Betija Berga
Betija Berga
Betija Berga

“gurdenu saulespuķu svaros sveru vārdus”. Betijas Bergas dzeja 1

“Mana karaliskā svīta – balta papīra lapa, spalvaskāts, ota, krāsa un bezmiegs…” – tā par sevi saka dzejniece un māksliniece Betija Berga (īstajā vārdā Inga Strūberga). Absolvējusi Viļānu vidusskolu, Rēzeknes Augstskolā studējusi filoloģiju un arhīvniecību. Nepilnus 14 gadus strādājusi Viļānu Bērnu un jauniešu centrā, vadot dažādus pulciņus, kopā ar jauniešiem iesaistoties literārās jaunrades klubā “Saulessvece” un jauniešu radošajā kopā “Saiva”. No 2006. līdz 2009. gadam – Viļānu Bērnu un jauniešu centra direktore, kopš 2009. gada septembra – pašvaldības izpilddirektore.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 17
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
VIDEO. “Vai tu zināji, ka krāpniekam nemaz nav svarīgi, vai tev kontā ir vai nav nauda?” Padoms kā pārbaudīt, vai krāpnieki uz tava vārda nav paņēmuši kredītus 4
Lasīt citas ziņas

Dzejnieces pseidonīms ir radies gluži likumsakarīgi – Betija ir saīsinājums no Ingas stiprinātā baznīcas vārda Elizabete, savukārt Berga – saīsinājums no viņas uzvārda Strūberga un atsauce uz mammas jaunības uzvārdu – Vīnkalne. Kā saka dzejniece, “acīmredzot šie divi kalni uzvārdos ir mani atbalsta punkti”.

B. Berga raksta gan latviski, gan latgaliski. 2009. gadā iznāca viņas dzejoļu krājums “Ikara sindroms”, kas bija papildināts ar autores radītām ilustrācijām. Viņas dzejoļi izlasāmi arī dzejas almanahā “Rēzekne” (2008., 2009., 2012., 2013., 2014., 2015., 2016.), Rēzeknes Augstskolas literātu kopkrājumā “Pīturys punkti bez pīturu” (2013), starptautiskā kopkrājumā “Aizmirsti steigu” (2014), kopkrājumā “Rositten” (2015), dzejas un foto albumā “Latgales sirdspuksti” (2015), kopkrājumā “Pyura skreine” (2016). Betija ir aktīva Viļānu novada radošās kopas “Atļaujies ienākt” un literātu radošās kopas “Latgales ūdensroze” dalībniece. Savas emocijas viņa ataino ne tikai dzejā, bet arī gleznās. Mākslinieces izstādes bijušas apskatāmas Viļānu bibliotēkas lasītavā, Rēzeknes Skolēnu interešu centrā, Preiļu bibliotēkā, Rēzeknes pilsētas Centrālajā bibliotēkā.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Tu glezno gan ar vārdiem, gan ar krāsām. Kas dzīvo tavās dzejas rindās un gleznās?

B. Berga: – Lidojumi sapnī un īstenībā, spārni, kas iedomāti un tādēļ tik īsti. Dzejā būtiskākie ir tikai trīs orientieri: spārni, krāsas un mīlestība. Tie ir cieši saistīti un cits bez cita grūti iedomājami. Svarīgi ir ne tik daudz paši šie jēdzieni, cik attiecības starp tiem. Tas saskatāms gan tekstos, gan zīmējumos un gleznojumos. Reizēm man šķiet, ka manis radītā liriskā varone mīt mazliet atsvešināti intelektualizētā telpā, turpretī es dzīvoju tepat šaipus saules, vidē, kas pārpilna ar viegli atpazīstamiem un ikdienišķiem priekšmetiem. Savos darbos lidoju, ar abām kājām stingri stāvot uz zemes.

– Kad sāki rakstīt dzeju un kad – gleznot?

– Rakstīt sāku 16 gados, bet zīmēt – cik vien sevi atceros. Literatūra ir viena no manām specialitātēm, bet vizuālā māksla ir un paliek vien jauka aizraušanās, iespēja atraisīties un pilnveidoties. Krāsa manos tekstos ir kā mūza, kas iedvesmo, krāsa ir kā pēdējā pieturzīme. Krāsa var izteikt vairāk nekā tūkstoš vārdu, bet, lai to varētu izdarīt, ir jāmeklē īstās krāsas, tikai tad ir iespējams atdzīvināt visaukstākās un saltākās sirdis.

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam jaunākos Betijas Bergas dzejoļus.

***

Ledus aukstā vējā trīsā pleci

Kleitas sārtie ziedi nesilda

Rakstu tev par ilgām..

pirkstu galos

nozib neticības aukstā dzirksts

rakstu tev

ka gaidu tā kā senāk

kā reti kādu gaida kāds

bet tu nenāc

šodien atkal nenāc

un tam ledus vējam līdzināties sāc

zvaigznes šķindot sašķīst man pie kājām

asās lauskas smīnā lūpas ver

lien uz augšu

iesakņojas ādā

it kā ieaugt manī

nosalušā cer

vēji plosa

zvaigznes neceļ spārnos

elpa saraustīta

čukstos vārdus ber

rakstu tev

es atkal tevim rakstu

lietū rakstu

vējā palaižu..

***

Augstās debesis bija līdzās

Zvaigžņu sietā sijāja mirkļus

Pāri apvārsnim samīļotam

Klusi nobira vakardiena

Lapās kraukšķīgās

Salnas ķertās

Jaucās soļi

Un pinās vārdi

Lūpas maldījās

Skūpstos kusa

Kopā sadiedza tīmekļu valgiem

Kāri sadzeltie pirkstu gali

Tikai tu biji mana… viena

***

gurdenu saulespuķu svaros sveru vārdus

septembra debesu krāsā ar pirkstu rakstu sauso atlikumu

cipari pārtop kāšos un laižas aiz jūrām

izkliedzot kastaņu plīšanu

lapu degšanu un zāles lūšanu tik baltu kā tukšums

vārdu svars vai bezsvars ir atnākšanā un palikšanā

spilvena atmiņas iedobē

palaga vēdeklī pēc tam

sveru vārdus plaukstās un palaižu

Neviens pateiktais vārds

nav tik smagi patiess kā nepateiktais

***

tu paliki aiz komata…

vientulīgi purinot lāses un nosarmojot

asteres sadūra apvārsni

starp mums

pa vidu

sarkanas debesis

iezīmēja malu

dzērvju kāši vilka sev līdzi

nejaušos vārdus

lapu dūmos

kā pūdercukurā

apviļātās domas

izšķīda debesu ķīselī

pavisam

…aiz komata paliki tu

***

Kā šogad aprīlis spēj nemitīgi snigt

Tik bezgalīgi balti melot visiem

Pa dienu nodzīvoto naktij līdzi tikt

Un rītausmās jau līdzināties rietiem

Tā nopietni

ne jokus dzenot

Snigt..

Tik ātri izbalinot ātro soļu pēdas

Tā nepalikt

Tā nepietikt

Tā snigt..

Līdz kaulam aizputināt

visus Tavus vārdus

***

no sirmu kumeļu krēpēm

austas debesis

klusē

rudenī vēlā

kā ābolus pārgatavojušos

plēš uz pusēm

smaidus

krāsainas kļavlapas

plēš

vēl palicis tukšumu kārdinošs

rūgti sarkans

pīlādžu vējš..

nepāriet..

uz pelēko jumtu audekliem

zīmēšu šovakar jūru

pieturiet..

mūžība man aiz muguras

un vairs tikai mūžība priekšā…

pagaidiet…

***

Divatā ar negulētu

nakti

Staigāju pa ielu miegainu

Tup uz žoga kaķu pāri rātni

It kā tieši mani gaidītu

Zaļu acu zibšņi nemierīgi

Balsu koru minorīgais samts

Pārskrien man un naktij pāri

liegi

Vientulībai divatā

nolemts

Siltais lapu paklājs mums zem kājām

Debesstīkla smalkais pērļojums

Tikai mums

…Te pieklustam…

…Te stājam…

Tikai mums

Tīk zvaigžņu nogurums…

***

Palagu piparmētrās

vārtījās nakts

glābšanas riņķos

vai dūmu gredzenos

kūpēja

aiziešana

ēnās uz sienas

dega atzīšanās

melu

nebija

bija klusuma benefice

starp diviem

mēs neskaudām plānprātīgajiem

nespītējām dieviem

tikai nakts vārtījās piparmētrās

un palagos

atļaujot akli ticēt

vai mīlēt