Viedokļi
Komentāri

Māris Antonevičs: Inspektori no Potjomkina sādžas 10

Foto – LETA

“Krievijas pārstāvji taisoties inspekcijā uz Latviju saistībā ar pāreju uz izglītību valsts valodā. Viņi var inspicēt Tambovas guberņu, kad un kā vien vēlas, Latvijas Republiku labākā gadījumā apmeklēt kā tūristi privātā vizītē,” nesen interneta sociālajā tīklā “Twitter” ierakstīja Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Klāt šim ierakstam bija pievienota atsauce uz Latvijas vēstnieku Krievijā Māri Riekstiņu, kurš savukārt norādījis uz publikāciju “Ņezavisimaja gazeta”. Latvijas amatpersonas, protams, reaģējušas atbilstoši, taču kopumā tas atgādina kaut kādu nejēdzīgu pantomīmas izrādi. Tajā aktieri cenšas pārliecināt skatītājus, ka izmanto kaut kādus priekšmetus, kuru uz skatuves nemaz nav. Šajā gadījumā neesošais priekšmets ir vārdiņš “cilvēktiesības”.

“Ņezavisimaja gazeta” rakstā teikts, ka Latvijas “cilvēktiesību aizstāvji” (tālāk paskaidrots, ka tā esot organizācija “Latvijas Cilvēktiesību komiteja”) lūguši palīdzību “Krievijas kolēģiem”, tāpēc jūnijā “Krievijas prezidenta Cilvēktiesību padome nosūtīs uz Latviju savu pārstāvi, lai novērtētu pārkāpumus, kas pieļauti pret valodu minoritātēm”. “No cilvēktiesību padomes tiek gaidīta atbilde uz jautājumu: vai vietējiem [Latvijas] krieviem vispār būtu jāmācās latviešu valoda?” raksta Krievijas avīze.

Kas attiecas uz pirmajiem “cilvēktiesību aizstāvjiem”, tad runa ir par Ždanokas partijas filiāli (atgādinājumam – arī pati partija savulaik valkāja liekulīgo nosaukumu “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, kamēr beidzot nolēma legalizēt savus patiesos mērķus, pārsaucoties par Latvijas Krievu savienību). Laiks, kad bijusī interfrontes aktīviste un kompānija zem šā nosaukuma gatavoja “ziņojumus” vai “sūdzības”, cenšoties apvest ap stūri mazāk informētus ārzemniekus, tomēr sen ir pagājis, un nu Ždanokas “komiteja” kā atsauce noder vienīgi Krievijas medijiem.

Runājot par Krievijas “Cilvēktiesību padomi”, šis stāsts ir diezgan traģisks piemērs, jo parāda, kā autoritāra vara var piesavināties ne tikai nosaukumus, bet veselas jomas un institūtus – arī tos, kuriem it kā būtu jāizrāda pretestība šai varai. Krievijas prezidents Vladimirs Putins rīkojumu par padomes izveidi parakstīja 2004. gadā, un šķiet, ka daudzi cilvēktiesību aktīvisti tolaik tiešām bija noticējuši, ka tai būs kāda reāla ietekme uz valsts politiku. Padomes uzdevums bija informēt Krievijas prezidentu par cilvēktiesību situāciju valstī, konstatēt problēmas un sniegt ieteikumus to risināšanai, līdzdarboties pilsoniskās savienības veidošanā un tā tālāk. Viss tikpat skaisti kā savulaik “Brežņeva konstitūcijā”. Jāpiebilst, ka padomes darbā šo gadu laikā bijuši iesaistīti cienījami cilvēki, piemēram, Maskavas Helsinku grupas vadītāja Ludmila Aleksejeva, politologs Dmitrijs Oreškins, vairāki pazīstami žurnālisti – Vladimirs Pozners, Leonīds Parfjonovs, Nikolajs Svanidze un vairāki citi. Bija arī režīmam pakalpīgāki ļaudis, taču ne jau padomes sastāvs ko noteica. Dzīvē izrādījās, ka šī padome ir fikcija, jo tā neko nespēj risināt. Putinam šāda iestāde bija vajadzīga, lai parādītu, ka viņš neignorē cilvēktiesības, kamēr realitātē situācija kļuva arvien satraucošāka – politiskās vajāšanas (un pat slepkavības – Ņemcovs, Magņitskis), safabricētas lietas, vārda brīvības ierobežojumi, cilvēku piekaušana opozīcijas mītiņos, patvaļa reģionos, dažādas diskriminējošas likumdošanas iniciatīvas. Nav jau tā, ka padome par šiem jautājumiem vispār nebūtu mēģinājusi runāt, bet arī paši tās locekļi vēlāk godīgi atzinušies savā nevarībā. Vienīgais, ko viņi varot darīt – lūgt prezidentu… Bet, ja viņš nereaģē? Nu, tad neko!

Saistītie raksti

Pirms diviem gadiem viens no Cilvēktiesību padomes locekļiem Igors Kaļapins bija devies uz Čečeniju. Lai inspicētu! Ramzana Kadirova vadītā republika faktiski ir kļuvusi par valsti valstī, un ir vajadzīga liela drosme, lai tur ierastos un kaut ko runātu par cilvēktiesībām. Čečenijas galvaspilsētā Groznijā Kaļapinam uzbruka – apmētāja ar miltiem un aplēja ar briljantzaļo šķidrumu, viņš bija spiests pamest reģionu. Pārējie padomes locekļi tikai noplātīja rokas – nu kā tā var…

Krievijā “Cilvēktiesību padome” ir tāda mūsdienu versija Potjomkina sādžai, kuru Putins uzbūvējis, lai izrādītu “rūpes” par cilvēktiesībām, kas viņu patiesībā maz uztrauc. Un tagad šīs padomes locekļi sasnieguši nākamo līmeni – iejaukšanos citu valstu politikā. Nožēlojami.

LA.lv