Grieziens ar skalpeli. 30 svarīgākie notikumi Latvijai 1
Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.
Nesen tramvajā dzirdēju interesantu sarunu. Vīrietis vidējos gados telefonā skaļi strostēja padoto: “Vēl viena reize, un tu zini, kas tevi gaida. Rīkojums numur divi!” Pārējie pasažieri pasmaidīja, viņiem viss bija skaidrs.
Nav daudz politiķu, kuru vārdi kļūst par folkloru. Šodien retais vairs atceras, kāds kārtas numurs bija prezidenta Valda Zatlera atlaistajai Saeimai (tā bija desmitā) un kādi tieši bija prezidenta toreizējās rīcības iemesli, tikmēr paši vārdi “rīkojums numur divi” jau kļuvuši par simbolu. 2011. gada 28. maija vakarā tauta kā hipnotizēta vērās televizorā, kad Zatlers paziņoja: “Pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 48. pantu, ierosinu Saeimas atlaišanu.”
Kas tad izraisīja rīkojumu nr. 2? Savos 2016. gadā iznākušajos memuāros “Kas es esmu” Zatlers raksta: “Valsts vara tobrīd reāli piederēja nevis koalīcijai, valdībai, Ģenerālprokuratūrai, KNAB un tiesai, bet gan “Saskaņas centram”, ZZS un Lembergam. Tā bija pēdējā pilīte manā pacietības kausā. Šāda divvaldība ilgāk nevarēja pastāvēt – agri vai vēlu tā radītu valstī politisko krīzi un Latvijas saimnieciskā attīstība apstātos.” Un mazliet tālāk tekstā: “Kā bijušajam ķirurgam man šķita, ka pareizākais lēmums ir izdarīt slimajā ķermenī krasu griezienu ar skalpeli, pēc kura sekotu atlabšana.” Kā apgalvoja pats Zatlers, tad pēdējais piliens viņa pacietības kausā esot bijis Saeimas atteikums KNAB veikt kratīšanu Aināra Šlesera dzīvesvietā.
Tā bija pirmā reize Latvijas vēsturē, kad prezidents izmanto Satversmē noteiktās tiesības rosināt parlamenta atlaišanu. Sekojošajā referendumā 23. jūlijā par Saeimas atlaišanu nobalsoja 650 518 pilsoņi, kas ir 94,3% no kopējā referenduma dalībnieku skaita. Kas nāca pēc tam – Reformu partijas veidošana, spožā iekļūšana Saeimā (22 vietas), līdzskrējēju un politisko hameleonu nodevība, partijas iziršana – jau ir “no citas operas”.
Vai šī politiskā operācija attaisnoja tautas un paša Zatlera cerības, vai “sekoja atlabšana”? Pa daļai jā, kaut es apzinos, ka viedoklis šajā jautājumā atkarīgs no katra politiskajām simpātijām. Viens gan skaidrs – Latvija godam izturēja vienu no lielākajiem pārbaudījumiem, kas vien var draudēt demokrātiskai valstij – parlamenta atlaišanu, tam sekojošu referendumu un jaunas Saeimas vēlēšanas. Katrā ziņā tas liecina par mūsu valsts briedumu. Ja Kārlis Ulmanis dažus gadus pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma būtu atjaunojis Saeimu, kas zina, varbūt Latvijas vēsture būtu pagriezusies citādi. Grūti iedomāties, ka pat “ķildīgā un pērkamā”, kā Saeimu nereti raksturoja to laiku prese, būtu tik viegli piekritusi “bāzu līgumam”, PSRS karaspēka izvietošanai valstī.
Bet kā šodien savu rīcību vērtē pats Valdis Zatlers? Lūk, viņa vārdi speciāli “Latvijas Avīzei”: “Viss ir attaisnojies par 100%! Nav jau jātaisa revolūcija, mēs dzīvojam demokrātijā, kurā tomēr notika paliekošas un neatgriezeniskas izmaiņas, turklāt uz labo pusi. Valsts pārvalde ir uzlabojusies. Tagad augļus bauda visi, pat tie, kuri tolaik bija visai skeptiski noskaņoti, pašreizējo premjeru ieskaitot. Nu, bet par tiem, kuri apgalvo, ka nekas nav noticis un nekas nav uzlabojies, man jāsaka – viņi paši nav mainījušies un joprojām dzīvo laikmetā pirms rīkojuma nr. 2.”
