Mobilā versija
+6.1°C
Leonīds, Leonīda
Ceturtdiena, 19. oktobris, 2017
12. decembris, 2016
Drukāt

Elbas filharmonijas ērģeļu krustmātes godā. Saruna ar Ivetu Apkalnu

Foto - Nils VilnisFoto - Nils Vilnis

Iveta Apkalna

Festivālā “Eiropas Ziemassvētki” 16. decembrī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā VSIA “Latvijas koncerti” piedāvās klausītājiem tikšanos ar pasaulē iemīļoto ērģelnieci Ivetu Apkalnu, kura muzicēs kopā ar saksofonistu Oskaru Petrauski. Skanēs Johana Sebastiana Baha, Jozefa Jongena, Sofijas Gubaiduļinas, Ģērģa Ligeti skaņdarbi, kā arī Ērika Ešenvalda un Artura Maskata jaundarbi.
Iveta Apkalna ir viena no Eiropas aktīvākajām un pieprasītākajām ērģelniecēm, kura sniedz koncertus Berlīnes, Parīzes, Lucernas, Budapeštas, Hamburgas, Ķelnes, Maskavas, Sanfrancisko, Losandželosas un citu pilsētu slavenākajos koncertnamos.

– Kāda šobrīd ir sajūta Berlīnē, vai nav vēlēšanās, ejot pa ielu vai braucot sabiedriskā transportā, tā kā atskatīties pār plecu?
– Ļoti precīzi pateicāt par atskatīšanos… Es tagad sevi pieķeru ne tikai pie tās sajūtas, bet arī fiziskās kustības, kad tiešām lieku reizi palūkojos sev apkārt. Mani vajā vainas sajūta par to, ka dažkārt skeptiski raugos uz nevainīgiem cilvēkiem un pat neiekāpju sabiedriskajā transportā, ja kāds no viņiem man šķiet aizdomīgs. Studējot Londonā un vēlāk Štutgartē, kā arī koncertējot pasaulē, man vienmēr apkārt bijuši ļoti dažādu tautību, reliģiju un uzvedības cilvēki, esmu pie tā pieradusi. Bet jums taisnība, ka tieši pēdējos pāris gados mainījušās arī daudzas sadzīviskas lietas. Es vairs, piemēram, vēlu vakarā Berlīnē nebraucu sabiedriskajā transportā, kā to darīju agrāk, jo ik pa laikam dzird dažādas nelāgas ziņas, kuras diemžēl vairākumā saistītas ar pēdējos gados Vācijā iebraukušiem cilvēkiem. Kaut neko jau, protams, nevar absolutizēt. Bet man lielākas bažas ir nevis par to, kā šeit Berlīnē ir un būs, un kā es šeit jūtos, ar katru dienu pieaug bažas par draugiem un ģimeni Latvijā…

– Nākamgad Hamburgā atklās jauno Elbas filharmoniju, kur jūs būšot ērģeļmūzikas galvenā mākslinieciskā vadītāja. Ko tas īsti nozīmē?
– Latviski tas tā jocīgi skan… Elbas filharmonija ir gadsimta projekts, būvēta ilgāk, nekā plānots. Tagad pēc desmit gadiem ēka beidzot gatava. Tā atrodas tieši uz Elbas upes, ir fenomenāla būve, ne tikai mūzikas templis, bet arī arhitektoniski ļoti nozīmīga un izraisījusi ļoti lielu interesi visā pasaulē. To negaida kā kārtējās filharmonijas atklāšanu, bet kā gadsimta projektu. Pat virtuālajā vidē var redzēt, cik ļoti šī ēka atšķiras no pārējām koncertzālēm. Elbas filharmonijā, protams, ir lielā un mazā zāle, devītajā stāvā liela halle, kur cilvēki var atpūsties un it kā pa balkonu apiet filharmonijai visriņķī. Vēl tur ir liels hotelis ar 200 istabām un 40 apartamenti, dzīvokļi, kuri tiek izpārdoti par absolūti neaptveramām cenām. Mums kā mūziķiem, protams, interesantākais ir pati zāle ar savu arhitektūru, līdzīgu kā Berlīnes filharmonijai, kura būvēta pēc tā dēvētā Veinberga jeb vīna kalna principa, kur skatuve izvietota vidū un publikas zāle apkārt. Pie akustikas strādājis pasaulslavenais akustiķis J. Tojota no Japānas. Akustika tik tiešām ir teicama, par ko varēs pārliecināties arī atklāšanas koncertā 11. janvārī. Bet jauno koncertērģeļu būvei savu naudu – apmēram 2 miljonus eiro ziedoja kāds kungs cienījamos gados, kas pierāda arī privātu personu un uzņēmēju atbalstu klasiskajai mūzikai un ērģeļmākslai. Es spēlēšu vairākos skaņdarbos kā 11. janvārī atklāšanas koncertā, tā arī 12. un 13. janvārī ar orķestri. Uzaicināta visa mūzikas elite. Uz šiem koncertiem bija ļoti grūti dabūt biļetes, bija apmēram 200 000 gribētāju, bet izlozēt varēja tikai 3000 biļetes. Mans pirmais ērģeļu solo koncerts būs 27. janvārī, kas iekrīt tieši Mocarta dzimšanas dienā. un Tā ir ļoti skaista sakritība, jo tieši Mocarts savulaik teicis, ka ērģeles ir visu mūzikas instrumentu karaliene. Arī šis koncerts tika zibenīgi izpārdots, izpirktas visas 2100 klausītāju vietas. Es esmu nosaukta par titulēto jeb goda ērģelnieci un mans pienākums būs šīm ērģelēm piešķirt to īpašo un neatkārtojamo seju, muzikālo īpatnību, manā ziņā būs izvēlēties, ko un kam uz šīm ērģelēm spēlēt, lai tās ieņemtu cienīgu vietu ērģeļmūzikas pasaulē. Tas būtībā ir ļoti liels pagodinājums. Zināmā mērā esmu šo ērģeļu krustmāte, kura ievedīs instrumentu tautās. Bet tas nenozīmē, ka esmu atteikusies no savas personīgās koncertdarbības, kura kļuvusi vēl aktīvāka.

Pilno interviju lasiet 13. decembra “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+