“Ja mēs gribēsim būt nācija.” Godinot Meierovica pirms 95 gadiem iedibināto ārpolitikas tradīciju 0
Aleksandrs Mirlins, publicists
2016. gads ieskandina Latvijas valsts simtgadi ar Rīgas barikāžu 25. gadadienu, Latvijas atzīšanu de jure 95. gadadienu un Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas 25. gadadienu. Nevar nepamanīt liktenīgu likumsakarību: valsts dibinātāji, bet septiņdesmit gadus vēlāk tie, kam izkrita laime kļūt par priekšstāvjiem valsts atjaunošanā, bija vienoti ar tautu.
Tieši 18. februārī pirms 95. gadiem Saeimas ēkā Zigfrīds Anna Meierovics īpaši sasauktā Satversmes sapulces sēdē teica savu slaveno runu.
Runas otru daļu ārlietu ministrs Z.Meierovics, atgriežoties no Parīzes miera konferences, kur 26. janvārī Latvija, beidzot, tika atzīta de jure, sāka ar vārdiem: “Es pāreju uz ziņojumu par Latvijas ārlietu polītiku nākotnē.” Tā bija likts pamats ikgadējām Ārlietu debatēm Saeimā.
Pirmā runas daļa ir Satversmes sapulces deputāta Z. Meierovica ziņojuma sapulcei par trīs mēnešu ilgā ceļojuma uz Ženēvu, Romu, Parīzi, Londonu un atkal Parīzi, lai, tiekoties ar Sabiedroto valstu vadītājiem, panāktu Latvijas valsts tiesisko atzīšanu.
“Ārpolitīkai Latvijas valsts sākuma gados piekrita lielāka loma nekā vēlākajos gados, – raksta Ādolfs Šilde biogrāfiskajās studijās “Valstsvīri un demokrāti”. – Tai izsekoja un to izvērtēja vispirms Satversmes Sapulce. Parlamentārajās runās Meierovicam atkārtoti bija jāapgaismo savs viedoklis un taktika. To prasīja ne vien partijas, bet tas atbilda Meierovica polītiskajam stilam. It īpaši, kad Meierovics pa divi lāgiem kļuva valdības galva, viņš atzina par pareizu izskaidrot savu polītisko kursu un uzklausīt tautas vietniekus.
Kā mūsu parlamentārās prakses pazinēji teikuši, Meierovics ar to atšķīrās no citiem Latvijas ministru prezidentiem. Cielēns salīdzina viņu ar izcilajiem angļu liberālo valdību premjeriem, kas, kalpodami savas valsts interesēm, no sava viedokļa ievēro korektas attiecības ar opozīcijas vadītājiem, neatsakoties arī no kompromisa. “Savu augsto amatu viņš pildīja cienīgi, nekad neizrādot uzpūtību un lielmanību,” liecina Cielēns. “Šai nozīmē Meierovics lika vislabākās tradīcijas ministru prezidenta amatam, sevišķi sadarbībā ar parlamentu.” Šāda polītiska mijiedarbība nostiprināja latviešu parlamentārās demokratijas pamatus.”
Lielus panākumus Meierovicam parlamentārā darbībā pareģoja vēl 1915. gadā, viņam izceļoties latviešu sabiedriskajā darbā – Bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejā.
Ansis Gulbis, tuvs draugs un pirmā biogrāfiskā romāna par Meierovicu autors, rakstīja par kādu Pēterpilī teikto runu: “Šī runa bija tik spēcīga, ka pārsteigtas bija visas Centrālkomitejas vadītājas personas un arī mēs, pēterpilieši, kas Valsts domē bijām klausījušies ievērojamu krievu parlamentāriešu runas. Starpbrīdī par Meierovica runu daudz debatēja, uzsvēra viņa loģisko domu un samierināšanas tendenci. Jau toreiz visi vienā balsī atzina, ka ja mums, latviešiem, būs savs parlaments, Meierovics būs viens no izcilajiem parlamentāriešiem un ministrs.”
Anša Gulbja izdevniecība pulcēja ap sevi gandrīz visus gadsmitu mijas ievērojamos rakstniekus, Gulbis bija arī izdevējs “Latviešu konversācijas vārdnīcai”. Šeit gribas pieminēt kādu Anša Gulbja darbu saistībā ar Latvijas neatkarības atzīšanu de facto.
Kāpjot uz zviedru kuģa Runeberg klāja 1918. gada 1. jūlijā Z. Meierovicam līdzi bija unikāli latviešu mākslas albumi: Jāņa Kugas veidoto gleznu reprodukcijas. Sigizmunds Vidbergs tiem uzrakstīja tekstu franču valodā, pēc Jūlija Madernieka ornamentiem Jāņa Kugas kundze uztaisīja vāku pārvalkus.
Pašu albuma iesējumu Ansis Gulbis veica Kirhnera fabrikā, kurā bija iecelts par pārvaldnieku. Oto Kirhnera dibinātais uzņēmums tajā laikā tika uzskatīts par izcilu – šeit, piemēram, ar ātrumu 100 000 eksemplāru dienā tika nodrukātas Krievijas Impērijas pases, iesieti dažādi dokumenti valstiskām un diplomātiskām vajadzībām. Meierovica līdzpaņemtie mākslas albumi bija iespēja iepazīstināt Lielbritānijas valstsvīrus ar Latviju.
“Tikai 1918. g. jūlijā viss bija tiktāl sagatavots, ka Z. Meierovics varēja izbraukt, jo tad Ārlietu nodaļas rīcībā radās lielāki līdzekļi un tuvāka pazīšanās ar padomju birokrātēm.” – raksta vēsturnieks Ainārs Lerhis darbā “Latvijas ārpolitiskā dienesta un Ārlietu ministrijas izveidošana (1917.-1919.)” – “Z. Meierovicam izdevās no padomju Tautas komisariāta darbinieces saņemt izbraukšanas atļauju, iespējams, personisku simpātiju dēļ. Tikai tad, kad Z. Meierovics jau bija ceļā, padomju komisariāts secināja, ka ārzemju pases izdošana bijusi liela kļūda. Z. Meierovicu čekisti meklēja viņa Maskavas dzīvoklī, kā arī tur izdarīja kratīšanu. Z. Meierovics kļuva par pirmo latviešu diplomātisko pārstāvi ārzemēs.”
Kad kuģis Runeberg tuvojās Kronštatam, Krievijas Baltijas flotes karabāzei, kapteinis saņēma telegrammu ar pavēli piestāt un izsēdināt pasažieri Zigfrīdu Meierovicu, bīstamu kontrrevolucionāru…
Latvijā Z. Meierovics atgriezīsies gandrīz pēc gada – 1919. gada 23. jūlijā. Jau 25. jūlijā laikraksts “Latvijas Sargs” publicēja viņa rakstu.
Šis raksts ir kā atskaite tautai par panākto de facto atzīšanu, kā ieskats darbos, kas stāv priekšā de jure atzīšanai. Šī publikācija ir kā priekšraksts Z. Meierovica 18. ferbuāra runai Satversmes sapulcē.
Raksts beidzas ar vārdiem: “Ārzemēs uz mums tagad skatās ar tādu uzmanību, kādu mēs nevaram ne iedomāties. Latvijai tagad jārada likumīgas iestādes, jāsasauc Satversmes sapulce cik drīz vien iespējams. Esmu pārliecināts, ka mēs panāksim savu. Mums jāgrib mūsu patstāvība, un, ja mēs to gribēsim kā nācija, tas tā būs. Tagad vislielākais darbs veicams valsts iekšienē.
Kā ārlietu ministrs gribu būt visciešākā sakarā ar sabiedrisko domu un presi. Kad nokārtošu savu darbu, tad gribu sarīkot konferences preses informēšanai par ārlietām. Es ceru, ka mēs aizvien redzēsimies un izteiksim katrs savas domas par Latvijas starpautisko stāvokli.”
Zigfrīda Meierovica politiskā darbība ilga tikai 10 gadus. Sākumi tai meklējami 1915. gada vasarā, kad Pēterpilī tapa Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja (LBA CK), kuru kā vēlētu institūciju izveidoja vairāk nekā 250 organizācijas.
LBA CK bija bēgļu pašpalīdzības organizācijas, no tās izauga Latviešu Pagaidu Nacionālā padome (LPNP): Latvijas priekšparlaments, ar kuras pilnvaru Z.Meierovics arī devās uz Londonu pēc de facto atzīšanas.
Arī Balfūra notā teikts – “… dot pagaidu atzīšanu Latviešu Nacionālai padomei kā de facto neatkarīgai iestādei līdz tam laikam, kamēr Miera konference liks pamatus jaunam brīvības un laimes laikmetam jūsu tautai”.
735 000 bēgļu – tāds skaits minēts Latvijas delegācijas Parīzes Miera konferencei adresētajā memorandā, uzsverot, ka LPNP tika dibināta, pārstāvot šos Latvijas iedzīvotājus.
Tātad Latvijas valstiskuma pirmssākumi ir meklējami arī unikālajos apstākļos: bēgļu gaitas, ārpus ierastās pārvaldes iekārtas latvieši sāka veidot pašpalīdzības organizāciju – Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteju, kura trīs gadu laikā izauga līdz Tautas Padomei un pirmajai valdībai Rīgā.
Šajā apstāklī arī meklējami tā laika valstsvīru, un, pirmkārt, Z.Meierovica, pieturēšanās pie demokrātijas tradīcijām.
