Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
26. jūnijs, 2012
Drukāt

Ir ideja, kā apskatei atsegt Staburaga klinti (7)

Foto - Ivars BušmanisFoto - Ivars Bušmanis

Staburags bija unikāla vieta. Tā bija no retajām Latvijas klintīm kas apvīta ar leģendām un izpelnījusies svētvietas apzīmējumu. Tur pierādījās tautas apgalvojums, ka akmeņi aug… 


No divdesmit metrus augstā dolomītu krasta Daugavmalā iztecēja spēcīgs avots. Ar kalciju bagātie pazemes ūdeņi, pārkaļķojot sūnu, veidoja avotkaļķu tufa izcilni – Staburadzi. Tās šūnakmens veidojās aizvien lielāks. Ik pēc simts gadiem no sava smaguma tas nolūza, lai atkal augtu no jauna. 1966. gadā uzplūdinot Pļaviņu ūdenskrātuvi, Staburagu pilnībā nosedza Daugava.

“Nē, Staburags nav pazudis, tas tikai ir zem ūdens,” mani labo Jānis Jermacāns. Viņam ir ap astoņdesmit, un viņš ir pārņemts ar ideju apskatei atsegt Staburagu. Tā nav garlaikota astoņdesmitgadīga pensionāra kaprīze. Toreiz, 32 gadu vecumā, viņš strādāja par darbu vadītāju pie Pļaviņu HES betonēšanas un bija liecinieks leģendārās klints applūdināšanai. “Tad tik gudrs nebiju,” Jermacāna kungs neielaižas sīkākos paskaidrojumos, bet mani neatstāj sajūta, ka viņš grib atdot parādu Latvijai. Nodoma nopietnību apliecina viņa diploms – viņš ir inženieris un vēl joprojām strādā “Energoremontā” pie hidrostaciju rekonstrukciju projektiem. Turklāt kā hidroelektrostaciju būvnieks viņš joprojām aktīvi iestājas par to būvniecību Jēkabpilī un Daugavpilī.

 

Idejas lidojums dzelmē
skice_2

Viena ideja ir iztaisnot Daugavas gultni labajā krastā, kur tā met līkumu augšpus un lejpus Staburaga, nosprostojot Daugavu ar betona dambi. Kad aizbraucu pie Staburaga un tajā vietā ieraudzīju 600 metrus plato Daugavu un privātās mājas otrā krastā, kuras būtu jāpārceļ, sapratu, ka to būtu neiespējami īstenot. Protams, tehniski tas ir iespējams, un pie Rīgas HES dambis ir vēl garāks, bet šeit tās būtu ne ar ko neattaisnojamas izmaksas.

Reālāks šķiet Jermacāna priekšlikums Staburagu apjozt ar pusapaļu betona dambi 100 metru rādiusā un izpumpēt ūdeni, tādējādi atsedzot klinti.

Abus projektus (sk. rasējumus) Jānis Jermacāns rādīja arī žurnālistiem “Latvijas Avīzes” redakcijā.

 

Voldemārs Krustiņš: 
– Projekta jēga ir cilvēkiem ļaut aplūkot Staburagu visā augumā?

J. Jermacāns: – Jā, domāju Staburagu likt nevis kupolā, bet ierobežot ar dzelzsbetona dambi.

– Varbūt, ar stikla sienu, lai redz, kā sami kustina ūsas.

– Tehniski iespējams, bet cauri neko neredzēs, jo ūdens nav tik tīrs un ir tumšs.

– Varbūt daļēji no stikla, tas tūristiem būtu pievilcīgāk. Esam redzējuši zivis akvārijos, varbūt varat piedāvāt Staburagu visā cēlumā no vienas puses un Daugavas dzelmi no otras puses?

– Var to izdarīt, bet tas ir vēl dārgāk. Pēc maniem aprēķiniem, dzelzsbetona dambis vien izmaksātu 17 miljonus latu.

– Ja nu vienreiz dara, tad jāgrib izdarīt uz vislabāko. Ja šis izdotos, vai no Staburaga tecētu avota ūdens kā senāk?

– Tecēs, un pat vairāk, jo ir lielāks apkārtējais spiediens.

– Ja ir vēlēšanās atstāt aiz sevis ko paliekošu kā Vilim Vītolam, tad var sanākt, – spriež Voldemārs Krustiņš.Viņš domu par Staburaga izcelšanu pieļauj tikai tad, ja apskatīšanas iespēja būs vēl unikālāka nekā pati Staburaga klints.

Jermacāns spriež arī par tehniskām detaļām: “Jāparedz pretfiltrācijas siena vismaz 10 metru dziļumā. Apakšā taisa urbumus un iepumpē cementu pretfiltrācijas sienai, lai ūdens mazāk plūst. Jārēķinās, ka milzīgā spiediena ietekmē ūdens plūdīs tik un tā, un jāsūknē ārā tas būs tik un tā. Tur vēl jāparēķina. Arī Staburaga dambja uzturēšanai būtu kādas izmaksas. Bet, ja, piemēram, ziemā apmeklētāju nebūs, tad jau var ļaut tam applūst, un pavasarī atkal atpumpēt par jaunu. 100 m lokā 13 metru augstumā ieplūstu ap 400 000 m3 ūdens, kas nebūt nav pārāk daudz izpumpēšanai.”

 

Iepriekšējie projekti

Šis nav pirmais mēģinājums Staburagu atdot ļaužu apskatei. Jau pirms Staburaga applūdināšanas piecdesmito gadu beigās bija projekts tā glābšanai. “Bija tā sauktais Kursīša projekts, bet tas bijis idejas līmenī, kam nebija ne tehniska, ne ekonomiska pamatojuma,” atceras Harijs Jaunzems, Daugavas kaskādes HES galvenais inženieris no Staburaga applūdināšanas laika. “Tāpēc tā ideja līdz ar nacionālkomunistu atstumšanu no varas dabiski nomira. Tad, kad sešdesmito gadu sākumā sāka vākt parakstus, jau bija par vēlu,” tagad ar nožēlu secina Jaunzema kungs.

 

Tas paredzēja mainīt Daugavas gultni kreisajā krastā. Jānis Jermacāns astoņdesmito gadu beigās ierosinājumu atsegt Staburagu iesniedzis “Hidroprojektā”, kura speciālisti atzina, ka tas tehniski iespējams, bet līdz darīšanai netika.

 

Tagad no jauna iecerēta Staburaga apjošana ar dambi 100 metru rādiusā, un šī ideja prezentēta AS “Latv-energo” valdes locekļiem. “Latvenergo” augstu novērtē enerģētikas nozares profesionāļa, sava bijušā darbinieka Jāņa Jermacāna ieguldīto darbu un iniciatīvu, teikts atbildē “LA”. Taču “Latvenergo” neuzņemas vērtēt J. Jermacāna skiču projektu tā zemās detalizācijas pakāpes dēļ un bez tādām specifiskām zināšanām, kas ir ārpus uzņēmuma kompetenču loka – elektroenerģijas ražošana un tirdzniecība. “Latvenergo” valdes loceklis Māris Kuņickis uzsver, ka arī “hidroelektrostacijas ir daļa no mūsu vēsturiskā mantojuma, kas ir nemainīgs. Daugavas HES izbūve, protams, ieviesa pārmaiņas upes ainavā, taču atgūt tās iepriekšējā veidolā nav iespējams.”

 

Vai Staburags 
zem ūdens raud?

skice_1Latvijas vadošais zemūdens arheologs, ūdenslīdējs Voldemārs Rains pie Staburaga niris reizes četras. “Es tur visu esmu apskatījis. Kopumā Staburags ir tāds pats, arī ala ir saglabājusies. Taču kopā ar Latvijas Universitātes speciālistiem nonācām pie secinājuma, ka tas pamazām kļuvis trauslāks un drūp, jo zem ūdens notiek pretējais process – kaļķi nevis nogulsnējas, bet šķīst. To var redzēt fotogrāfijās un uzņemtajā filmā.”

Tikai divi trīs cilvēki varot pastāstīt, kāds Staburags pašlaik izskatās – pārējie var tikai fantazēt. “Bija tādi, kas jūrā niruši vairākkārt, bet tur – tāda kā barjera priekšā. Staburags var pateikt: nē, es negribu tevi redzēt! Neprotu izskaidrot, kaut kāda maģija,” tā Rains. Ir nirēji, kas pie Staburaga vispār pārtraukuši šādu nodarbi. Tikai dažiem ir izdevies ienirt tos 24 metrus līdz klints pakājei un pieskarties klints pamatnei.

Viens no viņiem ir zvērināts advokāts Saulvedis Vārpiņš, kurš aizraujas ar zemūdens niršanu un kļuvis par Staburaga fanu – krāj Staburaga fotogrāfijas un domā par vēl vienu ieniršanu. “Esmu niris daudzās vietās, bet šī vienīgā manī izraisījusi tādu pietāti. Nirt pie Staburaga ir daudz baisāk nekā purva dūņās. Kaut kas dīvains tur ir. Tā ir Latvijas svētvieta, un tur jūtami kādi citi spēki bez laicīgās varas un baznīcas. Ūdenī var sajust kaut ko vairāk. Tas nav vairs tāds, kāds bija tajā laikā. Ieži bojājas. Mēs pēc niršanas izcēlām ārā pāris akmeņu un par to pārliecinājāmies,” stāsta nirējs. Viņš kopā ar Rainu dibinājis Zemūdens kultūrvēsturiskā mantojuma asociāciju, kuras rūpju lokā ir arī Staburags.

Staburags tika filmēts “Sirdsdaugavai”, bet redzamība bija slikta, jo Daugavas ūdens ir brūns un duļķains. Staburagu kopumā nemaz nevarēja nofilmēt, un tikai tuvumā varēja aplūkot atsevišķas tā daļas, atceras rakstnieks Vladimirs Kaijaks, kurš dzīvo turpat blakus un filmēto vērojis krastā uz ekrāna.

 

Staburaga atmoda piemiņas zīmēs

Piemiņa ir arī nosaukumos: Staburags kļuva par apzīmējumu arī citiem šāda veida avotkaļķu izgulsnējumiem Latvijā – piemēram, Raunas, Amatas un citiem staburagiem. Par tortēm un krogiem nemaz ij neierunājoties.

Staburaga piemiņa palikusi pieminekļos, jo šāds šūnakmens ir pateicīgs tēlniecības materiāls – sākumā mīksts apstrādājot, bet ar gadiem kļūst aizvien cietāks. Staburaga nokritušie bluķi tika sazāģēti mazākās daļās, uzcelti krastā un aizvesti uz toreizējo kombinātu “Māksla”, stāsta aptaujātie. No tiem darināts piemineklis Veidenbaumam Liepas kapsētā, 1905. gada cīnītāju piemineklis Grīziņkalnā Rīgā. Taču krastā virs Staburaga nav nekā no tā šūnakmens.

Jaunjelgavas novada Staburaga pagasta pārvaldniece Aina Ķīse nupat satikusi rīdzinieku, kas atvedis savus pusauga bērnus, kuri šeit Daugavas krastā pat nespēj iztēloties, kā kādreiz te bija. Jo viņš aizgrābts atstāstījis vecāku pieminēto. Bet šeit, krastā pie Staburaga, nekas neatgādina, kā te izskatījies. Nav ne fotogrāfijas, ne maketa (kādu kādreiz gribēja uzstādīt) un attiecīgi jaunākajai paaudzei nav ne jausmas. “Jaunieši labāk priecājas parkā, nevis upes krastā iedomājas to, kā vairs nav,” novērojusi pagasta pārvaldniece. 
Staburags_Kaijaks_IBu_7

Rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks dzīvo Staburaga mājās Daugavas krastā pie pašas klints. Vladimirs istabā gar sienām sakāris fotogrāfijas un zīmējumus, kuros atainots Staburags. Māra dusmojas, ka ekskursanti nāk pie mājas loga un mēģina tos saskatīt. Citi sauc, lai laiž iekšā muzejā. “Te jau nav muzejs, bet mūsu māja. Mēs gan cenšamies ekskursantiem izstāstīt visu, ko zinām, bet vismaz pieteikties un pieklauvēt vajadzētu,” teic Māra.

Aiz loga ir tikai “Dieva auss”. 2000. gadā Latvijas Kultūras fonda izsludinātajā tēlniecības konkursā par Staburaga piemiņas zīmes izstrādi tika iesniegti 12 projekti. Par uzvarētāju pasludināja tēlnieces Solveigas Vasiļjevas darbu “Dieva auss” – kā uzskata Māra Svīre, ar toreizējās kultūras ministres Helēnas Demakovas svētību, kura bijusi pret tiešām līdzībām ar Staburagu, kas neesot moderni. No Siguldas atvestajā 23 tonnas smagajā dižakmenī iekala lielu, rupju konisku iedobi un noslēpa to zemes kalnā tā, ka no ārpuses redzams tikai izkaltais caurums. Tauta šā iemesla pēc to iesaukusi par “Velna ausi”, kas gan nemaz neizskatās pēc auss…

Tā iznācis, ka pie Staburaga nevar gūt priekšstatu, kāds tas izskatījies. Pagastu teritoriju kartes vai katrā ciemā, bet vienu nesalīstošu un nebalējošu fotogrāfiju Daugavas krastā Staburags vēl nav nopelnījis.

 

 

Projekta izmaksas – 17 miljoni

Tātad Staburagu var puslokā ierobežot ar dzelzsbetona dambi – izmaksas Jermacāns lēš ap 17 miljoniem latu. Jānis Lesiņš, inženieris, kurš palīdzējis Jermacānam datorā ideju uzrasēt, apliecina, ka tas tehniski ir iespējams, taču viņš šaubās, vai atsegts tas būs tāds pats, kāds saglabājies vecākās paaudzes atmiņās. “Jānim tā ir sirdslieta, viņš varētu bez ēšanas un bez atlīdzības strādāt pie Daugavas projektiem, taču nez vai atsegts Staburags būs tāds simbols, kāds tas saglabājies atmiņās,” spriež J. Lesiņš.

Saulvedis Vārpiņš atzīst, ka Staburags ir ārkārtīgi liela vērtība vairākām paaudzēm, bet ne jaunākajai. “Man jāatvainojas par salīdzinājumu, bet atsegta Staburaga apskate vairāk atgādinās līķa apskati. Es pat nevaru iztēloties, kas atklāsies mūsu skatam, kad apjozīs dambi un nosusinās. Lai šādu naudu ieguldītu, jāveic nopietna izpēte, lai konstatētu, kādā stāvoklī tas ir. Tikai tad var lemt, vai īstenot šādu projektu. Ja tauta pati saziedotu līdzekļus, tad vēl atbalstītu šo projektu. Bet pašlaik neesmu pārliecināts, vai šis ieguldījums radīs kādu pagrieziena punktu jaunatnes patriotiskajā audzināšanā. Vai mēs esam tik bagāta valsts, lai to varētu atļauties?”

 

“Kā? Mums neviens neko nav prasījis. Pieskaitiet vēl vienu miljonu klāt,” par aprēķinātajām izmaksām saka rakstniece Māra Svīre. Liela būvniecība, netraucējot šo veco māju un dārzu, nemaz nav iespējama.

 

Pie Daugavas krasta iepretim Staburagam nepieved neviens ceļš, tikai rakstnieku izpļauta gājēju taka. Abi rakstnieki kategoriski ir pret šādu ieceri – ne tāpēc vien, ka tas izjauktu viņu mājas mieru un izpostītu viņu īpašumu, bet galvenokārt tāpēc, ka šaubās, vai, atsedzot Staburagu, tautai atdos simbolu.

 

Celt ārā 
vai nirt dzelmē?

“Staburags vienmēr bijis saistīts ar Daugavas plūdumu un stāvajiem zaļajiem krastiem, par ko stāsta vecās atmiņas. Toreizējo dabas skaistumu nevar atjaunot. Staburagu izcelt ārā no ainavas un likt uz to skatīties atsevišķi ir tas pats, kas to ieslodzīt mauzolejā. Staburagam nebūs tās estētiskās vērtības, kāda tam bija vienotā veselumā ar Daugavu,” uzskata Vladimirs Kaijaks. “Mironis zārkā,” piebilst Māra Svīre.

“Staburags ir 18,5 metrus augsts, upe aiz tā strauji aiziet dziļumā līdz 27 metriem. Iedomājieties: pat ja 80 metrus no krasta būs betona dambis, tā būs drausmīga bedre, kurā saule neiespīdēs, jo šis ir tumšais krasts. Tikai rīta saule tajā iespīd. Gaišā dienas laikā apgaismot? Murgs un izsmiekls,” Māra Svīre. Rādot atlūzu, ko viņas dēls ir izcēlis, rakstniece atgādina, ka pats Staburags arī ir tumšs. “Daugava jau pietiekami saķēzīta, un vēl vairāk nevajadzētu,” viņa noslēdz.

Arī Staburaga pagasta darbinieki nevēlas skatīt “nāves ieleju” – nedzīvo atsegtā krasta ainavu. “Lai labāk guļ apglabāts atmiņās,” nosaka pārvaldniece Aina Ķīse. Labāk to naudu – tos 17 miljonus – ieguldīt demogrāfijas problēmu risināšanā, viņa nosaka pēc apspriešanās ar kolēģiem. “Cik pie mums ir ienākuši Saieta namā, jaunieši nevēlas gremdēties atmiņās, viņiem vajag likt lietā enerģiju.”

“Ja Staburagu atsegtu, tas būs tāds pats, kā bija, vienīgi bez bērziem, kuru vietā apglumējuši celmi, apliecina Rains. “Teikšu godīgi: izskatās vareni. Tas ne tikai bija simbols. Tas joprojām tāds ir. Diemžēl pirmā filma, kurā nofilmējām Staburagu, sadega kopā ar mana drauga māju, bet Staburags stāvēs. Diemžēl latviešiem ir tāda mentalitāte: oi, nomira un metas apraudāt. Bet, ja Staburagu atsegs, nemaz tik daudz cilvēku nemetīsies to apskatīt,” viņš ir skeptisks par ideju.

V. Raina teiktajam ir savs pamats. Savulaik – 1999. gadā – Rains piedāvājis gribētājiem ienirt pie Staburaga, vismaz nostāties tā virsotnē trīs metrus zem ūdens. Tikai kādi seši septiņi pieteikušies.

 

“Nē, cilvēku brauktu daudz. Gadā šeit apgrozās kādi tūkstoš apmeklētāji,” lēš Svīre. “Pirms vairākiem gadiem, kad nolaida ūdens līmeni, paklīda baumas, ka Staburags redzams. Cik daudz cilvēku sabrauca, kaut gan ūdens virs Staburaga virsotnes bija vēl trīs metri,” atceras Kaijaks.

 

“Pa caurspīdīgu cauruli nolaisties ar liftu, lai apskatītu Staburagu, ir daudz lētāk,” rosina Voldemārs Rains. “Tad apgaismoto Staburagu varētu labi apskatīt,” viņš jau pirms vairākiem gadiem ir izteicis šādu ideju. Ārsts Leopolds Ozoliņš esot gribējis piesaistīt ārzemju latviešu līdzekļus šīs idejas īstenošanai, taču neizdevās.

 

Uzziņa

Staburags bija apmēram 18,5 metrus augsta saldūdens kaļķiežu klints Daugavas kanjonveida ielejas kreisā krasta dolomītu kraujas malā.

Augstākais Latvijas ūdenskritums, kas veidojās no pieciem avotiem, radīja ūdens plūsmu apmēram piecus litrus sekundē.

Tas atrodas vienu kilometru lejpus Vīgantes, deviņus kilometrus augšpus Kokneses.

No karbonātiskajiem pazemes ūdeņiem, kas kraujā izplūda kā avoti, izgulsnējoties kalcītam un pārkaļķojoties augiem, veidojās avotkaļķu tufa izcilnis – Staburadze.

Tās šūnakmens veidojās aizvien lielāks un ik pa simts gadiem no sava smaguma atlūza. Fotoattēlos un zīmējumos fiksētie divi klintsbluķi – viens nogāzās 1861. gadā un otrs – 1915. gadā.

Pēc Pļaviņu HES uzbūvēšanas 1966. gadā Staburags tika applūdināts.

Avots: Latvijas Nacionālās bibliotēkas Digitālās bibliotēkas “Letonica” projekts 
”Zudusī Latvija”

 

TEIKA

Staburags vai Staburadze?

Staburags ir apjūsmots 150 teikās, 16 senās tautas dziesmās un daudzos ticējumos, agrāk “LA” vēstījis Guntis Eniņš. Vispopulārākais ir stāsts par jaunekli, kas braucis laiviņā, lai zvejotu Daugavā, un noslīcis. Viņa līgava aiz žēlabām krastā raudājusi dienu un nakti un lūgusi Daugavu atdot iecerēto. Raudot meita pārvērtusies par klinti – Staburadzi.

Mazāk zināma ir teika par Staburagu – vīru bez sirds. Rakstniece Māra Svīre to stāsta ikvienam interesentam, arī valsts prezidentiem, kuri šeit, Vīgantes parkā, stādījuši ozolus. “Kāds nabadzīgs vīrs izmisumā, ka zivis neķeras un nav ar ko pabarot slimos bērnus, laivā uz Daugavas izsaucies: “Ak, dievs, kāpēc man ir sirds!?” Ūdens vecis izbāž savu roku un saka: “Atdod savu sirdi! Nekas nesāpēs.” Vīrs atdod, un no tā brīža viņam savas mājas un krasts vairs neinteresē, viņš pāriras pāri Daugavai. Otrā krastā biezi meži, kuros apmaldījies karalis. Šis vīrs viņu izved no meža un par to pieprasa meitu par sievu. Vecais karalis drīz nomirst, un vīrs kļūst par karali. Valda ļoti nežēlīgi, jo viņam nav sirds. Arī visiem galminiekiem atņēmis sirdis un ieslēdzis lielā lādē. Tad uznāk bada gadi. Karalis izdod rīkojumu nogalināt vecos, slimos un kroplos. Tautai nu mērs ir pilns. Ļaudis dodas uz pili gāzt nežēlīgo karali. Viņš bēg atpakaļ līdz Daugavas krastam, ielec laivā un airējas pāri. Upes vidū ūdens vecis izbāž roku un atdod viņam sirdi. Vīrs tagad saprot, kāds ir bijis. Viņš izkāpj krastā un sāk gauži raudāt. Kad saniknotie ļaudis ar savām laivām valdnieku panāk nu jau šajā Daugavas krastā, viņi domā, ka krastā stāv viņu karalis baltā sabuļādas mantijā. Piebraucot tuvāk, viņi ierauga klinti, pār kuru plūst balts avota ūdens. Man ļoti patīk šī teika, un, kad to reiz izstāstīju nelaiķa kinorežisoram Gunāram Piesim, viņš par to gribēja uzņemt pasaku filmu,” stāsta Māra Svīre.

 

Aicinājums

Vai vajadzētu Staburagu celt ārā no Daugavas vai tomēr ne? Tas ir jautājums Latvijas sabiedrībai. Varbūt labāk dot iespēju to apskatīt kā zemūdens pili, ienirstot stikla liftā? “Latvijas Avīze” aicina savus lasītājus izteikties.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Es redzēju Staburagu pilnā tā krāšņumā un uzskatu TO par lielu bagātību savā dzīves kamolā. Bij sāpīgi un ir sāpīgi, ka vairs nav, sen nav, ilgi nav tāpat kā brīvība, kura ilgi nāk … kā ar Staburagu? Laika zobs – tāpat kā mūs ir sagrauzis un mēs nekad nebūsim tie, kuri redzēja, piedzīvoja… Ir ko padomāt, lai kārtējo reizi neviltos.

  2. Staburagu atceros saistībā ar Kokneses pilsdrupām, kad 50jos gados atbraucu šurp ekskursijā. Bija skaista vieta veroties no Kokneses puses un atceros, ka man te likās kā pasaku valstībā. Žēl, ka viss tā appludināts… Man patīk tā ideja par Staburagu stikla zārkā… Daugavas dzelmē. Ja kaut ko tādu varētu realizēt, tad te tiešām brauktu tūristi un ar laiku tas atmaksātos…Kaut ko te tomēr vajag veidot. Patreiz izskatās bezgala nepievilcīgi, lai arī uzstādīta “Staburaga bumba”. Tā “Dieva auss” izrauta no konteksta, neko neizsakoša. Jūrmalā kāds restorāns tādu ausi ielicis durvju ailā…Vai tas nav izsmiekls…?
    Saprotu Svīres kundzes bažas par savu īpašumu, bet pēc vīra aiziešanas, diez vai viņa te tik bieži uzturēsies…? Logi atvērti apskatei…tā tomēr drošāk pret vandāļiem. Lai Dievs svētī Staburagu, nevis Staburadzi…

  3. “Vai vajadzētu Staburagu celt ārā no Daugavas vai tomēr ne?”

    Jā, vajadzētu. Noerodēs tā klints savādāk un tad jau vispār vairs nepaliks nekas pāri.

    Nopietnākais pretarguments varētu būt, ka atkal būs liels kauns ar izsaimniekotiem līdzekļiem visādām uzpūstām komisijām utt. (Kā Dienvidu tiltam, Gaismas pilij, utt.)

  4. Tehniska piebilde – “…100 m lokā 13 metru augstumā ieplūstu ap 400 000 m3 ūdens…” Tādā gadījumā ja ziemas sala laikā šūnakmens iezi daļēji appludinātu tā bojājumi būtu neatgriezeniski.
    Un tiešām, necik ilgi hes sabruks un nebūs rentabls. jau tagad sabiedrība nezin cik prasa nedrošās celtnes , īpaši dambja uzturēšana.

  5. Nav ko iespringt. Paies 30 gadi un nevienam HESu enerģiju vairs nevajadzēs. Dambi atvērs un viss atkal būs kā bija

    • Nu kā tad nevajadzēs vairs enerģiju…? Drīzāk jau otrādi, kamēr Lietuva un Igaunija uzcels savas AES, kuršto lai zin cik ilgs laiks paies, ja vispār uzcels…

  6. labdien tas butu interesanti un vel stastot teikas

Draugiem Facebook Twitter Google+