“Es necerētu uz liela skaita emigrantu atgriešanos tuvākajā laikā.” Saruna ar “Altum” priekšnieku 1
Attīstības finanšu institūcija “Altum” ir valsts galvenais investīciju un attīstības stimulēšanas mehānisms. Parunājot ar tā valdes priekšsēdētāju Reini Bērziņu, kļūst skaidrs, ka ne vienmēr esošais viedoklis, kur virzāmies vai vismaz – kurp vajadzētu, atbilst tam, kas notiek realitātē, vēstīts laikraksta “Latvijas Avīze” pielikumā “Latvijas Bizness”.
Cik “Altum” pagājušajā gadā ir izsniedzis finansējumu?
Pagājušajā gadā mēs izsniedzām 159,4 miljonus eiro. Šogad plānojam 192 miljonus.
Kā šī nauda sadalās un kurp aiziet?
Te laikam būtu jāsāk ar to, ka mēs nenodarbojamies tikai ar grantiem, proti, nevis vienkārši izsniedzam naudu, bet gan lielākoties darbojamies ar dažādiem finanšu instrumentiem – aizdevumiem, garantijām – tās ir lietas, kas ilgst vairākus gadus.
Tas, ko mēs paši mērām, ir aktīvais portfelis – tas, cik liels apjoms dažādu finanšu instrumentu šobrīd darbojas. Šis skaitlis ir 535 miljoni eiro.
No šiem 535 miljoniem 220 ir aizdevumi uzņēmumiem, 250 miljoni ir garantijas, ap 65 miljoniem ir riska kapitāls, plus vēl Zemes fonda ieguldījumu īpašumu darījumi.
Ja skatās, kā šie 535 miljoni sadalās nozaru griezumā, tad jāsaka, ka vairāk nekā puse aiziet lauksaimniecībā – ir ļoti daudz aizdevumu lauksaimniekiem, piemēram, zemes iegādei ar termiņu līdz 30 gadiem un ar pievilcīgiem procentiem.
Tā ir liela “Altum” programma. Tāpat pastāv mazo un vidējo uzņēmēju aizdevumu programma, arī tajā lielu daļu aizņem lauksaimniecība.
Vai nav pretruna tajā, ka publiski tiek daudz runāts par nepieciešamību pāriet uz augstas pievienotās vērtības ekonomiku un inovācijām, kas parasti saistās ar tehnoloģijām, bet reāli valsts galvenais investīciju atbalsta mehānisms pusi līdzekļu novirza lauksaimniecībai?
Lauksaimniecībai aizdevumu ziņā seko apstrādes rūpniecība un pārtikas pārstrāde, bet garantiju ziņā līderu grupā ir būvniecība un tirdzniecība. Inovācijas meklē riska kapitāla fondi, kuriem, kā jau teicu, nākamajos gados novirzīti aptuveni 70 miljoni.
Tirgus šobrīd pieprasa un spēj izmantot finanšu instrumentus tieši tā, kā minēju.
Vai jūs varētu izsniegt arī vairāk, ja būtu pieejami resursi?
Drīzāk varētu teikt, ka esam izsnieguši tik, cik tirgus šobrīd spēj paņemt. “Altum” rokraksts ir nekonkurēt ar bankām jomās, kur tās labi darbojas. Mūsu uzdevums ir iet nišās, kuras kaut kādu iemeslu dēļ tiek uzskatītas par riskantām, un bankas to kreditē ļoti uzmanīgi.
Man šķiet, ka vairumam cilvēku viszināmākās “Altum” programmas ir tās, kas saistītas ar energoefektivitāti – pirmkārt, jau aizdevumi māju siltināšanai, bet arī dažādi uz energoefektivitāti orientēti aizdevumi uzņēmējiem. Kas notiek šajās jomās?
Energoefektivitātes programma uzņēmējiem patiesībā ir jauna programma, taču tā šobrīd ir viena no mūsu prioritātēm, jo redzam šajā jomā labas idejas. Mūsu sākotnējais mērķis bija divos gados ieguldīt apmēram 20 miljonus eiro.
Dati rāda, ka elektroenerģijas patēriņš daudziem uzņēmumiem ir otrā vai trešā lielākā izdevumu pozīcija. Ņemsim vienkāršotu piemēru – restorānu ar elektrisko krāsni, kas darbojas visu dienu.
Ja mūsu aprēķini rāda, ka, to nomainot pret modernāku, elektroenerģijas ietaupījums vien spēj atmaksāt aizdevumu piecos gados, tad spējam izsniegt aizdevumu vispār bez nodrošinājuma, balstoties tikai uz enerģijas ietaupījumu.
Sākotnēji bija tikai aizdevumi šim mērķim, bet nesen esam pievienojuši programmai arī izvērtējumu – kur un kā varētu ietaupīt. Šī ideja radās, redzot, ka energoefektivitātes programmu popularitāte arvien pieaug, energoefektivitāte vairs nav modes lieta, bet gan stabila nepieciešamība.
Taču arvien biežāk atbalsta programmās tiek pieprasīti energoefektivitātes auditi.
Tā nu tagad sadarbībā ar Eiropas Investīciju bankas projektu “Elena” piedāvājam finansējumu arī šādu auditu veikšanai un aicinu uzņēmējus izmantot šo iespēju.
Bet kāds naudas apjoms ir izsniegts šajā programmā?
Kā jau teicu, sākotnēji bija plānots izsniegt 20 miljonus eiro, šobrīd ir izsniegta apmēram puse. Līdz šī gada beigām būsim izsnieguši visus 20.
Turpmākajiem gadiem, visticamāk, būs nepieciešama vēl viena programma un ievērojama summa, jo pieteikumu skaits šajā programmā strauji aug, – ir sajūta, ka interese aug ģeometriskā progresijā.
Un kas notiek ar dzīvojamo namu siltināšanu, kas tiek reklamēta jau gadiem ilgi?
Šim projektam kopējais finansējums no Eiropas Savienības fondiem ir 156 miljoni eiro. Šī projekta ietvaros mēs izsniedzam 50% grantu, bet otra puse ir jāiegūst mājas īpašniekiem vai apsaimniekotājiem no bankām. Tātad kopā ar banku finansējumu šī projekta ietvaros tiks izsniegti 300 miljoni eiro.
Sākumā tika domāts, ka tās būs aptuveni 1040 mājas, taču šobrīd redzams, ka vidējais izsniegtais grantu apjoms ir lielāks, nekā tika plānots, tādēļ šis skaitlis būs mazāks.
Šobrīd ir pieteikušās ap 450 mājām, bez tam pēdējo dažu mēnešu laikā ir vērojams tāds kā sniega bumbas efekts, jo sāk ienākt liels pieteikumu skaits no lielajām pilsētām.
Ja turpināsies tādā tempā, tad nākamā gada sākumā pārtrauksim pieteikumu pieņemšanu, jo pieejamo līdzekļu apjoms būs izsmelts.
Man šķiet, ka 1040 ir piliens jūrā, ja salīdzina ar kopējo māju skaitu Latvijā…
Arī pats lielāko daļu mūža esmu dzīvojis mājā, kurai šādi uzlabojumi – gan energoefektivitātes, gan arī estētiskajā ziņā bija nepieciešami kā ēst, un zinu, ka šādu ēku ir milzum daudz.
Taču jāatzīst, ka pati problēma – ko darīt pēc tam – ir parādījusies tikai pēdējo dažu mēnešu, varbūt pusgada laikā. Ilgu laiku bija liela nevēlēšanās ķerties pie šī jautājuma.
Daudzās mājās ir enerģiska iedzīvotāju grupa, kas saprot izdevīgumu, ka puse naudas tiek uzdāvināta, ka pieaug īpašuma vērtība un dzīvošanas komforts, un vēlas risināt šo jautājumu, bet otra – konservatīva, kas nevēlas nekādas pārmaiņas.
Cik miljardi un gadi ir nepieciešami, lai uzlabotu energoefektivitāti visā Latvijas dzīvojamā fondā?
Izsmeļošus aprēķinus neesmu redzējis. Taču gribu teikt, ka arī pēc tam, kad beigsies ES fondu finansējums, dodiet mums mājas, kurās ir pamatots energoefektivitātes projekts un vēlme godprātīgi veikt siltināšanas darbus, un “Altum” finansējumu atradīs.
Mums ir pietiekami daudz iespēju piesaistīt finansējumu caur starptautiskajām finanšu institūcijām, ja tiešām izrādīsies, ka interese turpina pieaugt. Šādā gadījumā gan nāksies atteikties no granta.
Vēl viena uz uzņēmējiem vērsta programma ir atbalsts jaunajiem speciālistiem mājokļa iegādei. Kas paveikts tajā?
Kopumā valsts atbalstu jaunajām ģimenēm, kas paredz garantiju sniegšanu mājokļa iegādei 10–20% apmērā, atkarībā no bērnu skaita, ir pēdējos gados pārsniedzis desmit tūkstošus.
Šīs programmas sniegtās garantijas ir iesaistītas no puses līdz divām trešdaļām visu, kā nu kurā ceturksnī, no visiem hipotekārajiem darījumiem valstī.
Programmas būtība ir atbrīvot jaunās ģimenes no nepieciešamības sakrāt naudu hipotekārā kredīta pirmajai iemaksai, citādā ziņā attiecības ar banku vienalga būs jākārto, tas nav nekāds dāvinājums.
Otra veida atbalsts ir tieši jaunajiem speciālistiem mājokļa iegādei. Programma ir tikai gadu veca, un šajā laikā tā ir palīdzējusi iegūt mājvietu vairāk nekā tūkstotim jauno speciālistu.
Tas, par ko es pats esmu lepns, ir – cik naudas esam spējuši piesaistīt šim mērķim. Šobrīd daudz tiek runāts par t. s. “gudro naudu”, proti, to, ka naudu vajag nevis izdāļāt pa labi un pa kreisi, bet ieguldīt to izšķirošajos punktos un risinājumos, kas ļauj pārvarēt “šaurās” vietas.
Šī programma ir tieši tāds piemērs. Kopumā valsts līdz šim ir atvēlējusi šim mērķim aptuveni 20 miljonus eiro. Pateicoties finanšu pasaules algoritmiem, mēs varam izsniegt garantijas par četras reizes lielāku summu – 80 miljoniem.
Bet, tā kā “Altum” garantē tikai 10 līdz 20% no katra kredīta, tad reāli šī summa ļauj piesaistīt vairāk nekā 600 miljonus banku finansējuma.
Proti, valsts, ieguldot 20 miljonus, ir iekustinājusi vairāk nekā 600 miljonus eiro lielu tirgu – tas ir viens no lielākajiem multiplikatora efektiem, kāds vispār redzēts.
Jūs tikko esat pētījuši iespējamo emigrantu atgriešanos Latvijā. Kādi secinājumi?
Pamatsecinājumi tādi, ka ir lietas, kas jāņem vērā, ir patīkami pārsteigumi un ir arī nepatīkami.
Pie lietām, kas jāzina, ir tas, ka, lūdzot izteikt emigrantu attieksmi pret valsti skalā no 1 līdz 7, rezultāts ir 3,47; jautājot, vai domā, ka situācija tuvākajos gados uzlabosies, atbildes ir līdzīgas.
Patīkams pārsteigums ir tas, ka pietiekami liela daļa aizbraukušo domā, ka pievērsīsies uzņēmējdarbībai, un, iespējams, tas notiks tieši Latvijā. Savukārt negatīvais ir tas, ka pat tiem, kas apsver atgriešanos, ir argumenti, kāpēc to nedarīt.
Šos argumentus var sadalīt divās grupās – subjektīvie un objektīvie.
Subjektīvajos es ieskaitītu pārliecību, ka situācija Latvijā ir sliktāka nekā tā patiesībā ir. Piemēram, emigranti domā, ka vidējā alga Latgalē ir ap 400 eiro , bet reāli ir ap 520.
Tāpat ar bezdarbu – viņiem šķiet, ka Rīgā bezdarbs ir ap 13%, lai gan reāli ir nedaudz virs 4%, viņi domā, ka Latgalē ir 29%, nevis 14% kā realitātē.
Proti, emigrantu iespaids par situāciju Latvijā ir krietni sliktāks nekā patiesais stāvoklis, taču to vēl varētu izskaidrot. Grūtāk būs ar to, ko varētu nosaukt par objektīvajiem faktoriem.
Salīdzinot ar savām jaunajām mājvietām, viņi ir ļoti kritiski par veselības aprūpi, nodokļu politiku, izglītību un dzīves kvalitāti Latvijā kopumā. Šajos faktoros panākt izmaiņas būs daudz grūtāk.
Mēs darīsim, ko spēsim skaidrojošajā ziņā, taču problēmām ir dziļas saknes, un es necerētu uz liela skaita emigrantu atgriešanos tuvākajā laikā.
