Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
8. maijs, 2016
Drukāt

Ko lībiešu likteņgaitas ļauj prognozēt par latviešu nākotni (3)

Foto no personīgā arhīvaFoto no personīgā arhīva

Kultūrvēsturniece BAIBA ŠUVCĀNE aprīlī saņēma pelnītu balvu – Aleksandra Pelēča prēmiju par “Lauku Avīzes” izdevniecībā iznākušo grāmatu “Sauc par Vaidi mūsu ciemu”. Precīzāk gan būtu teikt: ne par šo vienu grāmatu vien, bet par vairāk nekā 20 lībiešu kultūrvēstures pētniecībā ieguldītiem gadiem. Tādēļ arī runājām ne tikai par Vaidi un grāmatas tapšanu, bet arī par lībiešu tautas likteņgaitām un to pētniecību un par to, ko lībiešu liktenis ļauj prognozēt par latviešu tautas nākotni.

 

– Lasot “Sauc par Vaidi mūsu ciemu”, šķita, ka esat kājām izstaigājusi visu Kurzemes Lībiešu krastu, vai tā ir?

– Jā, tā varētu teikt, bet staigāšana sanākusi īpatnēja – pirmo reizi es to izdarīju 1992. gadā, kad Lībiešu krastā beidza pastāvēt slēgtā pierobežas zona. Kopā ar draugiem aizgāju kājām no Kolkas līdz Ventspilij, bet tad man vēl nebija nojausmas, ka pievērsīšos grāmatu rakstīšanai. Mēs izstaigājām cauri ciemiem, gājām pa jūrmalu. Kad sāku palīdzēt mammai viņas pirmās grāmatas par lībiešu ciemiem rakstīšanas, bija ar tiem jāiepazīstas tuvāk, tad mēs ciemus gan izstaigājām kājām, gan izbraucām ar automašīnām. Kaut gan mamma pati izaugusi Lielirbē, padomju laikā tālāk par Kolku un Mazirbi nevarējām tikt.

– Grāmata par Vaidi jums nav pirmā. Cik ilgi tās tapušas, un kas prasa vairāk laika: visu izpētīt klātienē, darbs arhīvā vai pati rakstīšana?

– Katra no šīm sadaļām prasa zināmas pūles, sarežģīts un darbietilpīgs, taču arī ļoti interesants ir arhīva posms, dokumentālo materiālu, avotu vākšana – aizraujošs brīdis, kad atrodi, ka visi punkti, kur kāda sīkuma trūkst, pēkšņi sakrīt un viss nostājas savās vietās. Izstaigāšana vai izbraukāšana dabā ir tāda kā izklaide, drīzāk pastaiga, priecīga un jauka. Un materiāla apkopošana arī ir ļoti aizrautīgs process, liela bauda. Katrs posms ir interesants. Kopā laiks sakrājas, turklāt jāņem vērā, ka neviena no šīm grāmatām nesākās tukšā vietā, pirms tam bija vairāk nekā 20 gadi mammas darba. Ja būtu sākusi tukšā vietā, pat nezinu, cik ilgu laiku tas prasītu. Mamma bibliotēkās, arhīvos strādāja no tā brīža, kad 55 gadu vecumā aizgāja pensijā, lai pievērstos savai vēsturnieces profesijai, kam, būdama skolu inspektore, nevarēja nodoties. Faktiski tas viņai kļuva par pilna laika darbu.

– Kādu laiku ļoti nelielā apjomā vācu informāciju par savu senču pusi Sēlijā, Lietuvas pierobežā. Jāatzīst, šī nodarbe mani padarīja skumju, jo tad tikai īsti sapratu savulaik no vecmammas dzirdētā un realitātes atšķirību – visas padomju laikā zudušās saimniecības, izklīdušās dzimtas…

– Mani šī nodarbe nepadara skumju, drīzāk pretēji – priecājos, ka man ar arhīva materiālu palīdzību ir iespēja atgriezt kaut ko no pazūdošā. Ir tik svarīgi, ka zinu: tur bijis Pēteris, Miķelis vai Didriķis, mans vectētiņš, un viņam Emīlija bijusi sieva. Vaidē bija četras vecsaimniecības, par kurām es tikpat kā neko nezināju, un pētniecības laikā man izdevās pamatos restaurēt to dzīvi – protams, ne jau pilnībā, bet tomēr parādīt ģimeni, bērnus. Tas man rada sajūtu, ka es māju vēsturi izceļu saulītē – skumjas, protams, tur ir klāt, bet es vismaz varu šai dzimtai atdot otro dzīvi, kas paliek grāmatās, un, ja vēl izdodas atrast kādu bildi no 19. gadsimta, tad tiešām ir sajūta, ka man izdevies viņus atgriezt šīs paaudzes apritē.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Balti (latvieši un leiši) apdzīvoja plašas teritorijas, līdz pat šodienas Maskavai.

  2. turklāt lībieši taču apdzīvoja patiešām plašas teritorijas gan Kurzemē, gan Vid­zemē, gan Rīgas apkārtnē pie Daugavas…
    ————-
    Negribētos piekrist šim apgalvojumam. Lībieši visos laikos pārsvarā, tomēr apdzīvoja ļoti šauru jūrmalas piekrasti(ir tak lībiešiem pašiem savs nosaukums – randālist – jūrmalnieki) – neko dziļi viņi piekrastē neiespiedās. Un atšķirībā no latviešiem, tā bija zvejnieku tauta.

    • Lībiešu apdzīvotos apgabalus Latvijas teritorijā var aptuveni novērtēt, sekojot apdzīvoto vietu nosaukumiem ar izskaņu “-aži, -iži, -eži, -aiši”. Tas ir latviskots lībiešu jēdziens – vieta.

Draugiem Facebook Twitter Google+