Latvijā
Sabiedrība

Ģimeni upurē karjeras vārdā 1

Aptaujājot sievietes par tematu “Jūsu izvēle jaunībā: karjera vai bērni?” , viena no sarunbiedrēm atzina, ka bērnu radījusi tikai savos vēlajos trīsdesmitajos ne jau tāpēc, ka vispirms vēlējusies uzrakstīt zinātņu doktores darbu, bet gan bažīdamās, ka nebūšot pietiekami laba māte.

“Bērni sievietei būs tad, ja viņa tos vēlēsies,” uzsvēra cita, kurai ir maģistres grāds, prestižs darbs bankā, divi bērni, taču atvaļinājumu viņa izmanto nevis vasarā, bet gan reizēs, kad bērni slimo. Jo konkurences dēļ nevar atļauties ņemt darbnespējas lapu.

Tātad – ko un kāpēc sieviete izvēlas iegūt jaunībā, un, ja apvieno gan ģimeni un bērnus, gan spožu karjeru, ko tomēr upurē?

 

“Uz mammu vaimanām neklausāmies”

Vecāki, saviem bērniem vislabāko vēlēdami, nekad nav skopojušies ar padomiem un ieteikumiem. “Jūs jau gadu esat nodzīvojuši laulībā un vēl nav bērnu! Žigli vien gādājiet!” tā 1943. gada janvārī vectēvs teicis manai mammai, un, kaut bija kara laiks, mans brālis ieradies pasaulē tā paša gada oktobrī. Jokojot saku, ka vectēva vēlējums (varbūt – programmējums?) izrādījies tik stiprs, ka divās nākamajās paaudzēs bērni netīši un arī tīši tika “ieprojektēti” vispirms un laulību gredzenus sievietes vilka pirkstos vēlāk.

Mūsdienās bērni uz vecāku labajiem padomiem attrauc: “Mammucīt, tagad ir citi laiki!” Tieši tā dara Lizete (29), kam ir dzīvesbiedrs un aizraujošs, labi atalgots darbs, daudz tikšanos ar interesantiem cilvēkiem, prezentācijas un ceļojumi. Jaunā sieviete atzīst, ka karjeras dēļ atlikusi pēcnācēju radīšanu uz tālāku nākotni. Uz jautājumu, vai domājusi, kad būtu īstais laiks tikt pie bērniem, viņa attrauc: “Nekad! Man vienmēr šķita – nāks īstais vīrietis, un tad būs arī bērni. Biju izsapņojusi, ka pie altāra došos 27 gadu vecumā, un tas piepildījās. Sakritība? Varbūt domu spēks!”

Lielākajai daļai Lizetes draudzeņu jau ir bērni, taču viņa spriež: “Mana karjera šobrīd ir tik aizraujošā posmā, ka, neskatoties uz abu mammu vaimanāšanu un tiešiem mājieniem, sak, ja gaidīšu ilgāk, būšu veca mamma, pēcnācēju radīšanu esmu atlikusi par pāris gadiem. Saprotu, ka padomju laiku domāšanu un priekšstatus ir grūti mainīt – vecāki par priekšrocību uzskatīja otro jaunības vilni, kas viņus pāršalca 35 gadu vecumā (bērni jau bija paaugušies un kļuvuši patstāvīgi un viņi varēja atkal dzīvi ieelpot pilnu krūti). Bet tas nav stāsts par mani. Es par visiem simt procentiem izbaudu un neko nenožēloju! Patīk, ka varu atļauties piektdienas vakarā iedzert vairāk, nekā pieklājas, svētdienās visu dienu pavadīt gultā, pirmdienas vakarā spontāni doties uz kino un braukt trakos atvaļinājumos, nedomājot par to, ka esmu kāda priekšā atbildīga. Es, protams, gribu bērnus un zinu, ka kādreiz būs jāpieaug un jāuzņemas vecāku loma, taču tas nebūs tuvākajā laikā.”

“Domāju, ka labākais laiks pirmā bērna radīšanai ir līdz 28 gadiem, bet neesmu pagaidām sastapusi vīrieti, uz kuru varētu paļauties kā uz labu tēvu” un “bērna man pagaidām nav veselības dēļ” – arī tā man teica divas 28 gadus vecas sievietes.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

 

Vispirms – stabilitāti

Daudzas sievietes jaunībā atliek bērna radīšanu arī tāpēc, ka šķiet: vēl nav iegūts viss nodrošinātai dzīvei. Paulai meitiņa piedzima, kad viņa jau bija nosvinējusi četrdesmit. Šajā vecumā dažas vienaudzes stumj savu mazbērnu ratiņus. Pērn jaunākajai sievietei, kas pieteicās Latvijas vecmāmiņu skaistumkonkursam, bija 36 gadi. Paziņas sprieda: laikam Paula vēlas saglabāt izcilu figūru, tāpēc nav to atvašu. To viņa noliedz: ne jau karjeras vai figūras dēļ atlika bērna radīšanu, bet vēlmē pēc stabilitātes: “Paldies Dievam, man nekad nav bijis jāizšķiras – karjera vai bērni. Vēl jo vairāk tādēļ, ka esmu kristiete un neatbalstu abortu. Man vienmēr ir licies, ka bērns ir kaut kas īpašs, kaut kas pārpasaulīgs jau līdz ar pirmo viņa aizmetni sievietē. Un tā ir lielākā Dāvana, ko sieviete spēj saņemt. Es ticu, ka bērni izvēlas gan laiku, gan cilvēkus, kad un kurā ģimenē vai attiecībās piedzimt.

Laikā, kad lielākajai daļai sieviešu dzimst pirmie bērni, es galīgu nebiju tam gatava, lai gan tobrīd bija piepildītas attiecības un visi apstākļi, lai nebūtu šaubu – iegūta izglītība, labs, stabils darbs. Nē, negribējās iztrakoties. Gribējās vēl lielāku stabilitāti. Ieguvu otru augstāko izglītību, karjera attīstījās. Bet līdzcilvēki bija neizpratnē un baidīja, ka tā var visu nokavēt. Vai man kādreiz ir bijis bail nokavēt bērniņa radīšanu? Nē, jo vienmēr esmu uzskatījusi un joprojām uzskatu: ja tas ietilpst Dieva plānos, tad notiks.”

 

“Tu taču nevem, raksti atzinumu!”

“Ja sievietes iepriekš zinātu, ka bērns paņems viņu laiku 24 stundas diennaktī, tad droši vien pasaulē dzimtu mazāk cilvēku,” tā ir 23 gadus vecas māmiņas Zanes atklāsme. Pēc pāris gadiem pie bērna diktētā ritma pieradusi, viņa nākamo jau rūpīgi plānoja, vispirms aplēsdama, cik gadi vēl katrai vecmammai līdz pensijai jāstrādā, un secināja, ka cerībās uz vislabāko aukli tik ilgi nevar atļauties gaidīt. Pēc otrā bērna Zane nebūt ne vieglu sirdi izšķīrās pārtraukt ierēdnes karjeru prestižā valsts aģentūrā un kļūt par “pilna laika mammu”.

“Kad mammas gāja pensijā 55 gados, viņas varēja pieskatīt mazbērnus un jaunajām sievietēm bija vieglāk,” saka Inese Kalniņa, kam ir trīs bērni un veiksmīga juristes karjera. Viņas mamma, strādājot pilnu slodzi bērnudārzā, vēl otru slodzi bija uzņēmusies, auklējot mazbērnus, lai Inese ātri spētu atgriezties darbā. Juriste nedrīkst atpalikt no aktualitātēm, no nemitīgajām izmaiņām normatīvajos aktos. “Atgriezties darbā vēlējos arī tāpēc, ka, pirmo bērnu auklējot, izjutu sabiedrības trūkumu, nebija ar ko parunāties. Vīrs, strādājot trīs darba vietās, gāja prom septiņos un atgriezās desmitos vienpadsmitos vakarā.”

Pēc studiju biedreņu un paziņu pieredzes, Inese stāsta, ka daudzās darbavietās, pieņemot sievieti mammu, tiek strikti pateikts – tā ka lai nebūtu nekādu darbnespējas lapu, bērnam slimojot. Domājiet par to jau laikus! Un sievietes meklē aukles, lūdz radiniekus pieskatīt slimnieciņu. Ineses draudzene strādā starptautiskā auditorkompānijā un ir piedzīvojusi situāciju, kad, atrodoties slimnīcā pie bērna, priekšnieks nosūta viņai portatīvo datoru, lai strādā arī pie slimā gultas. Jo tu taču nevem, vemj bērns, tu vari rakstīt atzinumu!

 

Karjeristes tēls – tikai bruņas

Inese piemin, ka viņas kolēģu lokā ir trīs sievietes, kuras visi uzskata par zvērinātām karjeristēm. Tikai īpašā atklātības un uzticēšanās brīdī viena atzinusi, ka viņai šī karjeristes maska ir bruņas, lai citi liek mierā un netincina, kāpēc nav bērnu. Jo – nevar pie tiem tikt… Inese uzskata, ka sabiedrība pat nenojauš, cik daudzām sievietēm ir veselības problēmas, kuru dēļ bērniņi “nepiesakās”. Tas ir pārāk delikāts jautājums, lai stāstītu pat tuviem radiniekiem. Tāpēc viņas saka: “Man nav laika bērniem, man tagad ir spoža karjera!” Tā prasa strādāt ilgas stundas spriedzes apstākļos, reizēm uz izdegšanas robežas. “Tāpēc sievietes pat necenšas iesākt kaut ko, lai pie bērna tiktu, bet sevi realizē darbā. Tagad tas vairs nenotiek tik vienkārši, kā bija kādreiz – gribu bērnu, un man viņš būs!” teic juriste. Viņa uzsver, ka šajā jautājumā sabiedrībai pret sievietēm vajadzētu izturēties iejūtīgāk.

Klīnikas “iVF Riga” galvenās ārstes ginekoloģes Violetas Fodinas pacientes lielākoties ir vecākas par 30 gadiem, un mēdz būt, ka veselības traucējumi nāk kopā ar psiholoģiskām problēmām. Sievietes sev psiholoģiski “nobloķē” bērniņa ieņemšanu, teic ginekoloģe. Neticīgi pārjautāju – vai tiešām tā var nobremzēt šo fizioloģisko procesu?! Jā, ārste apliecina, ir pāri, kuriem tikt pie bērniņa izdodas pēc sarunām ar psihologu. Un piebilst, ka tagad ir citāda ekoloģiskā vide, citāda pārtika, nekā “bija mūsu jaunībā”. Tas viss kopā ar stresu, nežēlīgi garām darba stundām, ko sievietes nereti strādā, traucē palikt stāvoklī brīdī, kad viņas to vēlētos.

Bioloģiski labākais vecums ieņemt bērniņu ir divdesmit un plus gadi, jo sievietes reproduktīvā sistēma ir pašā plaukumā, nav attīstījušās hroniskas veselības problēmas. Tad ir zemākais aborta, ārpusdzemdes grūtniecības, neauglības risks. Amerikāņu speciālisti uzskatot, ka sociāli atbilstīgākais vecums sievietei radīt bērniņu ir no 26 līdz 32 gadiem.

Pēc statistikas datiem, kas ir dakteres Fodinas rīcībā, neauglības gadījumi pašlaik skar 15 līdz 25 procentus pāru. Šīs grupas vidū sievietes neauglība kā iemesls bērna ieņemšanas grūtībām ir ~35% gadījumu, vēl ~35% gadījumu iemesls var būt vīrieša veselības izmaiņas, bet katra piektā pāra neauglības iemesli ir problēmas gan sievietes, gan vīrieša veselības stāvoklī. Vēl 10% gadījumos neauglības iemeslu nav iespējams noteikt.

 

Nacionālradikāļi un kosmopolīti

Ko sabiedrība pašlaik sagaida no jaunas sievietes: iesaistīšanos darba tirgū vai bērnus, jautāju psiholoģei Dacei Bērziņai. Viņa uzsver, ka šobrīd notiek vērtību maiņa. Līdz šim vēsturiski galvenā sievietes funkcija ir bijusi atstāt pēcnācējus. Laika posms, kad daudzas sievietes varējušas būt nozīmīgas sociālajā dzīvē, ir vien kādi 150 gadi. “Vispirms radās ekonomiskā un sadzīviskā vajadzība sievietei pelnīt naudu komplektā ar to, ka sievietes pašas izrāda interesi par citām lietām, ne tikai dzimtas turpināšanu. Pretrunīgās situācijās sievietei jāizšķiras par prioritātēm, tādēļ šīs izvēles ir vairāk individuālas, nevis sociālas,” norāda psiholoģe. Sociālajā jomā no pagātnes nāk līdzi uzskats, ka sievietes galvenā loma ir rūpēties par ģimenes tālāku attīstību, dzimtas, tautas turpināšanu. Bet, protams, nevaram ignorēt bioloģisko, instinktīvo pusi – lai cik mēs augtu kā sociālas, mērķtiecīgas būtnes, bioloģiskais, instinktīvais mehānisms strādā un saka mums, ka suga tomēr jāturpina. “Šis ir iemesls, kāpēc reizēm sievietes, vēloties dzīvē darīt to, kas varbūt nav savienojams ar bērnu laišanu pasaulē, audzināšanu, tomēr izjūt iekšējas pretrunas un saka: nu gribas tos bērnus, bet nezinu, kā apvienot. Tomēr pietiekami daudz gadījumu rāda, ka tas izdodas. Taču, kamēr bērni pieaug, tas noteikti notiek uz kaut kā rēķina. Bieži vien tieši sociāli aizņemtajām mātēm bērni ļoti agri kļūst patstāvīgi, iemācās paši tikt ar daudz ko galā. Tas nenozīmē, ka māte ir vienaldzīga, bet gan to, ka viņai ir skaidras prioritātes – kurā brīdī patiešām bērniem ir nepieciešama un kurā viņi paši varētu visu paveikt. Protams, tas prasa no mātes saspringtu plānošanu.”

Psiholoģe piemin ASV psihologu asociācijas pētījumu, kas veikts 20 pasaules valstīs, – par precētajiem un ģimenes cilvēkiem, kam ir bērni, un par neprecētajiem, kas dzīvo vieni un velta sevi pašrealizācijai: sociālajās aktivitātēs vairāk iesaistās un sociālo atbalstu citiem vairāk sniedz vientuļie, nevis ģimenes cilvēki. Arī atsaucīgāki pret dzīves grūtdieņu, draugu un radinieku vajadzībām ir vientuļie, nevis tie, kam pašiem ir ģimenes rūpes.

Dace Bērziņa akcentē, ka daudzi jaunie latvieši, kas studējuši vai strādājuši citur un daudz ceļojuši, uz cilvēces attīstību raugās nevis nacionālradikāli, bet kosmopolītiski, globāli un spriež, ka pasaule ir pārapdzīvota, cilvēku pietiek, līdz ar to visiem nevajag bērnus. Tādēļ bioloģisko mehānismu racionāli apspiež.

Iebilstu, ka viena lieta ir iedzīvotāju skaits Amerikā un citās lielās valstīs, bet ka Latvijā jaunu cilvēku nebūt nepietiek. Nesen LETA rakstīja, ka sieviešu skaits auglīgā vecumā no 20 līdz 35 gadiem sarūkot vēl straujāk nekā jaundzimušo skaits. Mana mamma būtu teikusi, ka jaunās sievietes, kuras nevēlas bērnus, domā šauri egoistiski – tikai par savām ērtībām, nevis globālām vērtībām. “Jā, tie ir mīti un stereotipi, kas velkas līdzi no iepriekšējām paaudzēm un liek tā domāt,” uzskata psiholoģe. “Varbūt ļoti atbildīga ir tieši tā sieviete, kura izvēlas, ka viņai bērnu nebūs, jo apzinās: ja vispār strādāšu savā profesijā, tad kvalitatīvs darbs paņems no manis visu un mani bērni nebūs ieguvēji, nebūšu laba mamma. Bieži vien dzīvojam iepriekšējo paaudžu vērtību sistēmā, jo tā mums labāk pazīstama, un tāpēc ar tādām bažām skatāmies uz to, ka jaunie dzīvo citādi.”

Iebilstu – kā tad, mūsu sieviešu atteikšanos no bērnu radīšanas tā vien gaida islāmticīgās tautas, kuras tādā gadījumā nākotnē varēs aizņemt pustukšo teritoriju. Piemēram, suvenīru pārdevējs Ēģiptē, izrādot savu darbnīcu un veikalu, smiedamies pajautāja tūristēm – vai viņām esot tikpat bērnu, cik šim – astoņi!

Turklāt Latvijā bērnu radīšanai piemērotākajā vecumā – 22 – 35 gados – sieviete mācās. Ja pēc mācību beigām dabū kāroto darbu, tad jāpierāda sevi tajā. Ja tobrīd izvēlas bērnu, karjera būs jāsāk no nulles. Tikmēr citas jaunās, ambiciozās jau būs aizsteigušās garām. “Tāpēc sievietes atliek bērnu radīšanu, līdz ar to nereti arī stabilas kopdzīves attiecības. Jo bieži vīrietis ir tas, kurš vēlētos bērnus, bet sieviete pievērsusies karjerai, tāpēc šī pāra attiecības izjūk,” secina D. Bērziņa. Dzimumu proporcijas Latvijā ir tādas, ka sievietei pēc 30 gadu vecuma jau ļoti grūti atrast šeit partneri. Un tad tos meklē citās nācijās, citās kultūrās, kur dzimumu proporcija ir citāda.

 

 

Reāls stāsts

Lorem ipsum
FOTO: Leta

“Iemācīties mīlestību”

Latvijā mātes vidējais vecums, bērnam piedzimstot, ir 29,8 gadi. Rakstniecei Andrai Manfeldei, kura jaunībā ļāvusies dzīves straumēm un arī bīstamiem atvariem, un vēlāk ar literāros darbos ietverto pieredzi brīdināja sabiedrību no atkarību dramatisma, pirmā meitiņa piedzima 34 gados, otrā vēl vēlāk. Viņa precīzi formulē, ka līdz bērna piedzimšanai sieviete dzīvo ar sevi pasaules centrā. Bet bērns šo centra izjūtu maina, tā pārbīdās viņa virzienā, viss tiek pakārtots viņam. “Pēc bērna dzimšanas sieviete nonāk pilnīgi citā statusā, atveras jauna teritorija, cita pasaule,” saka rakstniece. “Bērns ļoti daudz paņem, bet tikpat daudz, varbūt vēl vairāk, atdod atpakaļ.” Viņa salīdzina, ka māte un droši vien arī labs tēvs nav vairs parasta sieviete un vīrietis, bet “viņi ir gluži kā trešais dzimums. No malas to vispār nav iespējams saprast”.

Sarunājamies parkā pie Andras māsas mājas. Rakstniece jaunāko meitiņu uz trim dienām atvedusi pie māsas. Radošs darbs un bērna pieskatīšana ir pagrūti savienojamas lietas, jo vajadzīga nedēļām ilga koncentrēšanās, nevis – paraksti divas trīs stundas, pēc tam atkal pievērsies bērnam. Kamēr tapis Andras lielais romāns “Virsnieku sievas”, mazo meitiņu pieskatīt ņēmusies gan mamma, gan vīramāte.

Andra spriež, ka pašreiz sabiedrības “vērtību sistēma ir gluži kā mode”, uz ārēji redzamām lietām balstīta. Vērtība ir nauda, un tās dēļ izšķiršanās veidot karjeru ir pat hipertrofēta. Jaunus cilvēkus mudina uz to, solot – tev būs nauda, cienījams statuss un vieglāka dzīve. Bet tas vien vēl nedara laimīgu, pārliecināta Andra. “Cilvēkam tā pasaule ir jāuzceļ sevī, un bērns var palīdzēt. Mans mērķis dzīvē, un domāju, ka arī citiem var būt – iemācīties mīlestību.”

 

Fakti

Karjera vai ģimene

*Gandrīz divām trešdaļām Latvijas iedzīvotāju darbspējas vecumā ģimene ir svarīgāka nekā darbs un karjera. No iedzīvotājiem darbspējas vecumā (18 – 55 gadi) uz jautājumiem, kam viņu dzīvē patlaban ir lielāka nozīme – darbam un karjerai vai ģimenei, 59% atbild, ka būtiskāka ir ģimene, 32% priekšplānā izvirzās darbs un karjera. Vēl 9% aptaujāto nespēja sniegt konkrētu atbildi.

Šogad atkārtoti fiksēts līdz šim augstākais ģimeni kā prioritāti atzinušo iedzīvotāju īpatsvars – 59%. Šāds pats līmenis sasniegts arī 2014. gadā.

Avots: SKDS aptauja

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

 

LA.lv