Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
19. aprīlis, 2016
Drukāt

Ko darīt ar Eduardu Bērziņu (2)

berzins_6

Vēsturiski romāni ir interesanta un derīga literatūra, ja lasītājs patur prātā, ka autoram žanrs ļauj iepīt tekstos gan vēsturiskus faktus, gan arī izvirzīt savas versijas, pafantazēt un konstruēt savu varoņu iespējamos dialogus.

Tas ir tieši kā ar kinofilmu “Rīgas sargi”. No otras puses, tāda satura grāmatas un filmas arī pamudina publiku uzdot jautājumus un pašai sniegties pēc “nopietnās” vēstures grāmatām, lai pārbaudītu, kas tiesa un kas autora iztēles lidojums. Tā būtu lasāms arī Tālivalža Margēviča, plaši zināma kā “Šķērsielai” veltīto dokumentālo filmu triloģijas scenārista, jaunākais romāns “Šķērsiela 13. Latvieša dibināts gulags”, veltīts vienam no ietekmīgākajiem Staļina laika PSRS “sarkanajiem” latviešiem Eduardam Bērziņam (1894 – 1938), starp citu, arī vienam no padomju gulaga sistēmas radītājiem. Kādu varbūt kaitinās tas, ka grāmata atgādina kinoscenāriju, tomēr šis darbs, manuprāt, ir labāks par iepriekšējo Margēviča vēsturiskās prozas vingrinājumu “Zigfrīda Annas Meierovica sadalītā mīlestība”.

Paradoksu un negaidītu kopsakarību grāmatā nudien netrūkst. Tikai minēšu, ka viena no varoņiem – Mārtiņa – prototips, pēc visa spriežot, ir pats autors, nācis no tās pašas ielas, mājas un adreses, no kuras pusgadsimtu iepriekš latviešu strēlnieks un “Kolimas cars” Bērziņš. Pārējie tēli teju visi ir vēsturiskas personas, sauktas savos īstajos vārdos. Lasot par latviešiem, kas 1917. gada apvērsuma un Krievijas Pilsoņu kara gaitā kļūst par vidējas un lielākas nozīmes zobratiem lielinieciskās Padomju Krievijas varas mehānismā un beigu beigās 30. gadu Lielajā terorā tur arī tiek samalti, allaž parādās problēma – kā skatīties uz it kā inteliģentajiem, humānajiem, tomēr padomju režīmam absolūti lojālajiem latviešu komunistiem? Kā viņus vērtēt mūsdienās? Un galu galā Eduarda ­Bērziņa izvēle laikmetu griežos jau izvērtās ne tikai viņa, bet arī viņa ģimenes, dzimtas traģēdijā. Mūsdienās, kad zinām īstenību, to grūti iedomāties, tomēr 20. un pat 30. gados, noticot, ka austrumos tiek celta jauna, taisnīga pasaule, bija ļaudis, kas pameta kapitālistisko Latviju un devās uz “strādnieku un zemnieku valsti”. Šajā gadījumā tie ir Eduarda Bērziņa brālis Jānis un viņu māte Marija. Arī tādiem ļaudīm lielākoties bija lemts iet bojā 30. gadu beigu Lielajā terorā.

Autors, jūtot zināmas simpātijas pret “dvēseles aristokrātu” Bērziņu, kurš būtu kļuvis gleznotājs, ja liktenis nepavērstos tā, kā pavērsās, uzskata, ka viņa varonis bijis naivs, kā daudzi citi, ticēdams padomju sistēmas nākotnei. Urālu Višeras nometņu, pēc tam milzīgās tresta “Daļstroj” sistēmas šefs rada “jauna tipa koncentrācijas nometnes”, atbalsta talantīgākos ieslodzītos, motivē tos darbam, gādā par pārtiku un apģērbu. Politieslodzīto tūkstošiem nometnēs, protams bija, maigi sakot, svarīgi, lai nebrīves režīms būtu cilvēciskāks, izdzīvošanas iespējas lielākas un pie baraku logiem būtu “balti aizkariņi”. Viņi to visu novērtēja un Bērziņu cienīja, taču vai tas kaut kā attaisno šā vīra darbošanos principiāli asiņainā sistēmā? Arī viņa laikā nometnēs mira cilvēki, mazāk, bet mira. Vai tas, ka Magadanas dibinātāja Bērziņa darba kabinetā neesot karājies Staļina por­trets, kaut ko attaisno? Tā nu arī Tālivaldis Margēvičs brīžiem balansē uz naivuma robežas. Bet pie veiksmēm un nenovērtējamiem ieguvumiem jāpieskaita autora atklājums, ka Krievijā jo­projām dzīvo Eduarda Bērziņa mazmeitas. Bez Marinas Odiņecas, Bērziņa mazmeitas, autoram atvestajām personiskā arhīva fotogrāfijām, kas rāda Bērziņu ģimenes lokā un mazliet darbā, grāmata būtu daudz ­zaudējusi.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Nu jau laikam visus latviešu čekistu bendes cels saulītē: padomājiet, cik viņš humāns – nodibinājis gulagu,
    mīlējis kārtību, bijis inteliģents, gleznojis … nu īsts Hitlera cienīgs priekštecis! Izrādās, ka pie mums
    vēl atrodas cilvēciņi, kas apjūsmo šos bendes(žurnālistus ieskaitot) un pat filmas uzņem, tiešām cinisma kalngals! Un tas viss notiek zem dokumentālās vēstures izpētes maskas. Top grāmatas, lai apmierinātu izbijušu boļševiku ziņkāri. Vai tiešām esam tik bagāti? Tikai jautājums, vai šis margevičs šo grāmatu izdeva par saviem līdzekļiem, vai tomēr par valsts naudu un kas ir tie cilvēki, kas veic šādus pasūtījumus?

  2. Eduards Bērziņš, kā redzams foto, pat ir safrizējies pa Ļeņina modei.

Bobs Dilans nosūtījis pateicības runu nolasīšanai Nobela balvu ceremonijāAmerikāņu dziedātājs un dziesmu autors Bobs Dilans neapmeklēs šonedēļ Stokholmā gaidāmo Nobela ceremoniju, lai saņemtu viņam piešķirto Nobela prēmiju literatūrā, taču nosūtījis
Draugiem Facebook Twitter Google+