Kultūra
Teātris un kino

“Esmu gatava negaidītajam”. Saruna ar aktrisi un dziedātāju Zani Dombrovsku0


Zane Dombrovska
Zane Dombrovska
Foto: Timurs Subhankulovs

Latvijas teātra balvas “Spēlmaņu nakts 2018/2019” žūrija līdzās teātru vērienīgajiem simtgades iestudējumiem gaismā izcēlusi arī pa mazākai, bet spoži nospodrinātai pērlītei – “Gada labākās aktrises” godam nosaukta aktrise un dziedātāja ZANE DOMBROVSKA par mākslinieces Aleksandras Beļcovas lomu Ingas Ābeles un Ināras Sluckas viencēlienā “Meistars un Aleksandra”.

Ironiskā kārtā trešo nomināciju “Spēlmaņu nakts” balvai Zane Dombrovska saņēmusi gadu pēc aiziešanas no Latvijas Nacionālā teātra – pirmās divas nominācijas (“Gada debija” par Kristas lomu izrādē “Adata” un “Gada jaunā skatuves māksliniece” par Agneses lomu “Zudušo laiku citējot”) saņemtas vēl štata aktrises statusā. No skatuves aktrise nav aizgājusi, tieši pretēji – šķiet, viņa guvusi jaunu elpu, piedaloties ne tikai dažādos teātra iestudējumos, bet rodot laiku sev tik tuvajai mūzikai, jomai – gan kā dziedātāja, gan izrāžu muzikālā vadītāja, gan koncertu mūzikas producente.

“Šovasar joņoju pa mīlestības kalniem un lejām,” teic Zane Dombrovska, aizrautīgi stāstot par kopā ar kolēģi Madaru Botmani veidoto skaistāko rokoperu un mūziklu dziesmu koncertsēriju “Mīlestība”, kas veidota kopā ar Nacionālā teātra aktieriem – no 19. jūlija tā skatāma dažādās Latvijas pilsētās. Zane tajā ir gan dziedātāja, gan, kopā ar Raimondu Macatu, arī muzikālā producente. “Šobrīd priekšplānā ir brīvība – gan radoša, gan visāda citāda. Lomas, kas paplašina manis pašas apvāršņus un nepaliek ieslēgtas aiz teātra sienām,” viņa saka, vaicāta par šā brīža brīvmākslinieces radošo apvārsni.

 

Vai teātra profesionāļu atzinība silda?

Z. Dombrovska: Kad saņēmu ziņu par nomināciju, šķita – oho! Manā gadījumā tas ir apliecinājums, ka viss ir pareizi. Manas attiecības ar manu profesiju ir godīgas. Neesmu bijusi tik iedomīga, lai vispār uz ko tādu cerētu – neesmu konkursante, bet vairāk cilvēks, kas vienkārši dara savu lietu. Iespējams, esmu pieradusi daudziem nepatikt. Neesmu arī šausmīgi plēsusies, lai tiktu slavas saulē. Anna Eižvertiņa mūs savulaik mācīja, ka nav lielu vai mazu lomu, ir lieli vai mazi aktieri. Arī mazās lomas var kļūt par nozīmīgām lomām. Ar prieku esmu spēlējusi katru lomu, arī mežacūku “Žurkā”.

 

Jūnijā tev bija pusapaļa jubileja – 35. Šis kalendāra datums tev ir dzīves robežšķirtne?

Jau ilgi man ir sajūta, ka dzīvoju uz robežas. Šis bija pirmais gads, kad vasaras sākumā nespēlēju “Skroderdienās”. Līdz šim dzimšanas dienas “festivālu” līgot nolīgoju kopā ar teju visu teātra ansambli, taču šogad pirmoreiz bija dīvaina sajūta, jo pirmoreiz svinēju pilnīgi citā, arī interesantu cilvēku kompānijā. Šobrīd man ir ļoti interesantas izjūtas, daudz pārmaiņu – man šķiet, šobrīd izdzīvoju ļoti skaistu vecumu. Visu laiku notiek kaut kas jauns, un pati esmu pārsteigta, cik ļoti esmu gatava negaidītajam.

 

Kas ir tavi jaunie izaicinājumi?

Pēc aiziešanas no teātra paguvu nofilmēties filmā “Jaungada taksometrs” un priecājos, ka manai lomai šajā filmā būs turpinājums. Priecājos, ka nokļuvu televīzijas seriālā (“Viņas melo labāk”. – A.K.).

 

“Skroderdienas” bija pēdējais piliens tavā stāstā par aiziešanu no Nacionālā teātra?

Jā, šogad nolēmu, ka arī šis periods man ir jāpabeidz, kamēr ir daudz skaistu un foršu atmiņu. Zāras loma “Skroderdienās” man ir ļoti mīļa, bet sapratu, ka tā ir tāda operācija bez anestēzijas, ne līdz galam. Ja cirst, tad nocirst un tiešām ļauties jaunajam. Protams, joprojām esmu ļoti tuvās attiecībās ar savu teātri. Kad gāju projām, runāju ar teātra direktoru Ojāru Rubeni, pasmaidījām, ka ar mūziku (Zane Zigmara Liepiņa muzikālajā drāmā “Adata”. – A. K.) atnācu un ar mūziku aizeju, lai gan ar pēdējo izrādi “Man 30 gadu” man jau ir profesionāli citas attiecības – strādāju ne tikai kā aktrise, bet arī veidoju muzikālo daļu kā producente.

 

Tava ilgstošā sadarbība ar Ināru Slucku gan turpinās arī ārpus teātra – gan tavas dziesmas videoklipā, gan jaunākajā kopdarbā “Meistars un Aleksandra”.

Esmu patiešām apbalvota, jo satikt savu režisoru ir liela lieta. Ar Ināru man viennozīmīgi ir sajūta, ka viņa ir mana režisore. Mums patiešām notiek sadarbība. Līdz šim lielākais izaicinājums bija spēlēt viņas iestudētajā operā “Manona Lesko”, kur man par godu libretā tika ieviests jauns tēls – vājdzirdīgā Manonas labākā draudzene. Neizdvesu ne skaņas, sazinoties tikai zīmju valodā, bet Inārai tik ticami izdevās iemānīt mani materiālā, ka radās iespaids, ka dziedu. Man ārkārtīgi patīk arī Ināras filmējumi, manas kino pieredzes mazā skola ir tieši no viņas. Ināra ir tā, kura “Manonas Lesko” ceturtā cēliena finālā ir nofilmējusi pat manu nāvi. Mani valkāja mirušu pa Kuršu kāpu tuksneša smiltīm – kad ieraudzīju no malas sevi tur guļam bez dzīvības, kleitā, ar krellēm, saulesbrillēm, tas bija tik iespaidīgi, ka vēl ilgi pēc tam nevarēju atgūties no pārdzīvojuma.

 

Arī mākslinieci Aleksandru Beļcovu sastapi, pateicoties Inārai Sluckai?

Šis ir mans mākslinieču “līnijas” turpinājums. “Leo. Pēdējā bohēmā” biju Terēze Kokle, gleznotāja dzīvesbiedre, un esmu ļoti laimīga, ka man bija iespēja atkal atgriezties šajā tēmā. Bet, jā, Ināra jau pirms kāda laika teica, ka redz mani šajā lomā. Izrādījās savāda sakritība, ka, pašai nezinot, ilgu laiku esmu dzīvojusi mājā, kurai pretī ir Aleksandras Beļcovas dzīvoklis, un, izrādās, no sava balkona redzu viņas muzeja ekspozīciju. Maģiska sajūta. To vēl pastiprināja filmēšanās Beļcovas muzejā – Aleksandras brūnā žaketīte, ko muzeja vadītāja Nataļja Jevsejeva laipni atļāva pielaikot, derēja kā uzlieta. Tagad valkāju to visās izrādēs. Viss šis stāsts bija ārkārtīgi iedvesmojošs, šī bija arī cita vide, pat gaiss ārpus teātra šķiet citāds. Man ļoti patīk, ja varu no lomas kļūt bagātāka – paplašināt savus apvāršņus.

 

Mīlestība vai māksla? Aleksandra Beļcova gribēja būt patstāvīga māksliniece, nepalikt Romana Sutas ēnā, bet šai vēlmei bija jāsadzīvo ar mīlestību pret lielo mākslinieku.

Nevaru atrast citu izskaidrojumu kā tikai mīlestība, lai paveiktu to, ko viņa. Viņas dzīve bijusi “bieza”, drāmai pietiktu jau ar viņas veselības peripetijām vien. Ir jābūt kādam lielākam spēkam, lai varētu kā viņa. Enerģija, kas nāk no viņas darbiem, ir tik tīra! Arī darbi no viņas skumjākajiem dzīves periodiem… tomēr viņa nevienu nevaino. Reizē viņa ir tik smalka, tik niansēta. Tās smalkās nokrāsiņas… Tieši tās ir iemesls, kādēļ man ārkārtīgi patīk viņas darbi, laikam šajā ziņā sajutu radniecību. Pati, rakstot dziesmu, esmu gatava deviņas reizes skrubināt, pārdziedāt, atrast vēl kādu piebalsīti. Tie nav rupjie triepieni, kliedzieni. Viņas skaistums ir tajā, ka viņa visu dara “pa savam”. Protams, blakus ir Suta, kurš vālē milzīgiem triepieniem, un turpat viņa, kura var uzzīmēt gaisu. Tas prasa pieslēgšanos, iedziļināšanos. Viņa nekliedz, bet viņa ir. Es ar baltu skaudību apbrīnoju viņu par to spēku, kā viņa ir spējusi būt – kā sieviete, māksliniece. Viņas gleznās ir patīkami skatīties – nav sajūtas, ka kāds uz tevi lamājas, atvemj vai gāž žulti, nē, cilvēks tajā brīdī ir tikai un vienīgi mākslā.

 

Uz skatuves taču ir arī klavieres, un tu dziedi krievu romances!

Aleksandra apmeklēja klavierstundas, spēlēja klavieres, dziedāja. Biju laimīga, ka mana lielā mūzikas skolotāja Mirdza Zīvere, kuras viedoklis man ir ārkārtīgi vērtīgs, ar pāris komentāriem ģenerālmēģinājumā paveica veselu mana vokāla apvērsumu. Nācās arī pamatīgi patrenēt krievu akcentu runā, bet vēl lielāks pārbaudījums bija krievu romances – modes māksliniece Olga Kolotova palīdzēja mācīties dziesmas krievu valodā. Neticami – tā bija pirmā reize, kad dziedāju krieviski.

 

Pirms nepilna gada izdevi dziesmu ar zīmīgiem vārdiem “vienalga vai saule, vai sniegi, vai lieti / Vienalga, es kāpšu augstāk”. Tas ir par tevi šobrīd?

To dziesmu uzrakstīju tieši brīdī, kad izlēmu par pārmaiņām dzīvē – kā mantru. Kur gan citur es meklētu spēku, ja ne dziesmā? Citi telefonā pāršķirsta fotogrāfijas, bet es esmu no tiem, kas mēdz laiku pa laikam paklausīties savas dziesmas, jo rakstu tā, lai pašai arvien gribētos tās dzirdēt. Tajās taču ir gabaliņš no manas dzīves.

 

Tavs iepriekšējais albums iznāca pirms laba laika – sešiem gadiem. Nav sakrājies sakāmais jaunai platei?

Kaut kas krājas. Ir parādījušies sapņi, lietas, ko vēlos izdarīt, bet nav tādu lietu, kas būtu par varītēm jāpaveic. Par to esmu ļoti priecīga, ka nav tāda izmisuma, kad jāskrien pa galvu pa kaklu, kā sporta normatīvus pildot. Ūdenim ir jāļauj nostāties, nevajag visu laiku kratīt to trauciņu. Rakstīt albumu nozīmē sevi noformēt, tā ir kā skice, kas jāaizpilda, bet tas vēl nav aktuāli, taču, iespējams, kļūs. Gribu atļaut sev vietu bez noteikumiem, paskatīties, kas ir tas, kas rodas. Kāda esmu un kā tas atskan tajā, ko daru. Esmu priecīga par katru reizi, kad mani uzaicina kaut kur dziedāt, izbaudu katru mirkli.

 

Tikmēr laikā, kad šķiet, ka visa dzīve norit sociālajos tīklos, tu no tiem aizej.

Tieši tas mani visvairāk nobiedēja – pamanīju, ka tiešām tik daudz dzīves notiek arī tur, bet ar manu īsto dzīvi tam nav nekāda sakara. Sapratu, ka man nav par visām varītēm jākļūst par jauno, slaveno popdziedātāju, tāpēc man nav vajadzības sevi reklamēt. Man tas nekad nav paticis, tas varbūt pat ir trūkums. Turklāt lielākoties tur sastopamā informācija ir diezgan plāna – mani neinteresē, ko citi ēd, dzer. Visskumjāk ir nevis tas, ka pazūdu no citu acīm, bet tas, ja pazūdu pati sev.

 

Mūzika arvien vairāk atgriežas tavā dzīvē, arī grupa “Jumprava” Nacionālā teātra izrādē “Zem diviem karogiem” mazliet skanēja arī tavās skaņās. Tu taču neesi “Jumpravas” ziedu laiku jaunatne – kas lika tomēr to darīt?

Šobrīd man ir laiks apzināti pievērsties mūzikai, dziedāt, būt mūzikā –dvēselei vajag izdziedāties, tad esmu laimīgāka. “Jumprava” ir grupa ar neatkārtojamu skaņu, un gribēju, lai tieši tāda tā nokļūst izrādē. Mans uzdevums bija “sašņorēt” unikālo “Jumpravas” mūzikas pasauli ar skatuves pasauli – tāds filigrāns restauratora darbs. Ņēmām autentiskus ierakstus, šifrējām vaļā bungu celiņus, ar visādiem moduļiem, palīdzot Valdim Zilverim, meklējām autentisko tembru radiniekus, “ķīmiķojām”, sintezējām pa celiņam vien jaunu skaņu materiālu kopā ar oriģinālu tā, lai pāreju no dzīvo, aktieru izpildījuma uz ierakstu nemana. Tikām līdz tādam līmenim, ka pati “Jumprava” vairs neatpazina, kur viņi, kur mēs. Tāda interesanta spokošanās.

 

Nacionālajā teātrī tevi vēl redzēsim?

Septembrī veidošu muzikālo noformējumu Aivara Freimaņa romāna “Katls” iestudējumam Ināras Sluckas režijā. Bet šobrīd priekšā “Mīlestības” koncertu ceļojums un 23. augustā Rojā – koncertzuvedums, kas veltīts Baltijas ceļa 30. gadadienai – “Es rakstu tavu vārdu: BRĪVĪBA” režisora Gundara Silakaktiņa vadībā. Kopā ar aktieriem celsim augšā Nika Matvejeva “Piezīmes uz Indriķa hronikas malām”, daļu no viņa “Zirgu cikla”. Niks ir brīnišķīgi uzrakstījis, mēs kopā ar Raimondu Macatu to visu iekrāsosim savās krāsās.

LA.lv
LE
LETA
Kultūra
FOTO: Doma baznīcā atvadās no mākslinieces Džemmas Skulmes
2 dienas
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Ar jaunu teātra kompāniju gatavs pārņemt Dailes Mazo zāli. Saruna ar Elmāru Seņkovu
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Mūžībā aizgājusi Valmieras teātra aktrise Ruta Birgere
2 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
Solidaritāte, cieņa un drosme. Valsts prezidenta Egila Levita runa pie Brīvības pieminekļa
7 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Foto. Svētku uguņošana priecē iedzīvotājus gan Rīgā, Daugavmalā, gan pie televizoru ekrāniem
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Foto. Lāpu gājiens Rīgā pulcē tūkstošiem dalībnieku
6 stundas
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
Atdot daļiņu no saņemtā. Saruna ar Jāni Lūsēnu
Intervija 11 stundas
SM
Signe Mengote
Ekonomika
Jāvērtē pēc spējām, nevis diagnozes. Kā mazināt plaisu starp darba devējiem un invalīdiem
11 stundas