Kuģošana bez Bermudu trīsstūra 0
Šobrīd nav daudz spēcīgas, latviešu literātu radītas memuārliteratūras, kur būtu atspoguļoti jaunie laiki, ja neņem vērā politiķu piefrizētās atmiņas, kuras prāts un jūtas nevelk lasīt.
Ir atmiņu kamoli par atmodas periodu, tāpat sāk parādīties romāni par jaunākiem laikiem, teiksim, Rūtas Mežavilkas “Dzimuši Latvijai” (par astoņdesmito gadu nogali) vai vietējais bestsellers Jāņa Joņeva “Jelgava 1994” (2013). Salīdzinoši jaunāku laiku aprakstu ceram sagaidīt arī no nupat populārās vēsturisko romānu sērijas autoriem. Taču tie ir daiļdarbi, kuros gan ir papilnam autobiogrāfisku un laikmeta iezīmju, tomēr piekritīsiet, tas nav tas pats, kas dienasgrāmatas vai esejas par piedzīvoto konkrētā kuģa atrašanās vietā. Protams, šeit aprakstāmais īsti nevar būt kā kuģa žurnāls, tas būtu viendabīgāks, vismaz pierakstu tehniskā daļa tādā gadījumā shematiski atkārtotos, taču var pieņemt, ka Zandere ceļo nevis pa jūru, bet… laikā no 1997. līdz 2004. gadam. Nekādas fantastiskas nobīdes gan nav; nevar arī gribēt, jo memuāri vai dienasgrāmatas (kā katram patīk to saukt) to neprasa.
Tie ir vienkārši pieredzes gudri un vienlaikus pietiekami atraktīvi teksti, dabūti vienos vākos: šis ir diezgan labs veids, kā to darīt, un, kamēr neesi pārlasījies, liekas, ka ir “baigi daudz foršu lietu”, ko te izlasīt. Tāds kā kaleidoskops vai diapozitīvu vakars par neseniem laikiem. Apakšvirsraksts norāda, ka tās ir gan piezīmes, gan sarunas, raksti, fragmenti, sarunas. Pavīd arī agrāk elektroniskajā pastā lietotās sh un ee formas šņāceņa un garā patskaņa vietā. Lai atstātu dienasgrāmatu un piezīmju autentiskuma iespaidu un neizskatītos nogludināts speciāli izdevumam.
Formāli atgriežamies pie laika nogriežņa, kurā dzejniece bijusi viena no žurnāla “Rīgas Laiks” redaktorēm. Te ne tuvu nav tikai žurnāla sakarā rakstītais, vienkārši tas viss tapis tajos gados. Ir intervijas, sarunas. Tostarp politiķu, arī citu laikabiedru izteikumi par Nacionālās bibliotēkas celtniecību. Īsāki un garāki pieraksti. Intervija ar igauņu romānistu Jānu Krosu. Fascinē slavenā rakstnieka atbilde Inesei Zanderei par viņa līdzībām ar toreiz tikko mirušo Igaunijas prezidentu Lennartu Meri. Cita starpā, Kross saka: “Viņš visu dzīvi rakstīja vienu lielu, nepabeigtu eseju. Bet es galvenokārt rakstīju romānus – apmēram vienu trešo vai ceturto daļu no viņa esejas apjoma.” Nodaļa par Vili Lāci uzrunā mūsu sirdsapziņu. Tā aizņem vairāk nekā četrpadsmit lappuses un sākas ar jautājumu: vai Vilis Lācis ir viens – vai arī viņi tomēr ir divi un pastāv katrs par sevi?
Te iekļauti arī ceļojumu apraksti, kas radušies gan vienai, gan ceļojot kopā ar “karstajos punktos” strādājošo žurnālistu, autores dzīvesbiedru Ati Klimoviču, tostarp pieraksti Kosovā. Intelekta slīpēšanai derēs 2003. gada oktobra pieraksti “No vēstules Guntai Šnipkei un piezīmēm Ventspils forumam”. Tās ir pāris lappuses par postmodernismu un postmoderno cilvēku.
Zandere šur tur bilst, ka viņa neapzinās, kas īsti notiek, tātad varētu būt manis piesauktā Bermudu trīsstūra kliente, respektīvi, pati ir kāda (Ulža Bērziņa vai, protams, Dieva) izdomāta un tamlīdzīgi, taču šī nianse, lai arī autorei svarīga, mani nepārliecina. Tāpat, izlasot interviju ar grāmatas autori par šo grāmatu, secini, ka intervija tev pasaka maz no tā, ko tvēri, pašam lasot. Taču tas nemazina grāmatas vērtību un tātad arī autora nozīmību, drīzāk tas ir tas, ko Zandere pati centās pateikt citiem vārdiem – es to definētu kā šķituma un īstenības miksli apziņā jeb arī – paši nejaušam, ne tikai ko radām, bet arī kā dzīvojam.
Ieraksts 2001. gada 12. septembrī vēsta: “Aizvakar Māris Bišofs atsūtīja žurnālam savus zīmējumus. Tos vēl zīmēja vienkārši pazīstams mākslinieks savā dzīvoklī ar skatu uz Manhetenas panorāmu, šodien nekā tāda vairs nav. Ir apokalipses aculiecinieks.” Šobrīd Māris jau gadiem ilgi ir atpakaļ Latvijā, dzer kafiju franču kafejnīcā un joprojām zīmē arī “Rīgas Laikam”. Laiks iet, un drīz pieaugs cilvēki, kuriem būs speciāli jāskaidro, ka tikko minētais ieraksts bija par 11. septembri Ņujorkā. Todien reāli sākās 21. gadsimts – ne pēc cipariem, bet pēc pārmaiņām cilvēku rīcībā un apziņā.
