Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
5. maijs, 2015
Drukāt

Godina ģenerāli Radziņu

Foto - Gatis DieziņšFoto - Gatis Dieziņš

Ģenerāļa Pētera Radziņa brāļa mazmeita Teiksma Slaidiņa pie piemiņas akmens latviešu karavadoņa dzimto māju vietā. Andrejs Jansons, darinot piemiņas akmeni, kas nes "Jaunvīndedžu" vārdu, teicis – ja pie tā apstāsies kaut viena sēņu sieva un savam mazdēlam pastāstīs, kas bija Pēteris Radziņš, tad akmens runās...

Valkā pagājušajā sestdienā 135. dzimšanas dienā tika godināts izcilais latviešu karavadonis ģenerālis Pēteris Radziņš.

“Valka ir Latvijas neatkarības šūpulis,” atceres pasākumu ieskaņā Valkas novadpētniecības muzejā atgādināja novada domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis, “tepat netālu Lugažu pagastā zemnieka ģimenē dzimušā izcilā latviešu karavadoņa domas par kara mākslu aktuālas arī mūsdienās, atliek tikai nomainīt gadskaitļus. Pēteris Radziņš savulaik bija pārliecināts – arī miera laikā jāstiprina armija, jāmeklē sadarbība starp igauņiem un latviešiem, jāprot pareizi izmantot ne pārāk bagātīgos resursus.”

Ģenerāļa Radziņa tēva mājās “Jaunvīndedzēs”, kur no vienpadsmit saimniecības ēkām palikuši tikai sūnām apauguši pamati, atceri glabā tēlnieka Andreja Jansona veidots piemiņas akmens. Sestdien te pulcējās jaunsardze, valcēnieši, Latvijas armijas vīri un augstas amatpersonas, kas piemiņas vietā nolika sarkanbaltsarkanus ziedus. “Lai Brīvības piemineklī iemirdzētos trešā zvaigzne – Latgale, nepārvērtējami nopelni ir Pēterim Radziņam,” sacīja aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, “impērijas armijas virsnieka sirds un dvēsele vienmēr piederējusi Latvijai, nu tai pieder arī viņa zobens.”

Latvijas atjaunotās neatkarības divdesmit piecu gadu laikā R. Vējonis ir pirmā augstā amatpersona, kas šajā vietā ar savu klātbūtni pagodina P. Radziņa piemiņu, sacīja Teiksma Slaidiņa, kura vai visu savu mūžu atgādinājusi par nepelnīti piemirsto leģendu. “Šajā saulē tikties nesanāca,” viņa stāsta, “ģenerālis Radziņš šķīrās no dzīves piecdesmit gadu vecumā 1930. gadā, es nācu pasaulē 1943. gadā. Bet dzimtas stāstus, piemiņu, dokumentālas liecības esmu pārņēmusi no manas mātes, ģenerāļa Radziņa brāļameitas. Pēterim Radziņam nepatika daudz runāt. “Jaunvīndedžu” pakalni deva spēku darbiem, kuri darīja Latvijas brīvības cīnītāja vārdu zināmu kā dzimtenē, tā Somijā, Zviedrijā un citās valstīs. Par to, ka šeit atrodas tēlnieka Andreja Jansona darināts piemiņas akmens, lielākais paldies manai māsai Dzin­trai Celmiņai. Rīgā gan par Pēteri Radziņu, kas savulaik pieņēma armijas parādes Esplanādē, stāsta vien piemiņas plāksne Valdemāra ielā pie nama, kurā viņš dzīvoja.”

Ļaužu pilnā Valkas kultūras namā Pēterim Radziņam veltītā sarīkojumā bija iespēja ieklausīties dižā latvju ģenerāļa dzīves gājumā un baudīt jauno valcēniešu kora un dejotāju sniegumu, kā arī zemessardzes orķestra koncertu. P. Radziņš nebija vecākais dēls, kuram, kā latviešiem bija pieņemts, atstāja tēva mājas. Vai jaunākajam palikt par kalpu pie vecākā brāļa? Pēteris Radziņš izvēlējās karaskolu, cara armiju. Mazzināmu vēsturisku detaļu atklāja Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dēla Gunāra Meierovica dzīvesbiedre Ingrīda Meierovica: “Kas saista Meierovicu un Radziņu? 1919. gadā Latvijas ārlietu ministrs devās uz Varšavu, lai lūgtu Polijas palīdzību cīņā pret Bermontu. Un Varšavā viņš satika Pēteri Radziņu, kuram tolaik bija plāni doties uz Angliju vai vēl tālāk. Bet Meierovics pierunāja atgriezties Latvijā…” Un Radziņš kļūst par Latvijas armijas virspavēlnieku, plāno un, būdams ģeniāls stratēģis, īsteno Latgales atbrīvošanu no boļševikiem. Kā sacīja R. Vējonis, bez ģenerāļa Radziņa nebūtu Latvijas armijas un Latvijas valsts.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+