Ekonomika
Bizness

OIK nozari padarījis par ļaunuma sakni. Saruna ar “Enefit” vadītāju Jāni Betheru0


Jānis Behters
Jānis Behters
Foto: Valdis Semjonovs

Elektroenerģijas tirgotājam “Enefit” Latvijā ir vairāk nekā desmit gadu pieredze. Noteikti nedrīkst nenovērtēt arī mātes kompānijas – Baltijā lielākā elektrības ražotāja “Eesti Energia” – dotos padomus. Pavisam nesen uzņēmums sācis elektrību piedāvāt arī mājsaimniecībām.

Par enerģētikas nozari Latvijā un Baltijā saruna ar “Enefit” valdes priekšsēdētāju Jāni Betheru.

Izskatās, ka OIK stāsts sāk noslēgties. Atskatoties uz visiem notikumiem, kas pēdējo gadu laikā virmojuši ap OIK, kādu ietekmi šis atbalsta mehānisms atstājis uz enerģētikas nozari?

OIK attīstība bijusi apļveida, parasti sākoties jaunam ciklam ar jaunu iniciatīvu par to, kā un kur paslēpt vai pārformēt OIK saistības ar saukli “OIK likvidēt”, pēc būtības to transformējot. Iepriekšējā iniciatīva bija saistīta ar zaļo sertifikātu ieviešanu, šobrīd vēlas pārlikt saistības uz valsts budžetu.

Ar katru apli tiek veikti nelieli uzlabojumi kontroles mehānismos, lai ražotāji darbotos jēgpilnāk. Tās ir labas izmaiņas, bet kopumā efekts uz nozari bijis negatīvs. Jau kopš 2012. gada ir moratorijs jaunu atbalsta mehānismu neveidošanai.

Tas nozīmē, ka nozare tālāk nav attīstījusies, jaunu īstenotu projektu nav, un, tā kā šis temats ir politiķu darbakārtībā, tad arī sabiedrībā ne tikai ļaunprātīgie uzņēmēji, bet nozare kopumā ir padarīta par visa ļaunuma sakni.

Ielikt OIK valsts budžetā ir labāks variants par zaļajiem sertifikātiem?

Zaļos sertifikātus es salīdzināju ar kāpšanu uz labi zināma grābekļa. Tā nebūtu pārdomāta sistēma, jo tie radītu risku, ka elektrības cenu svārstīgums palielinātos – ja tirgotāju izmaksas pieaugtu zaļo sertifikātu iegādes dēļ, viņi to kompensētu ar cenu palielināšanu klientiem.

Ar nelabvēlīgu ražošanu – mazākas vēja enerģijas izstrādes vai ūdens pieteces – tirgotājiem būtu par ļoti augstām cenām jāpērk sertifikāti. Esošais ierosinājums noteikti ir dzīvotspējīgāks.

Šā mērķa īstenošanai līdzekļus budžetā grasās ņemt no “Latvenergo” peļņas, kas veidojas arī no TEC–2 stacijas, kura saņem subsīdijas.

“Latvenergo” dividenžu novirzīšana šim mērķim nozīmē to netērēšanu citiem, iespējams, jēgpilnākiem, mērķiem. Piemēram, kādām attīstības iniciatīvām vai sociālām vajadzībām. Jautājums, kas ir vispirms jāglābj no OIK maksājumiem – visi patērētāji, tikai mājsaimniecības vai eksportspējīgie ražotāji?

Objektīvi skatoties, ražotāji ir tie, kuru konkurētspēju un kopējo tautsaimniecības attīstību var kavēt lielie OIK maksājumi. Ja tā ir galvenā problēma, tad risinājums jau ir zināms – Latvijā eksistē atbalsta mehānisms energointensīvajiem eksportētājiem. Šobrīd to saņem paši lielākie ražotāji, bet to tvērumu varētu paplašināt.

Ja galvenā problēma ir OIK izņemšana no mājsaimniecību rēķiniem, tad ir jautājums, vai sabiedrība apzinās to, ka nemaksāt par OIK rēķinos nozīmē maksāt par OIK no valsts budžeta. Kas, iespējams, nekādu ieguvumu nedod.

Bet tie eksportspējīgie ražotāji bieži ir arī lielākie piesārņotāji. Plānots viņiem veidot nodokli. Sanāk, ka ar vienu roku dos, ar otru ņems.

Tas ir būtiskākais risks un lielākā kritika šim ierosinājumam, jo nav skaidrs, kā ministrija grasās īstenot ieceri “piesārņotājs maksā”. Piesārņotāji jau nav lielveikali vai biroju mājas, bet gan ražojošie uzņēmumi. Šobrīd visi valsts patērētāji solidāri maksā OIK pēc patērētā elektrības daudzuma. Savukārt, ja tikpat lielu vai lielāko daļu no OIK izdevumiem jāiekasē caur shēmu “piesārņotājs maksā”, tad ražotājiem nekāda izdevīguma droši vien nebūs.

Iepriekšējā Saeimā vēl sprieda par to, vai atbalstīt TEC–2, Nemiro laikā jautājums vispār izņemts no darbakārtības. Argumenti par un argumenti pret ir zināmi. Kuri ir spēcīgāki?

Jebkuram investoram jāsūta signāls, ka Latvijā var investēt un ilgtermiņa apņemšanās no valsts puses tiek respektētas. Vienlaikus Eiropas Komisija (EK) dalībvalstīm ir noteikusi to, ka 9% peļņas norma ir tā, kas attiecas uz atjaunojamiem energoresursiem (AER). Vajadzētu tikt skaidrībā par to, kādai jābūt peļņas normai fosilajām stacijām, kas saņem subsīdijas, tostarp TEC–2. Ļoti iespējams, ka peļņas normai jābūt zemākai, jo sabiedrībai šo ražošanu nevajadzētu tik dāsni subsidēt.

No otras puses – tas ir valsts uzņēmums, un īpašnieks var brīvi lemt par TEC–2 jautājumu. Turklāt TEC–2 stāstā ir vēl divas citas nianses. Pirmkārt, šis atbalsts ar EK ir jāsaskaņo līdz galam. Tas šobrīd nav izdarīts.

Otrkārt, TEC–2 ir reģionā vienīgā lielizmēra stacija, kas piedalās arī siltumenerģijas tirgū. Sanāk, ka visi Latvijas patērētāji maksā subsīdiju, lai Rīgā būtu zemākas siltumenerģijas cenas. Rīgā dzīvo Latvijas maksātspējīgākie iedzīvotāji, tāpēc šeit veidojas visai ačgārna situācija.

Skaļš bija Saeimas lēmums likt atcelt OIK līdz 31. martam. Beigās šā uzdevuma izpildi Saeima nemaz nekontrolēja. Tas bija skaļš paziņojums balsotāju acu aizmālēšanai?

Tas vēlreiz spilgti parādīja, cik politizēts ir OIK jautājums, jo teju visu partiju programmās bija ierakstīts, ka OIK ir jāatceļ. Es gribu piezīmēt, ka šajā uzdevumā bija iestrādātas pretrunas. Atcelt vajadzēja, ievērojot paļāvības principu, bet tieši šis princips ir galvenais, kāpēc OIK neatcēla. Šajā sakarā es biju ieintriģēts, izdzirdot, ka būs parlamentārās izmeklēšanas komisija.

Uzskatu, ka šai komisijai jāizmeklē tas, kā gadu gaitā varēja notikt tik nekvalitatīva lēmumu pieņemšana. Piemēram, par OIK sistēmas paplašināšanu, kas ļāva bez apjoma ierobežojuma ļoti dažādiem enerģijas veidiem saņemt dāsnas subsīdijas.

Kāpēc nebija kontroles mehānisma? Spilgts piemērs ir izņemto atļauju jaudas. Bija izņemtas tik daudz atļaujas, ka to jauda ļāva saražot vairāk enerģijas, nekā valsts varēja patērēt. Šajā sarakstā varētu ielikt arī šo Saeimas pārsteidzīgo lēmumu. Sausais atlikums šādai valsts lēmumu pieņemšanas pašrefleksijai būtu labāka turpmāko lēmumu pieņemšana un atziņas par minimālo līmeni lēmumu ietekmes analīzei.

Kā vērtējat Nemiro līdzšinējo darbu?

Lielākās bažas ir par to, vai ministrija nesāks jaunu regulējumu ieviešanu, kas apgrūtinātu brīvā tirgus darbību. Labi, ka tādus signālus neredzam. Pozitīvi, ka darbakārtībā iezīmēta “Sadales tīkls” tarifa samazināšana. Igaunijā tas izdarīts jau divreiz.

Minējāt, ka OIK negatīvi ietekmējis kopējo enerģētikas nozari, bet vai šie skandāli nav atstājuši vēl kritiskāku ietekmi uz iedzīvotājiem, kuri tā dēļ baidās no zaļās enerģijas, kavē dažādu zaļās enerģijas projektu īstenošanu.

Protams, iedzīvotāji ir noguruši, un gan politiķiem, gan iedzīvotājiem, gan nozares pārstāvjiem jācer, ka valsts beidzot nodefinēs, kā nozarei turpmāk funkcionēt. Jebkāds lēmums ir labāks, nekā turpināt neauglīgas diskusijas vēl nākamos gadus. Jāatzīst gan, ka tādā gadījumā OIK tik ļoti samazināsies, ka veikt jebkādas izmaiņas šajā sistēmā būs bezjēdzīgi. Septiņus gadus esam diskutējuši, tagad palikuši 3–4 gadi sistēmas mainīšanai. Pēc tam spēkstacijām piešķirtais subsīdiju laiks būs beidzies.

Trakākais no šīs iedzīvotāju biedēšanas ir tas, ka cilvēku nostāja pret AER ir negatīva, un tas traucē nozares attīstību. Jau šobrīd tehnoloģijas ir tik attīstītas, ka ar ļoti minimālu atbalstu vai pat bez tā ir iespējams attīstīt AER, Latvijai izpildot visas pret EK uzņemtās saistības.

Arvien populārāki kļūst saules paneļi. Kādu redzat to attīstību?

Ja saglabājas šā brīža elektrības cenas, tad domāju, ka tuvāko gadu laikā saules paneļu attīstība būtiski palielināsies.

Vai Latvijā varētu izveidot arī saules paneļu parkus?

Ja saules paneļi ir novietoti blakus patērētājiem un patērētāji aizvieto kilovatstundas no tīkla ar kilovatstundām no saules parka, tad saules paneļu parki ir jēgpilni un varētu atmaksāties 6–8 gados. Ja parks ir novietots nomaļā vietā bez tūlītēja patērētāja, tad atmaksāšanās laiks būs daudz garāks.

Pasaules tendence ir tāda, ka globālās kompānijas, kuras ir ieinteresētas AER attīstīšanā, slēdz ilgtermiņa līgumus, piemēram, ar saules vai vēja parku attīstītājiem par to, ka viņi 10–15 gadu laikā par paaugstinātu cenu iegādājas viņu enerģiju. Investoram tas ļauj bankā vai kapitāla fondos saņemt finansējumu, jo ir garantētie ieņēmumi, kā arī klientiem tas dod garantiju par ilgtermiņa cenu, kuru šobrīd ir ļoti grūti prognozēt.

Vai vēja enerģija būs tā, kas nākotnē palīdzēs izpildīt visas vides saistības?

Vēja enerģijas pārstāvji teic, ka saules enerģija viņus noķers jau pēc pāris gadiem. Jau tūlīt varēsim redzēt, kādā situācijā ir katrs no enerģijas veidiem. Septembra sākumā Lietuvā būs pirmā tehnoloģiju neitrālā izsole, kurā valsts iepirks 300 gigavatstundas zaļās enerģijas – tie, kuri pieprasīs zemākās subsīdijas enerģijas saražošanai, arī iegūs iespēju enerģiju pārdot valstij. Šādas izsoles notiek Polijā, par tām domā arī igauņi.

Latvijā šobrīd lauž šķēpus par lielajiem vēja parkiem.

Vēja parkus vajag. Tikai 100 modernas vēja turbīnas ļautu Latvijai pilnībā atteikties no elektrības importa. Turbīnu jauda ir tik liela, ka mums nav jārunā par tūkstošiem stabu visā valstī. Ir jāstrādā pie sabiedrības izglītošanas, jo ļoti bieži iedzīvotāji jaunos investīciju projektus liek vienā maisā ar vecajiem, kuri ir dzīvotspējīgi tikai ar subsīdijām. Jaunie projekti tiek plānoti ar ļoti nelielu vai vispār nekādu valsts atbalstu. Mūsu pētījumi rāda, ka iedzīvotāju attieksme nav nemaz tik negatīva.

Jautājums ir par to, vai pieņemam šādus parkus savas dzīvesvietas tuvumā. Ir jārunā par sistēmu, kurā pašvaldība un vietējās nevalstiskās organizācijas no šiem jaunajiem projektiem gūst labumu.

Piemēram, pašvaldība vai vietējās NVO varētu saņemt finansējumu no katras saražotās megavatsundas. Tādā veidā iedzīvotāji skaidri zinātu, ka viņi gūs finansiālu labumu no vēja parka. Nav jau tā, ka citās valstīs nerunā par vēja parkiem, bet tur spēj rast kompromisu un izlīgumu. Jāmācās veidot dialogs.

“Latvenergo” arī plāno būvēt savu vēja parku.

Visi lielākie energouzņēmumi reģionā skatās vēja enerģijas virzienā. “Eesti Energia” līdz pērnā gada vidum bija otrs lielākais vēja enerģijas ražotājs Baltijā. Tad iegādājāmies Baltijā lielāko vēja enerģijas ražotāju “Nelja Energia”, un šobrīd ar atrāvienu esam lielākais vēja enerģijas ražotājs Baltijā. Arī citi lielie reģiona spēlētāji skatās uz šo tirgu. “Lietuvos Energija” ir iegādājusies vēja parkus. Salīdzinoši “Latvenergo” stratēģiskās ambīcijas bijušas viszemākās.

Kad igauņi beigs piesārņot gaisu ar degslānekli? Narvā vecākos energoblokus sāk slēgt ārā, CO2 kvotas pieaug…

Visas EK prasības par slānekļa un sēra izmešiem tiek ievērotas, arī CO2 izmešu apmērs ir drastiski krities. Ir dažādi jauni filtri, piemaisījumi, lai ražošana ar degslānekli būtu tīrāka un atbilstu visām vides prasībām. CO2 kvotu cenas, protams, ir augstas, un tieši tāpēc šobrīd bieži vien degslānekļa stacijās nav racionāli ražot elektrību.

Bijušas jau pirmās stundas, kad neviena degslānekļa stacija Igaunijā neražo elektrību, tāpēc šā gada pirmajā ceturksnī Igaunija pirmo reizi desmitiem gadu laikā kļuva par enerģijas importētāju. Tie ir tirgus mehānismi, kas racionāli nosaka staciju darbību.

Tātad igauņi degslānekli aizvietos ar vēju?

Igaunijā ir ļoti diversificēts ražošanas portfelis. Tallinā ir atkritumu dedzināšanas stacija, kas ražo siltumu un elektrību, tad ir vēja enerģija, un pēdējā gada laikā uzstādīti vairāk nekā desmit megavati saules enerģijas. Igaunija skatās šajos trijos virzienos, bet arī degslānekļa stacijās meklē veidus, kā iet līdzi laikam. Tikko uzbūvētajā Auveres stacijā līdz 50% kurināmā var aizstāt ar jebkuru biomasas veidu. Tāpat pēta riepu dedzināšanas iespējamību.

CO2 kvotu dēļ Igaunijā ievērojami pieaugusi elektrības cenas?

CO2 cenas 2018. gadā pieauga septiņas reizes. Tas, protams, atspoguļojās pašizmaksā tiem ražotājiem, kas ražo elektrību no fosilajiem resursiem. Bet jāsaprot, ka elektrības tirgus ir spēcīgi integrēts Baltijā un Skandināvijā, tāpēc elektrības cenas kāpa visā reģionā, nevis tikai Igaunijā. Vēsturiski cena Igaunijā vienmēr bijusi zemāka nekā Latvijā un Lietuvā, kur cenas bijušas līdzīgas.

Tas saglabāsies arī turpmāk, jo Igaunija neplāno saražot tikai 25% no valsts patēriņa, kā to dara Lietuvā, un savienojums ar Somiju ir ļoti jaudīgs. Tajās stundās, kad cena Somijā ir zema, tā visbiežāk ir zema arī Igaunijā, un visu enerģiju nevar pārvadīt uz Latviju. Tāpēc veidojas cenu atšķirība. Bet šī cenu atšķirība izbeigsies, kad uzbūvēs trešo savienojumu starp Latviju un Igauniju. Brīdī, kad darbosies visi starpsavienojumi, varēsim runāt par to, ka teju visās stundās gada griezumā Baltijā cenas būs vienādas.

Savukārt, ja degslānekļa stacijās ražošanas pašizmaksa ir augstāka, tad enerģiju vienkārši saražo citi konkurētspējīgāki ražotāji. Tas paceļ citu jautājumu – par eksporta nosacījumiem trešo valstu importam. Tā kā atrodamies uz Eiropas ārējās robežas, tad mūsu reģionu ietekmē arī tā enerģija, kuru importējam no Krievijas un Baltkrievijas. Bet nav īsti godīgas konkurences. Mēs nevaram konkurēt ar šiem ražotājiem, jo uz tiem neattiecas nekādas vides prasības, nav CO2 kvotu. Līdzīga problēma ir arī Spānijas un Marokas starpā.

Vai Igaunijas problēmas ar degslānekli uzlabo “Latvenergo” TEC–2 situāciju?

Baltijas tirgū nemainīgs lielums ir Lietuvas milzīgais elektrības deficīts. Lietuvai ir kabelis ar Poliju. Polija ir ļoti atkarīga no oglēm, tas ir ļoti slēgts tirgus. CO2 cenu kāpuma rezultātā šis kabelis strādā kā pieprasījums pēc lētākas elektrības.

Rezultātā šis Polijas kabelis un Lietuvas lielais deficīts ir jāapgādā ar elektrību, un to dara “Nordbalt” kabelis, Kaļiņingradas apgabals un savienojums starp Lietuvu un Latviju.

Tāpēc šis noieta tirgus uz dienvidiem saglabājas un cenas Baltijā grandiozi nemainās. Igaunijas gadījumā mainās tas, ka Somijas – Igaunijas kabelis tiek daudz vairāk noslogots no ziemeļiem uz dienvidiem. Kad no degslānekļa elektrību ražoja vairāk, tad bija arī lielāka plūsma uz ziemeļiem. Kopumā šogad TEC-2 ražošanas apjomi pieaugs, bet tāpēc, ka dabagāzes cenas ir ļoti zemas.

Kā igauņi tiek galā ar atbalstu zaļajai enerģijai?

Arī Igaunijā patērētāji uzskata, ka subsīdijas ir pārāk lielas. Taču Igaunijā atbalsta tikai AER, nav nekādas dabasgāzes. Pozitīvi, ka tiek plānots jau tālāks atbalsts ar ļoti nelielu piemaksu virs tirgus cenas. Kopumā sabiedrība domā, ka cenas ir augstas, bet objektīvi Igaunijas subsīdiju sistēma bijusi vairāk pārdomāta.

Jau no sākta gala sistēma bija tehnoloģiski neitrāla – bija nodefinēts viens piemaksas līmenis virs tirgus cenas. Tas ļāva skaidri pateikt, cik valsts ir gatava maksāt. Ja investoru tas apmierināja, tad viņš arī ražoja. Tādā veidā valsts AER mērķu sasniegšanai ir izvēlējusies finanšu ziņā efektīvāko veidu.

Otra lieta – tika nodefinēts valstij nepieciešamais enerģijas apjoms. Piemēram, ja vēja enerģijas jomā gada laikā subsīdiju saņēmēji saražo vairāk, nekā noteikts, tad pēdējā mēnesī vai nedēļās neviens nesaņem ne centa atbalsta, jo valsts jau nopirkusi tik daudz, cik tai vajadzēja.

Kā vērtējat konkurenci Latvijas enerģētikas tirgū?

Konkurence ir salīdzinoši asa – var iegūt starp 5–10 dažādiem piedāvājumiem. Gan dabasgāzes, gan elektrības tirgū ir vismaz pieci gana lieli spēlētāji. Konkurences rezultātā ļoti īsā laikā mainās spēles noteikumi tam, ko piedāvā tirgotājs. Gāzes tirgū tikai divu gadu laikā no neprognozējamas cenas esam nonākuši pie tā, ka klients ir karalis, un tirgotāji izstrādājuši klientiem ļoti draudzīgus risinājumus.

Vai biržas cenas nākotnē kļūs populārākas par fiksēto maksu?

Fiksētā maksa vispār ir unikāla sistēma enerģētikā. Vēsturiski pierasts, ka elektrības cena ir zināma, atrunāta un nemainīga. Bet tajā pašā laikā degvielas cenām esam gatavi samierināties ar biržas diktētu cenu, kas mainās katru dienu. Domāju, ka mainīgais tarifs kļūs populārs tad, kad cenām sekos līdzi tehnoloģijas un tās pieņems lēmumus mūsu vietā.

Kāds vispār ir “Enefit” mērķis Latvijā nākotnē?

Latvijā esam kopš 2007. gada, kad sākām strādāt ar biznesa klientiem. Šajā segmentā mūsu tirgus daļa ir vairāk nekā 20%. Mājsaimniecības apkalpojam kopš marta un esam pārsnieguši 3000 noslēgto līgumu slieksni. 5–10 tūkstoši jaunu klientu gadā arī būtu mūsu mērķis nākotnē. Esam arī vienīgais tirgotājs, kas klientiem piedāvā iegādāties zaļo enerģiju.

LA.lv