Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
11. jūnijs, 2016
Drukāt

Krūzes, kas aizlaižas

Māras Kalnišķes krūzes ar dabas motīviem. Foto - Andris OzoliņšMāras Kalnišķes krūzes ar dabas motīviem. Foto - Andris Ozoliņš

“Pirmos māla darbiņus mani pamudināja veidot tēvs. Tās bija rotaļlietas, mazas dzīvnieku figūriņas, kuras pati izveidoju un apžāvēju saulē. Tas bija viegli izdarāms, jo pie mūsmājām Virgas pagastā bija patiešām labs māls. Es ļoti mīlu mālu, tas ir fantastisks. Ieliec pavasarī zemē kartupeli un rudenī savāc ražu. Turpat izroc mālu, uztaisi podu, kur kartupeli izvārīt, un bļodu, no kā to ēst. Vai tas nav fantastiski? Bērnībā man visapkārt bija tik daudzveidīga daba, saule, pļavas, druvas un āboliņa lauki. Paurupē atradās vietējais mākslinieku centrs. Nav brīnums, ka no tās puses Latvijā nākuši daudz labu gleznotāju, keramiķu un audēju. Un tie īstie musturi mūsos ir no Kurzemes dabas,” savas saknes atrāda keramiķe Māra Kalnišķe.

Māls, koks un uguns

Keramiķes darbs – krūzes, bļodas, kannas, vāzes un dārza keramika… Piedalīšanās izstādēs, darbu pārdošana salonā “Māksla” un citur. Tomēr tās radošākās idejas dzimst nejauši. Viens no keramiķes īpašajiem darbiem ir tējkannas ar koka rokturiem un ažūrām pakannām.

“Tam, kā pie kannām piešuvās koka rokturi, ir savs stāsts. Kādreiz ap manu māju Rīgā bijis liels ābeļdārzs, kur, velkot elektrību, vairākas skaistas ābeles nācās izcirst. Vectēvam par to sāpēja sirds, tāpēc apsolījos nocirsto ābeļu zarus izmantot savos darbos. Sanāk, ka esmu māla un koka sintēzes pioniere, jo tajā laikā tā vēl neviens nedarīja. Vēlāk izmantoju arī jūrmalā atrastus un viļņu nopulētus koka zarus, ko man sāka vest bērni un viņu draugi. Taču visskaistākie ir sausu kadiķu zari, kas ir smaržīgi un ar īpatnēju izliekumu.

Man ir vēl viens radošs jaunievedums ar savu stāstu. Reiz, skatoties lielisku grāmatu par japāņu mākslu, ieinteresēja tradicionālais japāņu izstrādājums hibači, kurā iededza svecīti un novietoja zem tējkannas. Svecīte tēju uzturēja karstu, un varēja vienā “japāņu mierā” tērzēt stundām ilgi. Doma man iepatikās, es izveidoju paliktņa latvisku keramikas analogu, ko laikam varētu saukt par pakannu. Tēja turas silta, un caur tā ažūrajām malām vakaros uz sienām interesanti rotājās gaisma,” stāsta māksliniece.

“Man jaunu ideju ir vairāk, nekā spēju tās realizēt. Man tās nav ko slēpt, ja grib, lai kāds tās attīsta un pats attīstās. Man ir jāiet tālāk. Es pati arī joprojām mācos. Norvēģijā iemācījos izveidot iespiedumu pie osiņas krūzes augšpusē, kur ērti gulēt pirkstam. Čehijā iemācījos īpaši apdarināt osiņas apakšpusi. Kamēr cilvēks mācās, viņš ir jauns,” tāds ir viņas uzstādījums pašai sev.

Meistarstiķis – putni un pļava

“Piederu pie paaudzes, kas iedvesmu smēlās no dabas, jūras, mākoņiem, vēja šūpotiem ziediem pļavās… Kāds skaistums ir Latvijas pļavas! Katra vietiņa dzīvo savu dzīvi, tai ir sava raksturīgā zālīte, sava puķīte. Ja redzu putniņu pārlidojam, zinu, ka neesmu pasaulē viena, ka tā ir pilna dzīvības. Reiz pie savām mājām saskaitīju piecpadsmit putnu sugas. Kur vēl ir tāda bagātība! Tagad es strādāju ar saviem sirdij tuvajiem simboliem – putniem, puķēm un dabas noskaņām. Zīmēju uz krūzēm impresijas par savu Latviju, par tādu, kā to es izjūtu. Priecātos, ja izdotos panākt, ka cilvēks, ikdienā lietojot manus traukus, arī sajustu dabas klātbūtni,” māksliniece pamato savu darbu koncepciju.

Viņa piedalās izstādēs. Jau vairāk nekā desmit gadus ar Rīgas Lutera draudzes mākslinieku kopu divreiz gadā veido izstādes Jāņa Akuratera muzejā un Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā. Pašas vērtējumā jaukākā izstāde pirms pāris gadiem bijusi Jūrmalas muzejā, tur ir tik skaistas telpas.

“Runājot par lietišķo mākslu, domāju, ir divas M lietas. Ir Māka – spēja kaut ko uztaisīt. Un ir Māksla – tā ir spēja priekšmetam piešķirt sirds siltumu. Tas ir tāds PVN, kura vērtība ir neiedomājami augsta. Tomēr šīs spējas ir jāsagatavo. Piemēram, pateicoties plašajam bērnu mūzikas skolu tīklam, mums ir fantastiski, pasaulslaveni mūziķi. Ja Latvijā grib saglabāt nacionālās daiļamata tradīcijas, bērnus jau no agrīna vecuma vajag lietišķās mākslas pulciņos skolot un iesēt viņiem sirdī skaistuma sēkliņas. Kad pienāks piemērots brīdis, tās noteikti uzdīgs,” smaida māksliniece.

 

VĒRTĒJUMS

Aira Ozoliņa, Jūrmalas pilsētas muzeja izstāžu un ekspozīciju kuratore: “Māras Kalnišķes jaunrades galvenā tēma ir trauks un dekoratīvi plastiski veidojumi. Trauka formas traktējumā un virsmas apstrādē sintezējas Kursas keramikas tradīcijas un individuālā rokraksta īpatnības (zara kannu, krūžu, bļodu grupa, māls, koks). Keramiķe aizrāvusies arī ar trauku apgleznošanu angobas tehnikā. Māksliniecei tuva arī dabas motīvu interpretācija keramikas materiālā un dārza keramikas problemātika. Uz mākslinieces darinātās keramikas redz putnus, kokus, ziedus, jūru un zvaigznes. Veidojot katru vāzi vai bļodu, tiek domāts par proporcijām, toņu salikumu un glazūras izvēli. Keramikas izstrādājumu ieliekot krāsnī, māksliniece ļauj tam sākt savu dzīvi, palaižot to kā putnu lidojumā.”

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+