Mobilā versija
Brīdinājums +4.2°C
Gvido, Atvars
Ceturtdiena, 30. marts, 2017
8. novembris, 2016
Drukāt

Dace Judina, “Septiņi vakari” (6)

Judina_6

Mākslinieks Arturs Nīmanis. “Lauku Avīze”, 224 lpp.

Katrīna un Mārtiņš ierodas nesen nopirktajās “Ozolu” mājās, kas noslēpušās dziļi mežā. Pārkāpjot vecā nama slieksni, viņi atrod vecu mājasgrāmatu un nonāk it kā citā dimensijā – pazūd laiks, un nākamajās septiņās dienās jaunieši piedzīvo biedējoši reālas atklāsmes par to, kas pēdējo divsimt gadu laikā noticis ar šo māju un tās saimniekiem. Septiņi “Ozolos” pavadītie vakari izmaina jaunā pāra dzīvi, pārbauda viņu jūtu stiprumu un atsedz kāda rūpīgi glabāta noslēpuma plīvuru.

 

 

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Paldies Dacei par šo grāmatu. Izlasīju vienā elpas vilcienā, un būtu lasījusi vēl….tik ļoti šī grāmata mani ievilka sevī un uzrunāja. Grāmata par dzimtas mājām, tās ļaudīm, dažādos laikos, pie dažādām varām. Par stipriem ļaudīm. Par spēcīgām sievietēm. Ne velti saka, ka aiz katra veiksmīga un stipra vīra stāv gudra un stipra sieviete.
    Paldies Dacei par izkopto valodu, tik viegli lasīt, liekas, ka katrs teikums ir manis pašas izdomāts. Paldies par atklātumu, varas un ļaužu vērtējumos, tas , diemžēl, mūsdienās arī ne katram ir pa spēkam.
    Un paldies par mājām, lasot, redzēju savas dzimtās mājas, kurās uzaugu līdz 5 gadu vecumam un vairs neesmu bijusi. Tā bija tāda smeldze.
    Un paldies par tādiem jauniešiem kā Kate un Mārtiņš. tas nozīmē, ka mums ir nākotne, un spēcīga.
    Ar nepacietību gaidīšu nākamo darbu.

  2. Spēcīgākais grāmatas trumpis – to nav iespējams nolikt malā, kamēr nav tikts līdz otram vākam.
    Mani iespaidi par šo grāmatu ir absolūti subjektīvi, jo esmu aizrautīga savas dzimtas pētniece. Tāpēc man šī tēma par dzimtas mājām ir ļoti tuva.
    Man gan nav paveicies tik ļoti kā Katrīnai romānā: mana tēva dzimtās mājas pieder svešiem, un tagadējie saimnieki par pārdošanu neko negrib dzirdēt. Citi gan man saka to pašu, ko Katei grāmatā, – kam man to sapuvušo graustu vajagot, daži gadi un jumts jau būs iegruvis. Bet man liekas, ka jūtu tur savus priekštečus, un iztēlojos, kā varētu ēkai atgriezt dzīvību, nomazgāt logus un pie vecajām koka sienām piekārt tur dzīvojušo senču fotogrāfijas…
    Es varbūt būtu vēlējusies šo darbu detalizētāku, respektīvi, vairāk un precīzāk attēlotus vēsturiskos nogriežņus mājas mūžā, bet jāatzīst, ka tas nekādi neietekmē grāmatas kvalitāti un kopējo vēstījumu – bez savām saknēm mēs neesam nekas, vien primitīvas radības ar seklu domāšanu…

  3. Daces Judinas darbs „Septiņi vakari”, manuprāt, pilnībā varētu tikt uzskatīts par vienu no Latvijas simtgadei veltītajiem darbiem. Lai arī daļa romānā aprakstīto notikumi notiek pirms latvieši paši top par noteicējiem savā zemē, romāns ļoti labi vienas dzimtas ietvaros parāda latviešu un Latvijas likteņus dažādos vēstures nogriežņos. „Septiņi vakari” ir atgādinājums mums – mūsdienu latviešiem, ka mūsu brīvība, mūsu valsts, tiesības saukt sevi par latvieti un runāt savā zemē latviešu valodā nav nekas pašsaprotams. Rakstniece nekaunas lasītājam atgādināt, kas tas viss mums ir pateicoties mūsu senču sīkstumam, darba tikumam, dzīves gudrībai un lielajai vēlmei būt noteicējiem ja ne savā zemē, tad vismaz savā mājā un sētā. Tieši dzimtas māja ir vieta, kas tur kopā dzimtu un neļauj izšķīst pasaules plašumos. Lai arī mūsdienās ir ļoti moderni runāt par globalizāciju, pasauli kā milzīgu ciemu, derētu tomēr atcerēties, ka katras tautas dzīvotspēja slēpjas tieši stiprās ģimenēs un dzimtās, kas spēcīgām saknēm ieauguši savā dzimtajā zemē.
    Arī tagad ir cilvēki, kas kopj savas dzimtas mājas, bet ir ļoti daudzi, kas uzskata, ka tas viss ir nevajadzīgs sentiments. Dzimtas mājas tiek pamestas, izlaupītas, pārdotas, nojauktas un nodedzinātas, jo tā ir vienkāršāk, tā ir vieglāk. Diemžēl mēs aizmirstam, ka ar katru pamestu vai nojauktu dzimtas māju izzūdam mēs – latvieši, jo no tautas, kas kopj, mīl un godā savu māju, dzimtu, zemi, kļūstam par klaidoņiem, kas klīst pa pasauli meklējot labāku dzīvi. Un klaidoņus nemīl nekur, nekad nav mīlējuši. Pat tālā senatnē. Ne velti senie romieši, izsmiedami labākas dzīves meklētājus teicienu – Ibi bene ubi patria (Tur labi, kur dzimtene) pārfrāzēja uz Ubi bene ibi patria (Kur labi, tur dzimtene)
    Vēl viena no ļoti būtiskām tēmām, kam pievēršas rakstniece ir Latvijas stiprās sievietes, kas uz saviem pleciem iznes visu dzimtu. Sievietes, kas dzimtas grožus tur savās rokā un neatdod tos vīriešiem, sieviete, kas dara visu, lai viņas dzimta izdzīvotu un dzimtas mājā viss būtu kārtībā, jo vīrieša vai nu blakus nav vai arī pēc savas būtības ir vājāks par sievieti. Pēdējā laikā publiskajā telpā izskan diskusijas par Latvijā valdošo matriarhātu, kas pēc savas būtības esot solis atpakaļ tautas attīstībā, jo tīri vēsturiski matriarhāts ir bijis pirms patriarhāta. Bieži vien tiek pārmests, kas stiprās sievietes neļauj vīrietim būt vīrietim, jo vienpersoniski uzņemas abas lomas. Tomēr tas ir koks ar diviem galiem. Tieši sieviete ir dzimtas tradīciju glabātāja. Tieši viņa ir tā, kas nodod jaunajai paaudzei no paaudzēm mantotās vērtības. Sieviete ir tā, no kuras ir atkarīgs, vai situācijā, kad ģimene zaudē savu apgādnieku – vīrieti, ģimene izdzīvos. Par sievieti kā pavarda kūrēju, kā dzimtas mājas sargātāju runā arī Dace Judina. Viņa to parāda tik dzīvu, sajūtamu un atpazīstamu, jo es esmu pilnīgi pārliecināta, ka katrā dzimtā tādas ir. Grāmatā lieliski parādīts, kā stipras dzimtas sievietes viena no otras pārņem dzimtas grožus, darot visu, lai dzimta izdzīvotu, jo vīri mirst savas vai citu vainas dēļ, tiek samalti vēstures ratā vai arī vienkārši pēc savas būtības ir sapņotāji, vai arī gatavi atdot savu dzīvību augstāku ideju vārdā. Mūsu tautas vēsture nav ļāvusi latviešu sievietēm būt vājām, viņām ar zobiem un nagiem ir bijis jācīnās par savu dzimtu un māju. Bieži vien, kā tas redzams arī romānā „Septiņi vakari” dzimtas vārdā tika aplauzti spārni šo sieviešu un viņu bērnu sapņiem, liekot tiem atteiktie no saviem sapņiem un neļaujot būt pašiem. Protams bija arī tādi, kas nepakļāvās un sekoja savam sapnim, bet tie bija vīrieši, jo sievietēm bija jāpaliek un jārūpējas par dzimtu. Sievietes šo lomu bez ierunām uzņēmās un uzņemas vēl arvien, lai arī laiki ir citi.

  4. Laikā, kad varas gaiteņos tiek dalīti miljoni Latvijas simtgades svinībām, nezinot vai līdz simtgadei nebūs jau iztērēti, ir cilvēki, kas dara. Īsta dāvana savai valstij ir laba grāmata, kas rakstīta no sirds – par savu dzimtu, par tās saknēm, par likteņa lēmēja izveidotiem līkločiem, pa kuriem romānā vadā Dace Judina.
    Lasot grāmatu, saproti, ka tas ir par tevi, par latvieti ar saknēm tieši šajā zemē. Lasīšanas mirklis arī bija īstais – tieši 18. novembrī, tādējādi arī izjūtas bija vēl jo spēcīgākas. Paldies autorei par atkal vienu aizraujošu oriģinālliteratūras mirkli, jo “izlasījās” tikpat raiti kā pārējie romāni – vienā elpā.

  5. Laikā, kad varas gaiteņos tiek dalīti miljoni Latvijas simtgades svinībām, nezinot vai līdz simtgadei nebūs jau iztērēti, ir cilvēki, kas dara. Īsta dāvana savai valstij ir laba grāmata, kas rakstīta no sirds – par savu dzimtu, par tās saknēm, par likteņa lēmēja izveidotiem līkločiem, pa kuriem romānā vadā Dace Judina.
    Lasot grāmatu, saproti, ka tas ir par tevi, par latvieti ar saknēm tieši šajā zemē. Lasīšanas mirklis arī bija īstais – tieši 18. novembrī, tādējādi arī izjūtas bija vēl jo spēcīgākas. Paldies autorei par atkal vienu aizraujošu oriģinālliteratūras mirkli, jo ātri “izlasījās”.

  6. Daces Judinas romānu “Septiņi vakari” izlasīju drīz pēc tam, kad tas parādījās grāmatnīcu plauktos. Viennozīmīgi varu teikt: man patika. Šī ir viena no tām grāmatām, ko iesaku lasīt arī saviem bibliotēkas apmeklētājiem. Un jāteic, nevienu sliktu atsauksmi neesmu vēl dzirdējusi. Romāna sižets raisīja pārdomas par to, cik vērtību mums ir palicis, cik ir to, kas ar kājām cieši stāv uz savas dzimtās zemes. Tas ir arī tāds īss kurss mūsu valsts vēsturē, ko derētu lasīt jaunatnei, lai koncentrētā veidā saprastu mūsu tautas likteņgaitas, ka ne vienmēr viss ir tā, kā iedomājamies, ka ir daudz apstākļu, kas liek rīkoties absolūti pretēji mūsu uzskatiem. Man šķiet, ka ikviens, kas turas pie savas zemes, savām mājām, tās tur godā, ir piedzimuši īstajā vietā. Bet tie, kas klejo pa pasauli, savas saknes tā arī nav atraduši. Grāmata tiešām ir ļoti aizraujoša, valoda raita. Vienīgais mīnuss – ātri beidzās, gribējās vēl lasīt.

Ogres bibliobusu gaida vairāk nekā autoveikaluValstī trūkst statistikas par iedzīvotājiem, kurus neaizsniedz publisko bibliotēku tīkls.
Draugiem Facebook Twitter Google+