Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
5. novembris, 2014
Drukāt

Kā pavārs kļuva par aktieri. Filmas “Modris” galvenās lomas atveidotājs Kristers Pikša (6)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Kristers Pikša darbu virtuvē uzskata par interesantu, tomēr atzīst, ka kinopasaule sniedz piesātinātākas emocijas.

Divdesmitgadnieks Kristers Pikša darbojas divās pilnīgi atšķirīgās pasaulēs: daždien sniedz intervijas un dodas uz kinofestivāliem kā jaunais kinoaktieris, bet ikdienā strādā par pavāru Ādažu kafejnīcā – picērijā “Četri krasti”.

Tāda dzīve puisim izveidojusies tāpēc, ka pirms vairāk nekā diviem gadiem viņš pilnīgi nejauši izvēlēts par galvenās lomas atveidotāju Jura Kursieša filmā “Modris”, kas tagad jau plūkusi laurus prestižajā Sansebastjanas filmu festivālā Spānijā un ir arī Latvijas kritiķu atzīta – nominēta septiņiem “Lielajiem Kristapiem”. Kategorijā “Labākais aktieris galvenajā lomā” nosaukti vien trīs aktieri, tostarp arī Kristers līdzās profesionāliem aktieriem Ģirtam Jakovļevam un Jānim Āmanim. Kristers gan nezina, vai tiks uz “Lielā Kristapa” apbalvošanas ceremoniju, jo decembrī apsolījies kopā ar tautas deju kolektīvu doties uz Stokholmu. Taču jūtams, ka puisis vēl svārstās: ja nu šī ir vienīgā iespēja doties uz šādu pasākumu kā potenciālam balvas ieguvējam.

Kristers Modra lomai nebūtu atrasts, ja filmas veidotāji nebūtu paši braukuši uz skolām meklēt puisi, kas būtu vispiemērotākais šim tēlam. Kristers nekad nav bijis kinomāns un nekad nav domājis, ka pats gribētu būt saistīts ar kinopasauli. “Sēdēju latviešu valodas stundā, kas man īsti nekad nav patikušas, kad puišus aicināja nofotografēties. Mēs izgājām no stundas, kaut patiesībā gribējām pastaigāties. Galu galā gājām fotografēties tāpēc vien, lai vēl novilktu laiku stundai,” Kristers stāsta. Kad viņu aicināja uz turpmākajām provēm, Kristers joprojām nav domājis, ka būs aktieris. Apstiprināšana lomai nākusi kā pārsteigums.

Cilvēki vienmēr ēdīs

Savukārt pavāra profesijā Kristers nebūt nav nonācis nejauši. To, ka patīk gatavot un ka labprāt to darītu arī profesionāli, puisis apjautis, mācoties 7. klasē. “Visai ģimenei tā sevišķi ēst negatavoju, bet pats sev gan labprāt,” viņš atceras. “Mani gan interesēja arī celtniecība, taču apzinājos, ka šajā nozarē ir tādi periodi, kad darba nav, jo kādu iemeslu dēļ nenotiek plaša namu celtniecība. Toties ēst cilvēki nekad nepārstās.”

Pastāvīgas darba gaitas Kristers sācis šovasar, kad absolvēja Rīgas Pārtikas ražotāju vidusskolu, taču jau pirms tam bija iespēja praktizēties dažādās ēdināšanas iestādēs. Kristers uzsver: skolā nekad nevar iemācīties tik daudz, cik praksē, tāpēc svarīgi, ka skola pati meklēja un audzēkņiem piedāvāja prakses vietas. Reiz Kristers devies arī uz Somiju, kur praktizējies restorānā, kas atrodas profesionālajā skolā. Viņš secinājis, ka Somijā profesionālā izglītība vismaz pavāriem ir spēcīgāka nekā mūsu valstī: tur ir vairāk prakses, augstākas prasības. “Somijā topošajiem pavāriem ir regulāras ieskaites, kurās viņiem jāizdomā ēdienkarte, jāorganizē citu darbs, faktiski jau jābūt kā šefpavāram. Arī virtuves aprīkojums tur bija ļoti labs – modernākās plītis un tvaika katli.” Toties Latvijā Kristers daudz aizguvis no labiem šefpavāriem, ko saticis prakses laikā. Viena no prakses vietām, kur daudz iemācījies, bijusi piec­zvaigžņu viesnīcas “Galery Park Hotel” restorāna virtuve. Arī pašreizējo darbu Ādažu kafejnīcā – picērijā “Četri krasti” Kristers ieguvis pēc tam, kad bija te pastrādājis praksē.

“Patlaban strādāju aukstajā cehā, kur top salāti, saldie ēdieni un picas. Manos pienākumos ir pieņemt preces, gatavot sagataves ēdieniem,” stāsta Kristers. Vai pēc filmēšanās un citu kinoaktiera pienākumu veikšanas darbs virtuvē nešķiet vienmuļš? “Nē,” attrauc puisis. “Gatavojamie ēdieni taču ir dažādi. Turklāt nekad neesmu virtuvē viens, vienmēr ir kolēģi, ar ko kopā strādāt un parunāties. Nevar būt garlaicīgi arī tāpēc, ka man vēl ir daudz iespēju pilnveidoties. Patīk, piemēram, izdomāt jaunus veidus ēdiena noformēšanai.”

Kristers gan atzīst, ka lielākā daļa pavāru Latvijā nepelna daudz. Vidējā alga varētu būt ap 500 eiro, un Rīgā tā ir lielāka nekā reģionos. Negatīvā pavāra darba puse ir arī ilgās darba stundas, kas lielākoties jāpavada uz kājām, tāpēc daļai pavāru sāp mugura. Dažiem varētu būt grūti pierast arī pie virtuvē valdošā karstuma. Latvijā ir daži pavāri, kuri ir gana publiskas personas – vada kulinārijas raidījumus vai tajos piedalās. Vai Kristers arī nevēlētos apvienot gatavošanu ar šovu? “Pagaidām par to neesmu domājis,” viņš atbild. “Man ir sapnis par savu restorānu. Bet tas nav ātri īstenojams, jo tur ir vajadzīgi lieli finanšu ieguldījumi. Man vēl jāuzkrāj gan finanses, gan pavāra pieredze.”

Jāizdara vislabākais

Vai ir salīdzināma tā pieredze, ko jaunietis guvis kā pavārs un ko kā kinoaktieris? “Dažas lietas ir līdzīgas. Gan gatavojot, gan filmējoties jācenšas izdarīt vislabāk. Abos gadījumos, lai sasniegtu mērķi, ir komandas darbs, tomēr kontrasts starp abām pasaulēm ir gana liels. Taču nejūtu, ka filmēšanās mani būtu uz ilgu laiku izsitusi no sliedēm. Kad filmējos, vēl mācījos skolā. Filmēšana ilga tikai 24 dienas, tad gan skolu apmeklēt nebija laika. Taču pēc tam atkal iejutos savā ierastajā dzīvē. Tagad, kad filma nonākusi uz ekrāniem, ir intervijas un braukāšana pa ārzemēm, tā atkal ir ielēkšana citā pasaulē,” stāsta Kristers. Viņš ir apmierināts, ka gan skolas, gan tagadējo darba devēju attieksme pret aktiera pienākumu pildīšanu ir pozitīva: kavējumi tiek attaisnoti. “Par mani priecājas, ir pretimnākoši,” puisis secina. Atšķirībā no paša atveidotā tēla Kristers nav no tiem jauniešiem, kas mēdz iekulties nepatikšanās. Kaut jau 16 gadu vecumā no dzimtās Salacgrīvas nonācis Rīgā prom no vecāku uzraudzības un pašam bija jāuzņemas atbildība par savu dzīvi.

Tomēr Kristers saprot Modri, motivāciju viņa rīcībai: “Kā gan es varu viņu nesaprast, ja filmējoties biju viņš? Divdesmit četrās filmēšanās dienās es nebiju Kristers.” Kā viņam izdevās tik labi iejusties cita ādā – aktieri to mācās vairāku gadu studijās? “Es nezinu,” atzīst neprofesionālais aktieris. “Tas ir ļoti grūts jautājums.”

Tā kā filmēties paticis, Kristers domā gan par to, ka labprāt kādreiz to darītu atkal, gan par to, ka varētu studēt aktiermākslu vai režiju. “Ar filmēšanos ir līdzīgi kā ar Dziesmu un deju svētkiem. Ja esi vienreiz piedalījies, tad gribas vēl un vēl,” viņš atzīst. “Pavāra darbā arī ir gandarījums, tomēr šīs sajūtas nav tik piesātinātas, kā Dziesmu svētkos nodejojot fināla deju vai tagad, kad filma gūst panākumus.” Kristapam ir vēl kāda pieredze: divas vasaras viņš strādājis Lielbritānijā par laukstrādnieku, stādījis un novācis dārzeņus. Taču viņš nav no tiem jauniešiem, kuri gatavi uz ilgu laiku pamest Latviju: “Man te patīk. Kā gan lai nepatīk Latvijā? Arī amerikāņu karavīriem, kas Ādažos nāk ēst, te patīk, un viņi būtu gatavi te palikt ilgāk. Viņi saka, ka Latvija ir tīra, te ir labs, svaigs ēdiens un laipni cilvēki.”

Filmas “Modris” reklāmas rullītis

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Tāda dzīve puisim izveidojusies tāpēc, ka pirms vairāk nekā diviem gadiem viņš pilnīgi nejauši izvēlēts par galvenās lomas atveidotāju Jura Kursieša filmā “Modris”,
    ———————————————
    Režisors 1 gadu meklēja ATBILSTOŠĀKO skolēnu – no 1 300 – līdz beidzot starp viņiem SASKATĪJA Kristeru. Režisoram tas NEBIJA nejauši, jo pārāk ILGA bija meklēšana! Kristeram gan tas bija liels pārsteigums, kad uzzināja, ka IR akceptēts šai lomai …ko kinokritiķe Daira Āboliņa sauc par “kinogēnu”, kas ir Kristerā.

  2. Kristers ir nācis no Mazsalacas, ne Salacgrīvas. 🙂

  3. tiešām kauns par tādu teksta autoru, kurš pat nepārlasa uzrakstīto.

  4. un jā – salacgrīva diez vai būs īstā puse..

  5. pēdējā rindkopā parādās “Kristaps”, nevis “Kristers”..

  6. tāda sajūta ka teksta autors ir analfabēts, sakumā ir Kristers beigās jau ir Kristaps, un diez vai viņš ir nācis no Salacgrīvas.
    uzrakstītais teksts arī ir jāpārlasa, kauns teksta autoram!

Draugiem Facebook Twitter Google+