Mobilā versija
Brīdinājums +17.3°C
Agris, Agrita
Svētdiena, 24. septembris, 2017
5. septembris, 2017
Drukāt

Kāds taču to visu vēro? (4)

Publicitātes (Karlīnas Vītoliņas) fotoPublicitātes (Karlīnas Vītoliņas) foto

Izrādes pirmajā cēlienā valda rokoko, sievietes krīt no viena afekta stāvokļa otrā, dzenā viena otru ar uzpolsterētajiem svārkiem, tīši skaļi elpo, apostot cita citu, galantu tērzēšanu jau nākamajā mirklī var nomainīt dzīvniecisks šņāciens.

Alvis Hermanis “Marķīzi de Sadu” Jaunajā Rīgas teātrī iestudē jau otro reizi, un nupat pirmizrādi piedzīvojušajā izrādē norādes uz iepriekšējo iestudējumu ir tīšas. Jau sākot ar programmiņu, uz kuras vāka tā pati fotogrāfija – lugas autors Jukio Mišima kā bultu caur­urbts svētais Sebastians. Taču akcenti režisora rakstītajā izrādes anotācijā šoreiz citi, Alvis Hermanis runā par romantikas apvīto Franču revolūciju, “kurai joprojām vēstures grāmatās piedēvēts romantisks oreols, īstenībā taču bija plebeju sarīkots slaktiņš, ar kuru sākās vecās Eiropas civilizācijas noriets, kas turpinās joprojām”, par izsmalcinātu sadismu – upura un mocekļa attiecībām –, kuru modeli var izmantot arī cilvēcisko attiecību un visa kosmosa uzbūves skaidrojumā.

1993. gada izrāde “Marķīze de Sada” bija otrais Al­vja Hermaņa iestudējums tikko dzimušajā Jaunajā Rīgas teātrī. Tā bija viena no tām izrādēm, kas teātrim piesaistīja skatītāju ar gluži jaunu, tolaik no pārējo teātru piedāvājuma krasi atšķirīgu pieredzi. Ilgākā laika posmā Latvijā teātris estetizēti izspēlēja uz skatuves literāru tekstu, toties Alvis Hermanis manifestēja postmodernisma no jauna aktualizētā 20. gadsimta pirmās puses Nežēlīgā teātra manifesta autora Antonena Arto idejas, ka teātrim savā ķermeniskumā, tiešumā drīzāk jātuvinās mīta, rituāla būtībai. Antonens Arto, iedvesmojies no Bali salas rituālā teātra, rakstīja par aktieriem kā pusdieviem, kuru konvulsijām līdzīgās kustības, šausminošā mīmika cilvēkiem spēj atnest apjausmu par kosmosa kārtību, radot baiso nojausmu, ka debesis jebkurā brīdī var uzkrist mums uz galvas.

“Marķīze de Sada” uz skatuves rādīja stilizētu rokoko laikmeta tērpu deformētus vai izģērbtus aktrišu ķermeņus, to sadure un nedabiskās kustības iemiesoja konfliktus, radot apdraudējuma un līdzpārdzīvojuma sajūtu. Liela nozīme bija aktieru elpai, kamēr muzikāli stiepti skandētais teksts atvirzījās otrā plānā, dramaturga aprakstītie notikumi ne vairāk kā apliecināja skatītāja jutekliskajā pieredzē piedzīvoto.

Nupat piedzīvotajā pirmizrādē uz skatuves JRT jaunajā pagaidu mītnē Miera ielā ir pārsteidzoši daudz vizuālas līdzības ar pilnīgi citā dzīves posmā man tik daudz nozīmējušo izrādi. Tās pašas baltās sienas šoreiz Alvja Hermaņa scenogrāfijā pārtapušas Rundāles pils Baltās zāles iedvesmotā sienu dekorā. Krāšņie Joza Statkeviča radītie krinolīni, kas tagad vēl uzsvērtāk nekā Večellas Varslavānes tērpi deformē ķermeņa aprises, svārku apjomu padarot par mazu skatuvi ķermeņa augšdaļas graciozam vijīgumam. Marķīzs de Sads uz skatuves tā arī neparādās, viņš ir sešu sieviešu – katra no viņām iedzīvina kādu sabiedrībā sastopama rakstura masku – prātos. Iztēli un atsauces uz iepriekšējo iestudējumu var modināt arī lomu sadalījums – Elita Kļaviņa, kas savulaik spēlēja marķīzi de Sadu, tagad spēlē marķīzes mātes lomu. Baudu karalieni grāfieni de Senfonu izcili spēlē Sandra Kļaviņa, taču šīs lomas atveidotāja iepriekšējā uzvedumā Regīna Razuma tagad iemieso tikumības masku – baronesi de Simiānu.

Japāņa Jukio Mišimas lugas pamatā ir patiesi vēsturiski fakti. Donasjēns Alfonss Fransuā, marķīzs de Sads, franču aristokrāts, revolucionārs politiķis, filozofs un rakstnieks, 32 gadus no dzīves pavadījis ieslodzījumā cietumos un psihiatriskajās klīnikās. Cietumā sācis rakstīt, viņa sarakstītā grāmata “Justīne jeb Tikumības nelaime”, kas pieminēta arī lugā, šo 24 gadu laikā paspējusi iznākt arī latviski Astras Skrābanes cienījamā tulkojumā. Marķīzu de Sadu atceramies ar seksuālu novirzi saistītas slimības nosaukumā, taču 20. gadsimtā notika rakstnieka tekstu renesanse, reizē ar Mišela Fuko idejām par seksualitātes apspiešanu kā vienu no varas mehānismiem, ar Albēra Kamī idejām, kas karaļa nogalināšanu pielīdzināja Dieva nāvei, kas savukārt kļuva par apzīmējumu laikmetam, kurā dzīvojam. Šie filozofi Sada rakstītajam piešķīra jaunu jēgu – Donasjēna Alfonsa Fransuā tam laikam par perversijām uzskatītajās izklaidēs atklājās reliģiskas centības, pat rituāla un katarses iezīmes. Arī grāmatiņu par divām māsām – tiklo un netiklo – marķīzs rakstīja 18. gadsimtā populārajā pamācošā romāna formā.

Izrāde sākas ar harakiri ainu, japāņu butō aktrisei Simonai Orinskai, kura vēlāk izrādē pārtaps kalponē Šarlotē, no mutes izveļas sarkanas rožu ziedlapiņas. Tā ir atsauce uz kādu ne tikai rakstnieka, bet arī aktiera un kareivja Jukio Mišimas fotogrāfiju, kā arī autora biogrāfijas faktiem – pēc neveiksmīga militārā apvērsuma viņš dzīvi beidz goda pašslepkavībā.

Izrādes pirmajā cēlienā valda rokoko, graciozi izvīdamās kā porcelāna lellīte, ietipina Regīna Razuma, viņai seko Elita Kļaviņa, sieviete, kas zina dzīves kārtību, tad Sandra Kļaviņa – miesīga, dzīva, cilvēcīga, pārāk cilvēcīga aristokrātes kārtai. Sievietes krīt no viena afekta stāvokļa otrā, dzenā viena otru ar uzpolsterētajiem svārkiem, tīši skaļi elpo, apostot cita citu, galantu tērzēšanu jau nākamajā mirklī var nomainīt dzīvniecisks šņāciens. Deviņdesmito gadu sākumā ķermeņu seksualitāte bija daļa no brīvības manifesta, bet šajā iestudējumā režisors ir neslēpti ironisks, rādot ķermeņu galējās izpausmes. Kristīne Krūze marķīzes de Sadas lomā izcili atveido sava tēla dzīvniecisko, instinktīvo pusi, taču viņas īpatnā, iekšupvērstā dikcija neļauj noticēt marķīzes de Sadas izcīnītajai cīņai par savu pašnoteikšanos. Viņas māsa Anna – Jana Čivžele – ir ļoti skaista, viņai piestāv gan krinolīns, gan japāņu lellītes ritualizētās kustības. Jo izrādes otrajā cēlienā virs krinolīniem tiek uzsietas jostas, uzliktas kimono piedurknes, kas šo pašu ainu pārvērš kabuki teātrī.

Kas sasaista šīs divas kultūras un laikmetus? Nedabiskās parūkas, grims, pārspīlētie, kustības ierobežojošie tērpi? Manā skatītāja iztēlē abu kopīgā patiesība ir tā pati, ko sludina marķīzs de Sads, – ka patiesība ir ačgārna, tā slēpjas vairākkārtīgā pārspīlējumā, novirzē no dabas, un tieši šādu noviržu izkopšana, novešana līdz ģēnijam ir gan franču aristokrātijas, gan Japāņu budistu tempļu teātra, gan mūsdienu mākslas lauciņš.

Jukio Mišimas lugā, pie kuras Alvis Hermanis atgriežas jau trešo reizi (šī gada februārī bija iestudējums Cīrihes dramatiskajā teātrī), izšķirošs ir izrādes trešais cēliens. Divi pirmie skaidro marķīza de Sada orģijās rodamo katarsi, katra no lugas sešām sievietēm reizi dzīvē nokļuvusi situācijā, kur atklājas labā un ļaunā vienība, ārdošā un radošā dvīņu daba, par kuras teorētiķi kļuvis marķīzs de Sads. Izrādes trešais cēliens, ieturēts pārlaicīga epiloga garā, uzdod jautājumu, ko iesākt ar šo atziņu. Viena no baroka un tam sekojošā rokoko laika īpatnībām cilvēka pasaules izpratnē, uz kuru savā darbā “Silva Rerum” norāda lietuviešu rakstniece Kristīne Sabaļauskaite, ir nesatricināma pārliecība, ka Dievs tevi vēro, tava dzīve norit kāda vērtējoša skatiena priekšā. “Marķīzē de Sadā” šī vērotāja ir kalpone Šarlote, kas notikumos it kā nepiedalās, tajā pašā laikā zina visu klātesošo dāmu visslēptākās dziņas.

1993. gada iestudējumā par trešā cēliena centrālo tēlu kļuva tieši Šarlote, kas pārtapa Kristū, un veica pašziedošanās rituālu. Nupat redzētajā izrādē Šarlotes pārtapšana Franču revolūcijas notikumu gaisotnē netop skaidra. Bez dramatiskas kulminācijas paliek arī marķīzes de Sadas lēmums nepalikt kopā ar marķīzu de Sadu, kurš iemieso viņas ilgu gadu jūtu un prāta dzīvi. Par grūti sagaršojamu izrādes kulmināciju izvēršas marķīzes de Sadas mātes Montreija kundzes monologs, kurā marķīza de Sada nežēlīgās mīlas rotaļas vēl nenotikušās karaļa gāšanas un aristokrātijas giljotinēšanas gaidāmo asiņu plūdu ēnā sāk likties mīļas un nevainīgas.

Izrādei “Marķīze de Sada” trūkst kulminācijas, skaidra nobeiguma, vēstījuma, iespējams, režisors tīši skatītājam jau zināmo lugu atstājis domāšanas stadijā. Varbūt baroka laikmeta garā paļāvies, ka arī viņa iestudētās izrādes kāds visu redz un vērtē, domā līdzi kādā ilgākā laika posmā – režisora radošās dzīves un varbūt arī savas, skatītāja, dzīves kontekstā. Brīvības kliedziens, kas dominēja 1993. gada iestudējumā, nu ir pagātne. Šīs “Marķīzes de Sadas” pasaules izjūta raksturojama drīzāk kā grāfienes Montreijas nogurums pirms Franču revolūcijas.

 

UZZIŅA

Juko Mišima, “Marķīze de Sada”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī

Režisors, scenogrāfs: Alvis Hermanis, kostīmu mākslinieks Jozs Statkevičs, gaismu mākslinieks Lauris Johansons, skaņa: Andris Jarāns.

Lomās: Kristīne Krūze, Elita Kļaviņa, Jana Čivžele, Sandra Kļaviņa, Regīna Razuma, Simona Orinska.

Nākamās izrādes: 6., 8., 9., 13., 14., 15., 17. septembrī.

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Henrieta Verhoustinska: “Fascinējoši, cik līdzīgi, bet radikāli atšķirīgi Hermanis vēlreiz inscenējis “Marķīzi de Sadu”. Pašironiska un programmatiska izrāde.”

Muddy Waters: “Augstākais aktiermākslas lidojums! Mazliet pietrūka galvenās lomas atveidotājas spozmes. Elita Kļaviņa izcila!”

Sads: “Izbaudīju! Manuprāt, skatuves meistaru Augstā dziesma. Atkal esmu JRT iemīlējies.”

Twitter un jrt.lv

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Par ko citu, Radzobes tvītu Atbildēt

    ika atlaisti seši aktieri. Morāles un ētikas ziņā kritiķes vulgārais tvīts par stilīgumu apliecina viņas attieksmi pret cilvēku likteņiem. Tad jau iznāk, ka pārējo atlaišanu viņa akceptē. Tad, ko mēs brīnāmies par režisoru patvaļu, ja pedagoģe un kritiķe šādi reaģē. Raidījumā “Kultūršoks” aktieri izteica savas Pārdomas par veidu, kā notika atlaišana. Šādos gadījumos morāles un ētikas problēmas nevajadzētu ignorēt, jo piedzeršanās fakta pieminēšana neliecina par inteliģenta iestādes vadītāja rīcības cilvēcisko attaisnojumu. Bet apkārtējie jau to pieļauj. Hermaņa snobisms laužas no viņa ārā arvien vairāk. Kā lai tic viņa izrāžu vēstījumiem, ja dzīvē tiek bradāts pāri nu jau saviem laikabiedriem. Salīdzinot atlaisto aktieru vērtējumus un pārdomas ar Hermaņa vērtējumiem, visas simpātijas it kā “zudētāju” pusē. Kam tā māksla, ja tā dzīvi dzīvojam. Skumji.

    • Hermanis ir pretrunīgs un ar savām runām un rīcību rada sarežģījumus. Pēc viņa teikā, Latvijā ir palikusi tikai pelēkā masa, kas nemaz nevēlas, lai aizbraukušie spožie prāti atgrieztos, no otras puses – nesaprot, kā tie paši spožie prāti varēja aizbraukt dēļ kredītiem.
      Par teātri un atlaistajiem – arī nerēķināšanās ar sekām, jo nav jau vairs kam spēlēt vienlaicīgi trīs zālēs. Kas un kā aizvietos Gati Gāgu Oblomovā un Lidojošā klusuma darbnīcā… Un ja ārštatā pārceltie darbinieki spēj burtiski uzdzirkstīt citos projektus ārpus teātra, tad saprotams, ka problēma nav viņos.

  2. Ļoti cienījama un trāpīga recenzija, paldies

  3. Viens Likums un viena Taisnība VISIEM! Atbildēt

    > lv–vīzes administratīvajiem izpildfunkcionāriem (u.c. taml. nožēlojami juridiski analfabētiskiem “lielākajiem kretīniem”)

    =========

    Latvijas Republikas SATVERSME.

    VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības

    89. VALSTS ATZĪST UN AIZSARGĀ CILVĒKA PAMATTIESĪBAS saskaņā ar šo Satversmi, LIKUMIEM un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

    90. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

    91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas BEZ JEBKĀDAS DISKRIMINĀCIJAS.

    100. IKVIENAM IR TIESĪBAS UZ VĀRDA BRĪVĪBU, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. C_E_N_Z_Ū_R_A ir AIZLIEGTA.

    =======

    Ir sacīts: “Likuma nezināšana (un, īpaši jau, pat nevēlēšanās zināt) neatbrīvo no LIKUMĪGĀS ATBILDĪBAS.”

Fredis: Latvieši spiež ārā joku kā aizcietējuma mocīti (4)"Ja tik mazai tautai, kripatiņai kā vidēji lielai Amerikas pilsētai, ir īsti par ko jokot un smieties, varam būt priecīgi. Smiekli ir kā glābšanas riņķis, bez tiem ikdienišķā pelēcībā būtu pavisam traki," uzskata Andris Freidenfelds, viņš arī Fredis.
Draugiem Facebook Twitter Google+