Anita Jansone-Zirnīte rakstnieku tēliem piešķir sejas 0
Pirms sākt nākamo “Lata romānu” turpinājumos, piedāvājam ieskatu Ilzes Eņģeles romānā “Labais cilvēks”, kas grāmatā iznāks jūnijā. Romāna māksliniece Anita Jansone-Zirnīte vienmēr ļoti atbildīgi izturas pret rakstnieka ideju, tādēļ uz sarunu pirms grāmatas šoreiz aicināju viņu.
Nesen Jūrmalas pilsētas muzejā noslēdzās Anitas Jansones-Zirnītes personālizstāde “Gleznas un grāmatas”, vēl līdz 16. maijam viņas darbi apskatāmi Vidzemes mākslinieku kopizstādē “Es mīlu tevi tā…” Valmierā. Izstādes vēlreiz atgādina, kādēļ mākslas zinātnieki, kritiķi un arī kolēģi mākslinieci dēvē par vienu no daudzpusīgākajām un ražīgākajām savā paaudzē.
Viens no svarīgiem mākslinieces darbu motīviem jau vismaz 30 gadus ir latvju zīmes. Pirmsākumi nākuši no Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupas, kurā māksliniece iesaistījusies 70. gados. “Toreiz domājām, ko Imantam dāvināt, un tika izlemts: labu cirvi. To vajadzēja iezīmēt. Tagad šķiet smieklīgi, jo patlaban latvju zīmes ir visur, bet toreiz es īpaši pētīju rakstus, to simboliku, kamēr nonācu līdz auseklītim,” stāsta māksliniece.
Laika gaitā zīmes saplūdušas ar Latvijas ainavu, iezīmējot simbolisko dimensiju. Vienlaikus arī iespējams izsekot dabiskajai zīmju atveides attīstībai, transformācijai. Tā ļoti klasisks un tradicionāls Jumis nācis no Vidzemes mājas jumta silueta pret debesīm, savukārt zemei veltītā gleznu sērijā samanāms gan Māras līklocis, gan Dieva zīme. Māksliniece stāsta, ka zeme kā gleznas priekšmets viņu fascinējusi jau agrā jaunībā, taču nav devies rokā īstais skatpunkts: “Mēģināju kopēt no dabas, bet tur nekas nesanāk, vajag simboliku. Un to vai nu proti, vai neproti iegleznot.”
Neraugoties uz to, ka darbu ir daudz, katrs prasa laiku. Vispirms jau – izauklēt, izdomāt, pati gleznošana esot procesa īsākā un vieglākā sastāvdaļa, teic māksliniece. Simboli iekodēti ikvienā gleznā, vai nu tā būtu lauku ainava, vai pilsētas motīvs. Un, kaut gan Anita Jansone-Zirnīte strikti pieturas pie pārliecības, ka gleznas uzdevums nav stāstīt – “gleznai nav jābūt pļāpīgai, svarīgas ir formas, krāsas, proporcijas” –, tomēr pa vidu simboliskajiem darbiem ik pa brīdim iegadās kāds ar stāstu, humora dzirksti.
Salīdzinājumā ar eļļas gleznām akvarelis ir tīrā atpūta, pasmaida māksliniece, norādot uz košajām puķu kompozīcijām, kuras, tāpat kā daudzu ainavu motīvi, nākušas no Burtnieku mājas apkārtnes.
Savukārt grāmatu grafikai pavisam cita īpatnība – tajā pašas mākslinieciskā doma jāpakļauj rakstnieka fantāzijai. “Es tiešām ļoti cenšos iedziļināties grāmatas tekstā. Protams, nevar jau zināt, cik precīzi izdodas nolasīt rakstnieka domu, taču man ir liela cieņa pret autoru un cenšos uzzīmēt, cik vien godīgi var,” teic māksliniece.
Anita Jansone-Zirnīte ilustrējusi daudz grāmatu; iespējams, visplašāk pazīstamas ir kopdarbā ar vīru – 2001. gadā aizsaulē aizgājušo dzejnieku Pēteri Zirnīti – tapušie darbi par neparasto Burtnieku iemītnieku Ķūķi. Pēdējos gados tapuši vairāki jauni papildinājumi, arī krāsojamā grāmata par Ķūķa gājienu gar jūru, kurai māksliniece savukārt iedvesmu guvusi dabas aizsardzības projektā “Mana jūra”.
Arī “Lata romānu” sērijā Anitai Jansonei-Zirnītei jau tapuši vairāki darbi, un no tiem viņai pašai vistuvākais šķitis pirms pāris gadiem iznākušais Annas Katras romāns “Cilvēks, kas skatās”, jo vēsturiskais laikmets piedāvājis plašas iespējas interpretēt un pievērsties detaļām. Šā romāna ilustrācijas, gluži tāpat kā darbi Lēnas Kūnas grāmatai “Tainara”, Justeina Gordera romānam “Ziemassvētku noslēpums” un vēl vairākām, ieguvušas patstāvīgu izstāžu dzīvi.
Kā izskatās Ilzes Eņģeles jaunā romāna tēli Anitas Jansones-Zirnītes interpretācijā, to redzēsiet grāmatā. Nekādi simpātiskie tie nebūs, jo stāsts šoreiz ir par skaudību. Autore par savu romānu saka: “Labais cilvēks iefiltrēsies katrā jūsu atomā, apdzīvos katru jūsu dvēseles šūniņu. Labajam cilvēkam nāksies visu izstāstīt, konsultēties un, reiz iestūmušos jūsu dzīvē, izkurināt labo cilvēku spēsiet vien ar trilleros noskatītiem paņēmieniem.” Jo tieši tāda ir iejūtīgā, vienmēr palīdzēt gatavā, aiz saldā smaida nežēlīgu aprēķinu un slepenus nolūkus slēpjošā Ieva. Taču piesargieties – Anitas Jansones-Zirnītes tēlu plastika un valdzinājums var padarīt pievilcīgus arī citādi nesimpātiskus tēlus…
