Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. oktobris, 2015
Drukāt

Kāju priekšā vientiesībai. Uldim Ģērmanim – 100 (6)

Foto no WikipediaFoto no Wikipedia

Saistošās vēstures grāmatas “Latviešu tautas piedzīvojumi” un par tautas folk­loru kļuvušā izteiciena “nekur taču nav teikts, ka latvietim katrā ziņā jābūt vientiesīgam” autors – pirmais, kas nāk prātā, par Uldi Ģērmani domājot. Viņam simt gadi apritēja vakar.

Sestdien notika Latvijas Kara muzeja un studentu korporācijas “Fraternitas Livonica” filistru biedrības rīkota konference izcilā vēsturnieka, rakstnieka, publicista un pedagoga piemiņai. Tajā visvairāk bija jādomā, cik daudzas Ģērmaņa atziņas, mudinājumi par pašcieņas apzināšanos un nacionālo interešu aizstāvību, kā arī brīdinājumi nebūt naiviem un vientiesīgiem tautai ir un būs aktuāli vēl ilgi.

Ir arī dzīves lappuses, kuras lielākajai daļai ir noslēpums vēl pēc U. Ģērmaņa nāves. Jo, kā konferencē sacīja Zviedrijas vēstnieks Latvijā Henriks Landerholms, informāciju par Ulža Ģērmaņa pakalpojumiem, kas tika veikti Zviedrijai, tās slepenajiem dienestiem, vēl joprojām nav iespējams atklāt pilnā mērā. Cerams, ka kaut kad nākotnē Zviedrijas arhīvi būs atklāti pētniecībai un viņa nopelni un sasniegumi tiks arī pilnībā novērtēti.

Konferencē U. Ģērmaņa meita Guna Ģērmane-Frosta atcerējās, ka tēvs arvien daudz strādājis un kā Zviedrijas ģimnāzijas vēstures skolotājs saviem audzēkņiem stāstījis arī par Latvijas kā okupētas zemes likteni. “Kaut tēvs labprāt strādāja par skolotāju, viņš, cik ātri vien iespējams, aizgāja pensijā, lai nodotos tam darbam, ko uzskatīja par savu galveno – tas nozīmē: rakstīt un cīnīties par latviešu lietām,” teica G. Ģērmane.

Interesanta konferences sadaļa bija režisora Zigurda Vidiņa sagatavotais video­materiāls, kurā redzējām fragmentus no Ulža Ģērmaņa 1996. gada intervijas “Neatkarīgajam informācijas un pētniecības birojam”. U. Ģērmanis nesaudzīgi izteicās par dažiem Latvijas politiķiem, kas bija pie varas 90. gadu sākumā, uzsverot, ka viņi jau nebija cīnījušies par brīvo Latviju un viņi rīkojās kā viendienīši, cenzdamies ieraut kaut ko sev, domādami, ka drīz tā kā tā nāks atpakaļ vecā kārtība vai kas tamlīdzīgs. Vēsturnieks situāciju vērtēja kā paradoksālu – ka dzīvi valstī rīko tie, kas paši tai valstij netic.

“Zināmā mērā esmu cīnījies pret vientiesību un muļķību,” teica Uldis Ģērmanis, piemetinot, ka, protams, viņš nevar iznīdēt vientiesību un muļķību, tas nav iespējams nekad, bet mazliet tās trakākās izpausmes ierobežot, aizlikt kāju priekšā var.

Vēl intervijā U. Ģērmanis atminējās, kā pie viņa prasījušies ciemos latvieši – padomju specdienestu aģenti: sparīgi, enerģiski, kuri ieradušies ar konjaka pudelēm, un mājas saimnieks licis galdā ķiploku šņabi, un kā sarunā par elektroniku viens no “čomiņiem” palielījies: “Es tev varētu pielikt “pogu”,” – proti, noklausīšanās ierīci. Ģērmanim radušās aizdomas – tas cilvēks viņa mājās ir bieži nācis, var būt, ka to noklausīšanās “pogu” kaut kur varēja pielikt: “Un, tā kā manās mājās mēs pārrunājām taktiku pret Padomju Savienību – toreiz Bruno Kalniņš vēl bija dzīvs un Balodis, un citi aktīvi cilvēki, tad nebūtu labi, ja tas, ko pārrunājām, nonāktu viņu rokās. Biju spiests griezties pie zviedru drošības iestādēm un lūgt atsūtīt man kādu tehniķi, lai pārbauda manu dzīvokli. Bet notika tā, ka ieradās pretizlūkošanas vadītājs pats personiski. Pārbaudīja. Neko neatrada. Sākām runāties, un tad es viņam pastāstīju, kā tie “čomiņi” nāk un kā tā spēle notiek – viņi cenšas piemānīt mani un es savukārt – viņus.” Tad Uldis Ģērmanis uzaicināts nolasīt lekcijas Zviedrijas amatpersonām par Padomju Savienības iekārtu, diplomātiju, taktiku. Tas vēlāk palīdzējis atmaskot Zviedrijā iesūtītos čekistus.

Zviedrijas Karaliskās bibliotēkas līdzstrādnieks un kultūrvēsturnieks Dr. Jānis Krēsliņš runāja par Ulža Ģērmaņa veikumu, trimdas izdevumos ar pseidonīmu “Dr. Ulafs Jāņsons”, komentējot padomju presē lasītos faktus.

Uldis Ģērmanis. Dzīves fakti

Dzimis 1915. gada 4. oktobrī Novoladogā Krievijā.

1933. gadā beidzis Rīgas pilsētas 2. ģimnāziju.

1943. gadā – Latvijas Universitātes vēstures maģistrs.

Otrā pasaules kara laikā bijis kara korespondents.

1974. gadā ieguvis Stokholmas Universitātes vēstures doktora grādu. Strādājis par vēstures skolotāju Solnas ģimnāzijā (Stokholmā), bijis lektors Zviedrijas aizsardzības institūcijās, sadarbojies ar Bruno Kalniņa vadīto LSDSP Ārzemju komiteju.

No 1992. gada – Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis.

1995. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.

Miris 1997. gada 19. decembrī Stokholmā Zviedrijā.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Nesaudzīgi jau U.Ģērmanis izteicās arī par tiem trimdeniekiem, kuri te Latvijā čupojās partijā LC kopā bijušajiem cekistiem un čekistiem. Tas tikai liecina par to, ka ne viņš, ne viņa skolotājs Br. Kalniņš, ne arī skolnieks A.Lejiņš – tā arī neapjēdza situāciju 1980. gadu beigās, 1990. gadu sākumā. Traģiski, – “mērķēja komunismam, trāpīja Latvijai”. Varbūt ķibloku šnabis vainīgs:
    “Vai ir kaut kas daudziem palicis nezināms? Jā, tas ir fakts, ka 1986. gadā pēc savas iniciatīvas Pēteris Krupņikovs Stokholmā tikās ar Bruno Kalniņu un Uldi Ģērmani. Notika sirsnīga saruna, kas abām pusēm
    jau deva drīzās nākotnes orientācijas aprises. Tuvojās Latvijas valsts atdzimšanas stunda. Pēteris Krupņikovs atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanu bez kādas šaubīšanās.” (Leo Dribins, IN MEMORIAM. VĒSTURNIEKU PĒTERI KRUPŅIKOVU MŪŽĪBĀ AIZVADOT )

  2. “Ar dziļām skumjām jāziņo, ka šodien mūsu zēnus ar nedaudziem izņēmumiem aiztransportē no Malmes ar “Beloostrov”. Šausmīgi.” V. Salnais, Stokholmā, 1946.g.25.janvārī (LA, 27.01.2006.)
    – Kurā brīdī U.Ģērmanis sāka veikt savus varoņdarbus Zviedrijas slepeno dienestu labā? Nav brīnums, ka intervijā NIP 1996.g. tik aizrautīgi slavē zviedrus politiķus, kuri atbildīgos brīžos “esot vienoti nacionālo interešu labā” – un “aizmirst” pieminēt 1946.g. janvāra notikumus, kā arī Zviedrijas uzvedību 2.Pasaules kara gados (atteikšanās oficiāli palīdzēt Somijai, akcepts Latvijas pievienošanai PSRS, ekonomiskā sadarbība ar nacistisko Vāciju).
    LCP tradīcijas jau arī mūsdienās turpinās – turpinās izceļošanas veicināšana. Taču ne visi to atbalstīja 1944. – 145.gg., ne visi to atbalsta pašlaik:
    “Vajadzēja turēties cītīgāk, iekrampēties šajā zemē, nekustēties un pārciest visas tās mazās mocībiņas, kas mums šeit uzliktas.” Lidija Lasmane (Ir, 23.-29. jūlijs, 2015)

  3. Dezertet, aizbegt, izvairities no vacu okupantu nelegali izveidota karaspeka (legiona) nebija kas nenormals. Daudz Latvijas patrioti, nekadi komunisti, uz to ari veicinaja, ieskaitot ari Latvijas Centrala Padome.

  4. Kamēr Zviedrijas specdienesti nesteidz atklāt U.Ģērmaņa varoņdarbus – tikmēr viņa Latvijas faniem iesaku izlasīt interviju, ko U.Ģērmanis sniedza 1989.g. Stokholmā šodienas slavenajai “čekistu medniecei” R.Kalpiņai ( žurnāls Avots, 1990.g. nr.4. – 52.- 56.lpp.).
    Varen apsviedīgs bija U.Ģērmanis – padomju laikā, 1941.g. veiksmīgi pabeidza LU, saņēma padomju vēsturnieka diplomu, iekārtojās zolīdā (siltā) vietiņā – Vēstures institūtā par zinātnisko līdzstrādnieku.
    Un cik pārdomāti U.Ģ. devās karot ar boļševikiem – tiešām Šveiku pārspējis:
    “Kad no Rīgas aizgāju karā, man mugursomā līdzi bija civilais uzvalks. Biju gatavs ātri pārģērbties, dokumenti kabatā…..8.maija [ 1945] vakarā es sēdos laivā un pārbraucu pāri. Pašā pēdējā dienā.”

Draugiem Facebook Twitter Google+