Latvijā
Vēsture

Izdzīt vergu no latvieša. Uz 1896. gada etnogrāfisko izstādi atskatoties 16

Izstādes priekšmeti vēl sapakoti kastēs. Attēlā: pasākuma galvenie rīkotāji Sanita Stinkule un Toms Ķikuts ar pasākuma plakātu un vienu no oriģinālajiem eksponātiem. Foto – Ilze Pētersone

Vietā, kur šodien atrodas Latvijas Nacionālais teātris, 1896. gada 1. augustā slējās milzīgi vārti trīsstāvu mājas augstumā, rotāti ar augu vītnēm, karogiem un uzrakstu “Latviešu etnogrāfiskā izstāde”. Ja nebija žēl 30 kapeiku biļetei, krāšņajai ieejai sekoja iespaidīgs turpinājums – divu hektāru platībā astoņos īpaši būvētos paviljonos bija izvietotas 18 nodaļas ar vairāk nekā astoņiem tūkstošiem eksponātu. Pusotrā mēnesī izstādi apskatīja 45 tūkstoši cilvēku.

Mūsdienu vēsturnieki 120 gadus seno notikumu sauc par vienu no vērienīgākajiem latviešu kultūras pasākumiem 19. gadsimtā, kas apliecināja pieaugošo nacionālo pašapziņu un stiprināja pārliecību par tautiešu organizatorisko, intelektuālo un ekonomisko varēšanu. Ironiski, bet izstāde bija par tiem pašiem latviešiem, kas vēl pirms dažiem desmitiem gadu tika apzīmogoti kā dzimtcilvēki.

Jubilejas gads Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ļaudis iedvesmojis atzīmēt izcilo pasākumu ar atskatu uz izstādi, kurā viņi arī aicinās samēroties ar senčiem augumā un prātā un pie viena rast atbildi uz jautājumu par mūsdienu latvieša versiju.

Brīvdabas izstāde – 19. gadsimta mode 

Nekas tik grandiozs izstādes organizācijas komitejai, kuras pamatu veidoja Rīgas Latviešu biedrības vīri, pat nebija prātā. Gatavojoties uzņemt X Viskrievijas arheoloģisko kongresu ar 200 delegātiem, 1894. gada vasarā sarunas ritēja tikai par etnogrāfijas ekspozīcijas paplašināšanu biedrības nama telpās. Pēc arheologu saieta tā kļūtu par pastāvīgu izstādi. Tomēr viss izvērtās citādi. Rīkotāji nebija paredzējuši, ka laikrakstos ievietotie aicinājumi sūtīt eksponātus gūs tik plašu iedzīvotāju atsaucību, kas jo īpaši pieauga pēc vasaras ekspedīcijām, kurās tika vākti dažādi priekšmeti izstādei. Iesūtīto mantu apjoms strauji auga, sasniedzot vairākus tūkstošus. Būvuzņēmējs Kristaps Bergs to novietošanai ierādīja sešas plašas telpas.

Organizācijas komitejai nācās domāt ne tikai par citu pasākuma vietu, bet arī koncepciju. Izvēle par labu brīvdabas sarīkojumam speciāli būvētās telpās, kas reizē ar zināšanām un saimnieciskā progresa paraugiem piedāvāja arī izklaidi, saskanēja ar tā laika modi, no kuras Latvija, sekojot Eiropas paraugam, centās neatpalikt. 19. gadsimta pirmajā pusē tika rīkotas lauksaimniecības un rūpniecības izstādes, vēlāk tās paplašinot arī ar kultūrvēsturisko sadaļu. Piemēram, 1895. gadā Jelgavā notika plašs lauksaimniecībai veltīts pasākums, kuru papildināja etnogrāfijas ekspozīcija.

Viens no 1896. gada izstādes būtiskiem mērķiem bija parādīt ne tikai cittautiešiem, bet arī paštautiešiem savu spēju, varēšanu un celt nacionālo pašapziņu. Brīvlaistais latvietis bija jāatbrīvo no gadu simtiem pārmantotā verdzības gara.

Galerijas nosaukums

Manekeni kā dzīvi 

Rīgas vietvalžu atvēlētā laukuma apbūves skice tika saskaņota aprīļa beigās. Atlika trīs mēneši, lai uzceltu astoņas ēkas, to vidū divu seno mājokļu paraugus oriģinālā lielumā, iekoptu apkārtni ar koku un krūmu stādījumiem, zālieniem un puķu dobēm un iekārtotu paviljonu iekštelpas, kā arī izvietotu ekspozīcijas. Laika maz, taču meistari varēja likt lietā iepriekš gūto pieredzi, veidojot Dziesmu svētku pagaidu konstrukcijas. Celtnes tapa no koka ar aprēķinu, lai pēc nojaukšanas materiālus varētu pārdot. Dažas dienas pirms atklāšanas darbus vajadzēja saraut – ļaudis strādāja dienu un nakti, turpat ieturēja maltītes, ko apliecina ieraksti pasākuma izdevumu burtnīcā par piegādāto alu un sviestmaizēm.

Izstādes iekārtotājiem atkal savas rūpes – Maskavā aizrunāts 51 manekens no presēta papīra, ar kuru palīdzību rādīs tradicionālo apģērbu un dažādas sadzīves ainas, taču maksu krievi uzskrūvējši par augstu – 100 rubļus gabalā. Par laimi, to izgatavošanu par 45 rubļiem gabalā izdevies sarunāt tepat Rīgā, Fīrekes un Leitkes rotaļlietu un leļļu fabrikā. Lelles izdevušās ar tik dzīviem vaibstiem, ka izstādes apmeklētāji par manekeniem noturējuši arī dzīvos “eksponātus”, kas saimniekojuši Kurzemes sētā. Tā gadījies arī kādai dāmai, kas ņēmusies aptaustīt namatēva ģīmi, un, kad nu tas sakustējies, kopā ar draudzenēm traki sabijusies.

Grandiozs un rentabls pasākums 

Tradīciju rādīšanai nolēma iestudēt vairākus grandiozus teatralizētus uzvedumus, kurus noskatījās ap deviņiem tūkstošiem skatītāju. Vislielāko piekrišanu guva kāzu svinības – tās spēlēja vairākas reizes. Uz skatuves darbojās ap simts brīvprātīgo – caur sludinājumiem pieaicinātās dāmas un kungi ar labām balsīm – un Latviešu teātra trupas aktieri ar Daci Akmentiņu un Maiju Brigaderi galvenajās lomās. Latviešu mūziku – Jāzepa Vītola, Andreja Jurjāna, Jāņa Cimzes, Ādama Ores, Ernesta Vīgnera un Kārļa Baumaņa oriģinālkompozīcijas – un tautasdziesmu apdares atskaņoja trīs koncertos.

Pēc pasākuma atklāšanas neapmierinātību izpelnījās biļešu cena – 1 rublis, kuru no 11. augusta izdevās samazināt līdz 30 kapeikām pieaugušajiem un 15 kapeikām – bērniem līdz 10 gadu vecumam un skolēniem. Izstādi par maksu apmeklēja vairāk nekā 40 tūkstoši skatītāju, pieciem tūkstošiem šī iespēja tika dota par velti kā tās atbalstītājiem.

Trīskārt mazākā ieejas maksa netraucēja pasākumam sevi atpelnīt – iepretim 22 725 rubļu izdevumiem organizācijas komitejas varēja rakstīt 24 618,84 rubļu ieņēmumus no biļešu un katalogu tirdzniecības un citiem sīkiem ienākumiem, kā arī Rīgas pilsētas valdes 2000 rubļu un Vidzemes muižniecības 1000 rubļu piešķirtām subvencijām*.

Būsim pionieri 

– Nevar teikt, ka izstāde bija veidota zinātniski – ja rādītu patieso sabiedrības šķērsgriezumu, aina nebūtu tik rožaina, taču nevar arī apgalvot, ka bija daudz ačgārnību vai ka izstāde būtu veidota tendenciozi – viss pasniegts neitrālā un korektā tekstā, – 1896. gada pasākumu izvērtē Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) viduslaiku, jauno un jaunāko laiku nodaļas vadītājs Toms Ķikuts. Gatavojot šodienas ekspozīciju, pats interesantākais bijis izlobīt secinājumus par 19. gadsimta sabiedrību – kā tā sevi redz, kādas vērtības vēlas parādīt vai izcelt. Izstādes izmantošana vēstures pētniecībā esot vēl neizmantots paņēmiens, norāda T. Ķikuts un piebilst – šajā ziņā būsim pionieri.

LNVM izstāde apmeklētājus sagaidīs ar milzīgiem senču attēliem un iespaidīgu 1896. gada pasākuma maketu. Tās iniciatori etnogrāfijas nodaļas vadītāju Sanitu Stinkuli pārsteidzis, cik daudz priekšmetu krājumā atrodami no 120 gadu senā notikuma. Līdz mūsdienām saglabājušies 397 daiļkrāsotāja Jāņa Krēsliņa akvareļi, eļļas gleznojumi un fotogrāfijas, kas tapušas, viņam piedaloties ekspedīcijās. Antropoloģiskā tipa attēli, cilvēku rādot pretskatā un sānskatā un piefiksējot arī viņa auguma izmērus, ļaus mūsdienu latvietim samēroties ar 19. gadsimta tautieti. Oriģinālie materiāli izvietoti vitrīnās aiz stikla durvīm, taču muzejnieki parūpējušies arī par pasākuma interaktīvo daļu ar atdarinājumiem un kopijām. Aptaustīt un izmēģināt varēs vērpjamos ratiņus, tītavas, soliņus, krēslus, galdus un citus priekšmetus, kurus izgatavojuši Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma audzēkņi skolotāja Rūdolfa Bekiča vadībā. Savukārt tautastērpu centra “Senā klēts” šūdinātos Lēdurgas, Nīcas un Mazirbes goda apģērbus būs iespēja arī uzmērīt gan lieliem, gan maziem vēstures interesentiem.

Izstādes noslēgumā tās veidotāji aicina uz aizraujošu spēli. Kādu? Lai šoreiz paliek pārsteigumam.

*Dzimtbūšanu no 9. gadsimta Latvijā atcēla 1817. un 1819. gadā attiecīgi Kurzemē un Vidzemē, 1861. gadā – Latgalē. Vēl ilgi pēc brīvlaišanas zemniekiem bija noteikti dažādi ar pārvietošanos un zemes īpašuma nomu vai izpirkumu saistīti ierobežojumi.

LA.lv