pretdarbojas. Valstij ir jāmāk sevi no tādas pretdarbības aizsargāt, un es priecājos, ka beidzamajā laikā to sapratis arī Pabrika kungs – proti, nav pieļaujama šejieniešu tādu pretvalstisku organizāciju darbība, kas rīko referendumu pēc referenduma par sazin kādu naudu.
– Viss, ko teicāt, ir pareizi, un tas jau simtkārt atgādināts. Taču nelojālo skolotāju Rafaļski un viņa izpaušanos Saeimā neviens neuzskata par debašu vērtu notikumu. Izglītības ministrs viņam neko nevarot padarīt, citi arī ne, un mēs nemaz nezinām, ko viņš (un varbūt arī citi) māca savām audzināmām klasēm. Taču Rafaļskis ir pazīstams ar pretdarbību jau kopš 2004. gada! Jums zem deguna jauc valsti ārā, bet jūs par to vēl tikai prātojat?
– Izglītības ministru esam aicinājuši uz frakcijas sēdi, taču ilgtermiņā risinājums ir tikai viens – vienota izglītības sistēma.
Ātrāks risinājums ir kontrolēt mācību materiālus, ko pasniegšanai izvēlas skolotājs, lai tie nebūtu attiecīgi “piesūtīti” mācību līdzekļi, kuros varbūt pat apgalvots, ka 1940. gadā Latvijā notika darbaļaužu sociālistiskā revolūcija. Ne katrs gadījums ir tik kliedzošs kā ar Rafaļski, kurš radio izstāsta, ko viņš domā par valsti, taču mums ir jāzina, kas īsti notiek Latvijas skolās.
– Vai nacionālisti pārņems Izglītības ministriju savā pārziņā? Ja nevar apturēt melīgu mācību grāmatu izplatīšanu Latvijas skolās – ko tad vispār var?
– Pašreizējā Saeimas sastāvā ir izveidojusies iespējami labākā koalīcija, un Izglītības ministriju uzticēts vadīt Reformu partijai. Nacionālā apvienība arvien pauž politisko reakciju, kā tas bija, piemēram, pēc Rafaļska izteikumiem, un šo situāciju mēs tā neatstāsim.
– Situācija nemitīgi tiek eksaltēta, vai to grib kāds saprast vai negrib. Uztraukumi līdz debatēm ceļas, kad Bauskā atklāj kādu pieminekli. Te notiekot “fašisma atdzimšana”, kāds antifašists Kuzins prasīšot Sprūdžam Bauskas mēra atcelšanu.
– Viņš var prasīt visu ko, nedomāju, ka kāds grasās nopietni ko tādu apsvērt. Ne Kuzins, ne Rafaļskis un pat ne Lindermans nav viens galvenais, bet viņi ir viena procesa sastāvdaļa. No viņu puses uzdevums ir eksaltēt situāciju, kamēr Ušakova komandai jāiztēlojas par labajiem krieviem, lai tad īstenotu kopīgu mērķi – Latvijas iekļaušanu austrumkaimiņa ietekmes sfērā. Tā ir pirmā lieta, ko cilvēkiem vajadzētu saprast – šāds risks pastāv! Pagaidām lielai daļai cilvēku, pat daudziem politiķiem šķiet, ka tāda riska te nav. Esam ES valsts, esam aiz NATO vairoga, un tas visu atrisina! Kaut ko atrisina, bet nedod absolūtas garantijas, ja paši neuzmanīsimies un nereaģēsim uz apdraudējumiem.
Ja nepārvērtēsim visu pašā saknē, sākot ar ļoti nopietnu attieksmi pret patriotisko audzināšanu, ar latviešu līdzdalību sabiedriski politiskās aktivitātēs, aizstāvot savu valsti, savu vēsturi, valodu, Satversmes kodola negrozāmību. Ja šoreiz to nedarīsim, pēc kāda laika var būt par vēlu.
E. Līcītis: – Minējāt, ka Krievijas lienošā ietekme ne sevišķi tālā nākotnē varētu vainagoties ar promaskavisku valdību, kur liela loma būtu “SC”. Bet kur redzat veidojamies tās pārējās atbalstošās sastāvdaļas?
– Varu tikai minēt, uz kuru pusi svērsies vairākas pēdējā laika iniciatīvas, pagaidām it kā nenozīmīgi veidojumi, piemēram, Dūles kunga iecerētā “Skaistās nākotnes” partija. Šis kungs pazīstams ar iepriekšējām interesantām aktivitātēm, aicinot valodu referendumā nobalsot ar baltu lapu. Tā nav nekāda ietekmīgā organizācija, taču pāris procentus jauniešu varbūt arī spētu piesaistīt. Bet papildus tā radīs izsmieklu latviešu sabiedrībā pret politiskām organizācijām kopumā. Tā kā šī šķietami neapzinīgā Dūles rosība var izrādīties lielāka politiskā plāna sastāvdaļa. Bija laiks, kad arī Reformu partija teicās neatkāpties no domas strādāt ar “SC” valdībā, taču cerams, ka pašlaik no tā attālinājusies. Taču pieļauju, ka arī esošajās partijās ir cilvēki, kas strādā, lai šādas idejas tomēr gruzdētu. Otrkārt, ja arī latviešu plašsaziņas līdzekļu telpā nemitīgi skandina, cik slikti ir šajā valstī dzīvot, ka viss ir totāli nozagts, un ja negatīvo regulāri paceļ pāri visam, tad rušina augsni jaunveidojamām organizācijām. Ja valsts varai, šai Saeimai un valdībai nevar uzticēties, tad pamazām cilvēkā tiek iesakņota atziņa, ka arī pati valsts kā tāda ir neuzticama. Un to vēl pastiprina ar organizētiem interneta komentāriem – provocējošiem, naidīgiem Latvijai un indējošiem, latvieša pašapziņu graujošiem.
– Vai kā frakcijas priekšsēdētājs varat apstiprināt, ka NA vairs nav “mazā brāļa” loma koalīcijā, ka ar saviem priekšlikumiem dažādos veidos nostiprināt nacionālu valsti rēķināsies un atbalstīs?
– Vajadzēja kādu laiku pastrādāt valdībā, lai iegūtu pieredzi. Ja mēs prasām miljonus demogrāfijas jautājumiem, ko valdība daudzkārt apstiprinājusi kā savu prioritāti, tad darām to, labi saprazdami, ka šīs summas nav tik lielas, lai valdība nevarētu atļauties maksāt par derīgiem ģimeni un bērnus atbalstošiem pasākumiem.
