Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
7. septembris, 2016
Drukāt

Galvenais, lai valdība netraucē. Saruna ar Ojāru Kehri (12)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Ojārs Kehris

“Latvijas Avīzē” viesojās bijušais LR AP Ekonomikas komisijas priekšsēdētājs, tagad “Ekonomistu apvienības 2010” prezidents Ojārs Kehris. Augusts bija apaļu gadskārtu atzīmēšanas mēnesis – 25 gadi, kopš Latvija atjaunota de facto, jubileja arī zemessardzei, bet 3. septembrī kalendārs rāda, ka Latvijas Republikas Augstākā padome 1991. gadā lēma – Latvijas Banka kļūst par reālu centrālo un emisijas banku. Šajā datumā pirms 25 gadiem par Latvijas Bankas prezidentu apstiprināts Einars Repše. Toreiz Kehris bija klāt “procesā” – kā Naudas reformas komitejas loceklis piedalījās lata ieviešanas sagatavošanā, bija ekonomikas ministrs. Tagad ar savu pieredzi intervijā spriež par pašreizējo stāvokli tautsaimniecībā un valstī.

 

– Kehra kungs, deputāta Repšes apstiprināšana pirms 25 gadiem LB prezidenta amatā uzskatāma par neatkarīgas valsts bankas dzimšanas dienu?

O. Kehris: – Formāli ņemot, atjaunojamā valstī Einars Repše bija trešais LB prezidents. Iepriekšējo darbs Augstāko padomi neapmierināja. Jau bija pasūtīts un dizainēts Latvijas lats, bet ekonomisti saprata, ka bez politiskas neatkarības ieviest savu naudu ir bezatbildīgi. Situācija mainījās pēc 21. augusta. Augstākajā padomē Repše vadīja Ekonomikas komisijas banku un naudas aprites apakškomisiju, un viņa pienākumos bija piedāvāt spējīgāku Latvijas Bankas vadītāju. Kopā ejot pa Jēkaba ielu uz Augstāko padomi, man par pārsteigumu Einars teica – es varētu pamēģināt. Pirmajā brīdī dziļi ievilku elpu. Atteicu, ka padomāšu. Apspriedos ar ļoti pieredzējušo toreizējās PSRS Valsts bankas republikāniskā kantora vadītāju Alfrēdu Bergu-Bergmani, kurš būtībā īstenoja rubļu apriti Latvijā. Viņš teica – jā, es varētu novadīt līdz galam rubļa lietas, bet ar lata ieviešanu neņemos nodarboties. Taču cienījamā gadagājuma baņķieris bija gatavs strādāt ar Repši – kā vīru, kas ieviestu Latvijas naudu. Šo tandēmu – Repši kā bankas prezidentu un viceprezidentu Bergu-Bergmani parlaments ievēlēja amatos ar diezgan pārliecinošu vairākumu. Taču tas nebija vienīgais 3. septembra lēmums. Sekoja pārējie, ar kuriem Latvijas Banka pārņēma bijušās PSRS banku saimniecību mūsu teritorijā. Vēlāk bija lēmums, ka Latvijas Banka ir 1922. gadā izveidotās LB pēctece, kas bija svarīgi kaut vai tāpēc, lai pārņemtu ārzemēs noglabātās Latvijas zelta rezerves. 1991. gada novembrī LR AP apstiprināja Naudas reformas komiteju, kurā pēc amatiem ietilpa Ministru prezidents Godmanis, AP Ekonomikas komisijas priekšsēdētājs Kehris un LB prezidents Repše. Tam nav precedenta vēlāko ekonomisko reformu vēsturē, jo komitejai tika dotas tiesības un atbildība pieņemt visus lēmumus saistībā ar naudas reformu. Toreiz ar latu saistījās vēsturiska atmiņa par pagātnes labklājību, bija sapnis, ka sava nauda pasargās no preču aizplūšanas un visām likstām. Kad tika izlaista funkcionējoša valūta – lats ar Repšes parakstu uz naudas zīmēm –, Naudas reformas komiteja praktiski beidza darbību.

– Latvijas Banka aizvadītajos gados izcēlusies kā stabilākā iestāde starp citām mazāk veiksmīgām. Lai gan arī uz šīs klints atrasti “plankumi”.

– Ja runā par Latvijas naudas ieviešanu, arī 2016. gadā būs gudrinieki, kas apgalvos, ka varēja labāk. Tomēr tā, manuprāt, bija viena no sekmīgākajām reformām. Viss tika izdarīts konkrētos termiņos, bez naudas līdzekļu konfiskācijām, prognozējami un cilvēkiem saprotami. Un tas, ekonomikai transformējoties no brūkošās PSRS rubļa sistēmas uz neatkarīgas valsts tirgus ekonomiku. Tas tiešām ir veiksmes stāsts.

– It sevišķi tāpēc, ka iedzīvotāji bija daudzkārt atsaucīgāki lata nekā eiro ieviešanai.

– Protams. No lata gaidas bija lielākas, nekā nauda spēj dot, tomēr palikt pie PSRS rubļa cilvēki noteikti negribēja. Sākumā, kad paralēli PSRS rublim ieviesām Latvijas rubļus, tā sauktos repšikus, atbalsts bija ieturētāks gan no starptautiskām institūcijām, gan no pilsoņiem. Repšikus turēja aizdomās, ka tos nepieņems, ka vērtība drīz kļūs lētāka par apdrukāto papīru. Prese viļņojās. Taču notika pretējais. Latvijas rublis peldošā kursā kļuva spēcīgāks par Krievijas rubļiem. Tas bija īss, nepieciešams starpposms ceļā uz latu. Runājot par Latvijas Banku kopumā, tā piedzīvojusi daudzus sarežģītus attīstības posmus. Komercbanku uzraudzībai sākotnēji nepietika pieredzes, un tas radīja lielas problēmas. Paradoksāli, ka 1995. gads, kad banka “Baltija” un citas cieta krahu, bija pasludināts par banku uzraudzības gadu! Toreiz trūka kompetences, pieredzējušu drošības dienesta speciālistu, daudz kas tika nogulēts, tāpēc banku uzraudzību un attīstību kā pa celmiem nekādi nevar nosaukt par veiksmīgu. Ar FKTK izveidošanu un eiro ieviešanu Latvijas Bankas funkcijas būtiski sašaurinājušās. Vēsturiski LB pārmet cietu, neelastīgu lata kursa turēšanu. Ja lata pielāgošanās ekonomikas svārstībām būtu bijusi iespējami gudra, pieļauju, ka varēja darīt ko citādi, bet, atceroties tā laika politiskās sistēmas vājumu, korupciju un to, cik daudz nestabilitātes bija citās lietās, lata stingra turēšana bija zināms “stabs”, pie kura cilvēkiem, jo īpaši uzņēmējiem, pieturēties.

– Ekonomistam Kehrim jautāšu – pēc 25 gadiem atjaunotā valstī samērā lielā daļā tautas nav apmierinātības, ka labklājības pieaugums būtu tāds, kā gribētos. Ir liela nevienlīdzība, noslāņošanās. Vai varat nosaukt iemeslus, kāpēc sasniegumi izpalikuši? Valdību neprasmīguma vai prihvatizācijas dēļ? Varbūt ēnu ekonomika pie vainas?

– Svarīgi, no kura atskaites punkta skatāmies un ar ko mēģinām salīdzināt. Tomēr jāsāk ar labo. Pirms 25 gadiem atradāmies administratīvi vadītas milzu impērijas sastāvā. Ražošana bija integrēta. Lauksaimniecība strādāja, lai pabarotu Maskavu, Ļeņingradu, kurp aizveda kautķermeņus, Latvijai atstājot subproduktus. Rūpniecībā bijām saskrūvēšanas cehs ievestām detaļām. Pastāvēja militārās rūpnīcas, fondu sadale un tamlīdzīgas aizvēsturiskas lietas. Izkāpt ārā no komandsistēmas un samērā īsā laikā iekļauties Eiropas Savienībā, PTO un NATO, pavērt ceļu brīvā tirgus ekonomikai – tas ir daudz un labi darīts.

– Jā, bet ar ko visu laiku salīdzināmies? Ar Igauniju kā veiksmes stāstu!

– Sākumposmā mums ar domubiedriem Levitu, Birkavu, Osi, Repši, Zīli bija mērķis, lai Latvija katrā jomā mācītos no labākajiem paraugiem, ieviestu un pārņemtu progresīvākos modeļus. Gadiem ejot, mērķis pašķīdis, nav jūtama tiekšanās uz pasaules labākajiem standartiem. Tagad gadu no gada tiek pieteiktas vienas un tās pašas reformas, kas netiek īstenotas. Nozares nav gatavas mainīties uz augšu, tiek meklēti attaisnojumi nedarīšanai. Cilvēkiem nepatīkami klausīties par valsts noslīdēšanu pēdējā vietā Baltijā. Sevišķi pēckrīzes periodā Lietuva kāpinājusi eksportspēju, uzņēmusies lielus projektus un daudzus novedusi līdz galam. Mēs pat pasažieru vilcienus nemākam nopirkt! Man nepatīk šī žēlošanās – ko mēs, nabadziņi, varam darīt, ka kaimiņos ir tik progresīva, mūsdienīgi domājoša zeme kā Igaunija, kas vairākās jomās ierindota pasaules labāko desmitniekā. Es atbalstu politiķus, kuri aicina mācīties no Igaunijas kaut vai izglītības un nodokļu iekasēšanas jomā. 25 gadu laikā droši vien varējām būt tuvāk vai pat labāki par igauņiem, vienlaikus jāpatur prātā, ka arī Igaunija nav tikusi līdz ES vidējam līmenim.

– Vai tas ir slavējams un ambiciozs mērķis, ko izvirzījuši premjers ar ekonomikas ministru par 5% ikgadējo pieaugumu? It kā attīstāmies straujāk nekā vidēji Eiropā, taču tagad sāk samazināt pat 3% pieauguma prognozi 2016. gadam.

– Pieci procenti Latvijai būtu optimāls pieaugums. Reālais skaitlis ir starp 2 – 3%. Apstākļos, kad turpina samazināties iedzīvotāju skaits un Latvijā palikušajiem jāsaražo esošais pieaugums – tas ir apmierinoši. Kā mērķis 5% ir pareizs – pietiekami augsts, bet nerada disproporcijas kā “gāzi grīdā” filozofija. Diemžēl vēl nav redzams valdības pienesums šā mērķa sasniegšanā. Valdība regulāri saņem rekomendācijas, ieraksta savās deklarācijās un programmās, bet maz kas mainās un ekonomika attīstās pati par sevi. Vēl lielākiem valdības kritiķiem es bieži saku – priecājieties, ka valdība nedara sliktu un netraucē. Par šādu pieeju dažkārt tieku kritizēts no apvienības jaunākajiem biedriem, kuri no valdības gaida daudz lielāku rīcību, nevis tikai netraucēšanu.

– Dzirdēju, ka Ārzemju investoru padome vairs nemaz nevēloties ar valdību runāt nekā nedarīšanas dēļ. “Ekonomistu apvienība 2010” arī norobežojas?

– Mēs trīs gadus veicām monitoringu par valdības deklarācijas faktisko izpildi, sniedzām rekomendācijas. Politiķi ar tām pieklājīgi iepazīstas, bet darāmie darbi gadu no gada tiek atlikti. Uzņēmumi, kurus pārstāv Ārvalstu investoru padome, proporcionāli ir lielākie nodokļu maksātāji. Diemžēl arī viņi savas rekomendācijas ir spiesti gadu no gada atkārtot. Tagad esam uzņemti OECD, un arī šīs autoritatīvās organizācijas saka, kas valdībai jau daudzkārt ticis ieteikts. ASV viceprezidents Baidens nesenās vizītes laikā uzsvēra tās pašas daudzkārt jau akcentētās sāpīgās problēmas.

Pirms 25 gadiem, mainoties ekonomiskajai sistēmai, mums trūka zinošu speciālistu, ierēdņu un politiķu, toties tagad katrā vadošajā partijā ir ministri un cilvēki, kuri labi zina, kas jādara. Kas nepieciešams izglītības, medicīnas, valsts pārvaldes un tieslietu sakārtošanā, ceļā uz lielāku sabiedrības labklājību. Ministrijās departamentu līmenī strādā zinoši speciālisti, bet viņi saka – neko nevar izdarīt. Ministri krēslos mainās, uztur diskusijas, bet problēmas paliek un risinājumi velkas gliemeža gaitā. Ministru prezidents ir bijušais Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas vadītājs, kurš lasījis kaudzēm dokumentu un zina, kas jādara. Tātad valsts pārvaldē izpratne ir, bet izdarīt tomēr ir ārkārtīgi grūti. Vai tas ir pašreizējā koalīcijas salikumā vai citu apstākļu dēļ, bet rodas iespaids, ka politiķi secinājuši – ak, neko nevar panākt un tāpēc nevajag pat mēģināt! Tādu es redzu situāciju, kur daudz kam atmet ar roku vai vilcina līdz bezgalībai. Piemēram, jautājums par maksātnespējas administrēšanu. To skatīja, bet beidzās pavasara sesija. Kaut gan šī bija lieta, kuras dēļ parlaments varēja pastrādāt nedēļu ilgāk.

– Atvaļinājums – svēta lieta. Nedrīkst saīsināt!

– Tā par daudzām lietām kļūst jau nepieklājīgi runāt, jo nekas neiet uz priekšu. Ja veiktu reālu VID reformu, ja nodokļu iekasēšanā Latvija tuvotos Igaunijas līmenim, tad uzņēmēji cieņpilnāk skatītos uz valsts pārvaldi. Tagad mēs izliekamies, ka maksājam nodokļus, bet valsts izliekas, ka sniedz pilna spektra sociālo pakalpojumu paketi. VID situācijā bija cerība, ka kaut kas mainīsies. Bet, mīļie draugi, sludināt konkursu uz direktora vietu, pēc tam konstatēt, ka atbilstošu kandidātu nav tādēļ, ka alga nav pietiekama – kā to nosaukt? Privātuzņēmumā konkursantiem piedāvātu ne vien samaksu, bet garantiju paketi, lai pieteiktos atbilstoši kvalificēti un spējīgi cilvēki. Un direktora meklēšana vilkšoties vēl ilgu laiku.

– Neviens einars repše nepiesakās vadīt dienestu. Tā vispār problēma, ka 25. pastāvēšanas gadā atjaunotai valstij trūkst spējīgu, uzticamu cilvēku, kuriem jābūt sagatavotiem ieņemt amatvietas.

– Šodien tādas līderības nav. Liela konkurence ir būt par Latvijas deputātiem Eiroparlamentā, un, ja atgriezties tēvijā, tad vairākums skatās tikai uz Ministru prezidenta vai Valsts prezidenta posteni, bet būt par ministriem un augsta ranga ierēdņiem nevēlas. Atvainojiet, bet šajos amatos valsts labā var daudz vairāk izdarīt nekā Briselē.

– Bet tur ir Latvijas labāk apmaksātās darba vietas!

– Jā. Bet Latvijai vajag iedvesmojošus līderus šeit uz vietas! Citādi ieslīgstam provinciālā pašapmierinātībā – mazpilsētās cilvēki dzer mazāk, pilsētiņas ir smukākas, sakoptākas, lauki tiek apstrādāti. Kamdēļ uzstādīt lielākus, augstākus mērķus, jo daudziem cilvēkiem ir puslīdz labi? Kam nav labi, brauc projām. Pasaule ir plaša, enerģiskiem cilvēkiem iespēju pietiek. Politiskās konkurences nav. Varas partijas savstarpēji mazliet pakašķējas, bet ir arī vienisprātis, ka galvenais ir neielaist jaunus spēlētājus un apsaimniekot katram savu lauciņu.

– Bezdarbībai ir visai nepatīkamas sekas. No Latvijas aiziet veikalu tīkli. Apvienojoties bankām, jauno kredītiestādi reģistrēs Igaunijā. Investīciju līmenis krītas. Ko vēsta signāli?

– Tie nav tikai signāli. Skaitļi precīzi vēsta – eksporta ziņā Lietuva noķērusi Igauniju un ir apmēram vienā līmenī, kurpretī Latvija ievērojami atpaliek. Iedzīvotāju skaits, investīciju apjoms samazinās, un tam ir iemesli. Lielāko investoru un nodokļu maksātāju intereses netiek respektētas, kaut valdība zina, kas palīdzētu viņiem attīstīt biznesu un radīt vairāk darba vietu. Gadiem ilgi nav radīti vienādi konkurences nosacījumi, cīņa ar ēnu ekonomiku ir vārga, netiek attīstīta infrastruktūra, piemēram, noasfaltēti ceļi līdz rūpnīcām. Tādējādi uzņēmēji izvēlas ieguldīt citur, kur lietas daudzmaz savestas kārtībā.

– Vēl viens atpalicības iegansts esot ģeopolitiskā situācija. Pret Krieviju noteiktās sankcijas, kas posta tirdznieciskās attiecības. ZZS saimnieciskie ministri tiekas ar krievu vicepremjeru, kārto lietas. Vai jūs nepaskaidrotu lasītājiem, kāda dārgumu lāde atveras Krievijas tirgū ar zemu pirktspēju un kritušu rubļa kursu? Kas nopirks mūsu sviestu, kam pašizmaksa nav tāda, lai pārdotu lēti?

– Uzņēmējdarbības videi drošības situācija ir ļoti svarīga. Krievijas dēļ situācija mūsu reģionā ir sliktākā pēdējo 25 gadu laikā. Tas ietekmē investīciju plūsmu uz Latviju, bet ar to vien nevar aizbildināties, jo ir daudz neizdarītu mājasdarbu, par kuriem jau runājām. Attiecībā uz tirdzniecību ar Krieviju nav nekā jauna. Katra no krīzēm mācījusi, ka Krievijas tirgus ir plašs, vilinošs, bet ārkārtīgi riskants. Ja orientēsies tikai uz šo tirgu, nevarēsi mierīgi dzīvot un gulēt. Ja pats neesi licis olas citos groziņos, bet darbojies tikai vienā virzienā, valdībai nav pienākums tevi glābt. Uzņēmējiem nav liegts riskēt, un arī ārzemnieki tirgojas Krievijā, bet būtu pareizi atrast vietas ar zemāku korupcijas indeksu un drošāku tirgu nekā Krievijā. Jā, nav viegli sameklēt jaunus preču noieta tirgus, bet, ja iekļūsti Ķīnā, kaut vienā apgabalā, tas ir daudzsološi un uz ilgu laiku.

– Kritizējām valdības neizlēmību, mazdūšību. Kā ir ar latviešu vēlmi un prasmēm sākt uzņēmējdarbību? Ilgu laiku bija populāri studēt biznesvadību un tamlīdzīgas disciplīnas, tagad vajadzētu parādīties jauniem, aktīviem cilvēkiem, kam bizness iet rūkdams.

– Esmu visai cieši saistīts ar vairākām augstskolām un secinu – valodu prasmē, tehnoloģiju zināšanās un finanšu pratībā ir ievērojami uzlabojumi. Tā pasaulē notiek, ka informācijas un zināšanu tīklā iekļuvušie spēj atrauties no tiem, kuri rūgst vecajā sulā, stereotipos, nelieto mūsdienīgas, digitālajā vidē balstītas grāmatvedības, biznesa vadības, celtniecības vai arhitektūras programmas. Jā, cilvēki aizbrauc, trūkst kvalificēta darbaspēka, bet, neskatoties uz to, ir pietiekami daudz uzņēmēju, kuri, nelūgdamies valdību, guvuši sasniegumus nišas produktu vai komplektējošo detaļu ražošanā. Latvijā prasītos vairāk uzņēmumu, kuri būtu starp Baltijas čempioniem. Tādu ir ļoti maz. Bet lielie aiz sevis pavilktu arī mazākos. Uzņēmīgo cilvēku īpatsvars visās tautās ir aptuveni vienāds – septiņi, astoņi procenti. Valstis cīnās par viņiem, radot labvēlīgākus apstākļus uzņēmējdarbībai. Turpretī, liekot šķēršļus, uzņēmējs, visticamāk, aizies citur. Vajag lielu motivāciju un patriotismu, lai cīnītos dzimtenē, kur attieksme nav labvēlīga. Kategoriski nepiekrītu apgalvojumiem, ka no Latvijas aizbrauc tikai neveiksminieki. Aizbraucēju vidū ir daudz spējīgu cilvēku…

– … kas neatgriezīsies, lai izmantotu ārzemēs iegūto praksi un iemaņas?

– Jaunā paaudze ar labu izglītību un ārzemēs gūto pieredzi neatgriezīsies, ja uzņēmējdarbības vides piemērotībā nespēsim konkurēt. Ja uzņēmuma atvēršanai Igaunijā būs priekšrocības, pārcelsies uz turieni un citur, kur lietas notiek labāk. Ja pārejam uz politiku, jaunie sevi tur neredz, jo neko nevarot mainīt. Karjeristiem, savtīgi noskaņotiem varbūt ir iespējas tikt pie amatiem vai fondiem, bet tas nav ilgtspējīgi. Šķita, ka “Vienotība” atgūs elpu pēc labi organizētām līderu debatēm, taču uzrāviena nav, jo neredzam modernu politiku un cīņu par vērtībām darbībā. Partijās nav politiķu, kas spēj paskatīties tālāk par vienu sasaukumu. Ja tādā stilā turpinās, ja cilvēki plūdīs prom, pienāks laiks, kad politiskajiem spēkiem nebūs ko vadīt, nebūs vēlētāju, uz kuru pleciem iebraukt Saeimā. Man šķiet, ka šajā situācijā būtu loģiski samazināt deputātu skaitu. Tas būtu labs, simbolisks solis – ja iedzīvotāju vairs nav pat divi miljoni, tad jāmazina arī “tautas kalpu” simts. Teiksim, līdz 80 deputātiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Mjā! Tas nu patiešām ir pats galvenais. Jāpanāk, lai Valdība un citas tiesību uzraugošās iestādes būtu aizrijušās un nespētu neko darīt. 90. tajos tu gan Kehrīti piezagies uz Vella paraušanu. Tagad no piezagto miljonu augstumiem tu vari dot gudrus padomus. Pieradis, ka tevi neviens netraucēja shēmot un zagt un tā gribi, lai būtu līdz pat tavai skaistajai aiziešanai uz labāku pasauli. Laikam gribi, lai neviens netraucētu arī tavus bērnus turpināt izzagt Latviju. Ceri, ka šī šļura turpināsies nepārskatāmā ilgumā!
    Par to pašu Latvijas nozagšanu vairākās paaudzēs varētu turpināt:
    1. Kargins un dēls (15 miljonus 06. Augstākā tiesa pietiesāja par labu Kargina dēlam)
    2. Lembergs un Anrijs (izvirtulis un miljonārs, nav smilgu ap pirkstu aptinis).
    3. Krištopāns senjors un Krištopāns juniors.. utt n tā joprojām.
    Gaiša mums tā Latvija. Gaiša. Un par saviem bērniem domājam. Tie, kas aug uz ielas kaut vai lai nosprāgst! Tie nekad nepiederēs pie Latvijas Zelta krējuma.

  2. Valdība Kehrim traucēja? Atbildēt

    “J.Nagļa minēto troiku-O.Kehri,V.Meļņiku un N.Lakuču-pirmo reizi publiski minēja žurnālists Māris Krautmanis 1997.gada septembrī rakstā NRA,nosaukdams to par savdabīgu triumvirātu,kam jāizspriež stratēģiskās intereses un pēc tam ieteikumu veidā jāinformē premjers Gundars Krasts.”
    Skat.”Lielie uzņēmumi partiju kontrolē”.Autori: Ingus Bērziņš,Jānis Domburs,NIP birojs,1999.gda 29.jūlijs,00:00

  3. Dīvaini stāsti kas visiem labi zināmi. Visi tādi un es arī. Ekonomistu apvienības vadonis ! Kas tad nestrādā ,politiķi vai ekonomisti ,un kam vairāk nevajag ? Gremdēties atmiņās ir jauki ,bet kur konkrētas nākotnes vīzijas ,ekonomikas politikas konkrēts saturs, instrumentu uzskaitījums, kuru pielietojums iedvestu dzīvību šai pīļu dīķī .Tīri provokatīvi jautāju,kas ,piemēram, Latvijā nodarbojas ar ,tā devētajām, additīvajām tehnoloģijām ,3D printingu rūpnieciskos nolūkos,pie kam ne jau eksperimentāli ,bet gan peļņu nesoši ! Kabinetiem vajag naudu ,bet kad iet runa par reālu pelnīšanu ,tad izrādās nav pat elementāru iestrāžu ,kur nu sadarbība ar vadošajiem koncerniem.

  4. ” … Vēlāk bija lēmums, ka Latvijas Banka ir 1922. gadā izveidotās LB pēctece,
    kas bija svarīgi kaut vai tāpēc, lai pārņemtu ārzemēs noglabātās Latvijas zelta rezerves. ..”
    .
    Jeb ne-birokrātu valodā : nolaupīt Latvijas zeltu.

  5. Piekrītu par deputātu skaitu. Sen to laixsamazināt, citādi apetite tā vien augumā…
    🙂
    Visādi citādu – kādu gan feisu uzadzējis LC “pelēkais kardināls”…
    Bildē knapi vairs ietilpst.
    Arī stagācijas mērs un pazīme.
    🙁

  6. “…ekonomists Ojārs Kehris (Latvijas ceļš) blakus savam pamatdarbam katru mēnesi saņem 12 minimālās mēnešalgas jeb 600 latu mēnesī.O.Kehris vēl saņem sešas minimālās mēnešalgas jeb 300 latu mēnesī arī par pilnvarnieka darbu a/s Ventspils nafta.500 latu mēnesī saņem arī Latvijas gaisa satiksmes (LGS) pilnvarnieki-jau minētie A.Muižnieks un O.Kehris.”
    Skat.”ienesīga nodarbe-valsts pilnvarnieki”,Ingus Bērziņš,Jānis Domburs,NIP birojs,speciāli Dienai,1999.gada 3.augusts,00:00

  7. esti seksti sacelusi Atbildēt

    Kad sāks salīdzināt ar Zviedriju, Dāniju, Vāciju?

  8. stūrmājnieks sen nebija dzirdēts

  9. Artūrs Malta LZS un LLK priekšsēdētājs Atbildēt

    Sagraut Latviju, tas ir tikai Latvijas “dižgaru” , fiskālu fiziķu sasniegums!!!

    Latviešu strēlnieka, Leņu Voldiņa, kas dzīvāks par visiem dzīvajiem un dzīvo Maskavā, Sarkanajā laukumā, savā mājiņā, turpina īstenot savu lozungu: LAUPI SALAUPĪTO!!!

    KAS NOTIEK AR DĀRZU, JĀ ĀZI IELIEK PAR DĀRZNIEKU???

    TAS PATS NOTIKA AR BANKU SISTĒMU. Kas izlaupīja Banku Baltija???

Krīgers jūsmoja par Ušakova kaķiem. Vai viņš ies politikā? (6)"Dusmīgo" Pēteri Krīgeru varētu nomainīt "diplomāts" Egils Baldzēns, taču ir arī citi interesenti
Draugiem Facebook Twitter Google+