Latvijā
Sabiedrība

Latvieši sarosījušies pēc tautastērpiem; to šūdinās arī Iveta Vējone un Arnis Krauze 8

Foto: Ilze Pētersone, Ilze Strēle, no Arņa Krauzes krājuma

Krauze lasīs ziņas piebaldzēna tērpā
Drīz paša jauno Dienvidlatgales svārku izrādīs Valsts prezidents, bet viņa kundze goda drānas izvēlējusies no dzimtās Madonas puses. Televīzijas diktors Arnis Krauze vēl tikai pošas uz pirmo piemērīšanu Piebalgas apģērbam, kurā nākamgad gatavojas vadīt svētku pārraides. Uz Latvijas simtgadi daudzi latvieši sarosījušies pēc sava tautas tērpa. Ja nāksit tūlīt pēc Jāņiem pasūtināt, līdz Dziesmu svētkiem varam paspēt sašūt, sola tautas daiļamata meistares. Liekam aiz auss!

Galerijas nosaukums

Kas zina, cik reizes Arnis Krauze vēl atliktu braucienu uz Cēsīm pēc tautas tērpa, ja ne uzstājīga paziņa, kas šopavasar viņu burtiski paņēmusi pie rokas un iesēdinājusi auto. “Kāp mašīnā, viss ir sarunāts!” Visapkārt no draugiem un paziņām Arnis to vien dzirdējis, ka jāsaņemas un uz Latvijas simtgadi jāpagādā savs tautu apģērbs. Kamēr citi vēl sprieduši, viņš jau bijis ceļā uz aušanas darbnīcu “Vēverīšas”, kur sagaidījusi meistare Dagnija Kupče.

Zinājis, ka vēlas Piebalgas puses tērpu – pašam tur lauki, kur bieži mēdz uzturēties, un patīk, ka piebaldzēnu vīri uz citu fona izceļas ar garo mēteli un pamatīgo cepuri. Vienīgi palūdzis gardibeni nedaudz saīsināt – augumā padevies tuvu diviem metriem, ja vēl augsta cepure galvā, pēc Porziņģa izskatīšoties, viņš pajoko. Dagnija piekrīt – viņai pat uz beņķīša bijis jākāpj, lai mēru noņemtu.

Nupat Krauzem atkal jādodas uz Cēsīm – piemērīt kreklu, bikses un vesti, kas ar koši sarkanām svītrām. Zīļu josta pie mēteļa ir pagādāta, pogas atlasītas. Pie apavu meistara taps riktīgi ādas zābaki.

“Pirkums nav lēts prieks, bet nav jau vienai reizei,” viņš nosaka.

Tērpu vilkšot mugurā televīzijas darbā, vadot reportāžas un citas pārraides, kas veltītas valsts jubilejas gadam. Vēl tik nezinot, kā parādīt piebaldzēnu mēteli visā augumā, jo ziņu lasītājiem ekrānā redzama vien augšdaļa.

Katram, kam padomā tautas tērps, jārēķinās, ka tā nav nekāda lielveikalu prece, ko uz sitienu dabū. Šūdināšanai vajadzīgs vismaz pusgads, smalkākam vajadzēs pat gadu. Tāpēc nereti gribētāji paliek bešā, kad, piemēram, neilgi pirms Jāņiem ierodas pie tērpu darinātājām pēc apģērba līgošanai. “Kā, jums nav mana izmēra? – viņi pārsteigti vaicā,” atstāsta Rīgas tautas tērpu centra “Senā klēts” meistare Ziedīte Muze un tūdaļ piebilst, ka gadoties arī veiksmes brīži un ne viens vien manekens 23. jūnijā pret vakarpusi paliek apakšveļā, ja godadrānas kādam ir derējušas pēc skata, griezuma un cenas.

Prezidenta kundzei – zilrūtaini Barkavas brunči 

“Tautas tērpa izvēle ir visgrūtākā lieta, ar kādu vien cilvēks var sastapties,” atzīst Z. Muze. Ja ņemsit no vecmāmiņas dzimtā novada – Kurzemes, vai par to nebūs aizvainots vecaistēvs, īstens latgalietis? Reizēm notiekot gluži vai brīnumi, kad apmeklētājos ierunājas kāda sena asinsbalss.

Uz centru atnākusi sieviete pēc koša Kurzemes tērpa. Ejot garām apģērbu skapim, ievērojusi strīpainus bruncīšus. Saka – tos arī labprāt paņemtu. Darbiniece skaidro, ka tie nāk no Latgales tāda un tāda pagasta, bet pircēja pārsteigta – nevar būt, viņai vecmāmiņa tur visu mūžu dzīvojusi! “Tā sanāca, ka no visiem brunčiem viņu bija uzrunājis tieši tas strīpainītis plauktā. Mēs nekad nezinām, kā tērps pie mums atnāk,” nosaka centra vadītāja.

Valsts prezidenta kundzei Ivetai Vējonei izvēlēties par savējo Austrumvidzemes novada tautas tērpu ar zilrūtaino brunci bijis viegli, jo dzimtas saknes nāk no Madonas novada. Viņa ir pateicīga par atbalstu Madonas novadpētniecības un mākslas muzejam, kā arī darbnīcas “Muduri” māksliniecei un meistarēm. Brunču drānas aušana gan uzticēta “Vēverīšu” vadītājai D. Kupčei. Savā mūžā vai tūkstošiem metru caur stellēm izlaidusi, taču šādu rakstu viņa vēl nebija darinājusi. “Atsūtīja man materiālu no muzeja ar precīzu aprakstu diedziņu pa diedziņam, kā tas jāauž,” viņa stāsta un parāda lapu, kur vienā stūrī pat ierakstīts, ka oriģināls trīsdesmitajos gados tapis Barkavas pagastā.

Kā sola I. Vējone, drīz viņa un Valsts prezidents jaunos tautas tērpus varēšot vilkt mugurā “sev un citiem par prieku”.

“Vēverīšu” darbnīcā savu nēsātāju gaida vēl neliela kaudzīte zilrūtainās Barkavas tērpa drānas, kas jau iepatikusies divām cēsniecēm. “Aust tikai vienā eksemplārā būtu ļoti neizdevīgi,” skaidro Dagnija un piemetina, ka mazāk izplatītus tērpus ļaudis pēdējā laikā pasūtina arvien biežāk. Uz to, ja vien iespējams, cenšas mudināt arī pašas meistares, un izdodas – reizēm pircējam domas apgriežoties kājām gaisā. “Kāda sieva bija noskatījusi Vijciema tērpu, saku – šausmīgi novazāts – un rādu viņai grāmatas, kādi tik brunči vēl dabūjami. Beigu beigās paņēma Tūju,” audēja apmierināti nosaka.

Ome ar ziedu vainadziņu – tikai Jāņos! 

Sievietēm tautas tērpa izvēle jāsāk ar galvassegas piemērīšanu – labu padomu dod “Senās klēts” meistare Ziedīte Muze. Ja būs pa prātam, Dziesmu svētkos varēs iztikt bez ziedu vainagiem, ar kuriem dalībnieces visai bieži aizvieto netīkamo un neērto aubi. “Nu kā tas izskatās, ka ome ar mazbērniem pie rokas un galvā – ziedu vainags,” viņa kritiski vērtē aplamo tradīciju. Ziedu vainagi pieder Jāņiem, pārējos gadījumos jāvalkā galvassega, kas darināta atbilstoši tautas tērpam.

Pielaidīgāka pret puķu rotu ir Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena – Dziesmu svētkos tie “gluži nav pārkāpums”. Arī mākslīgo ziedu vainadziņi senāk izmantoti, tiesa, ne masveidīgi un tikai no dabiskiem materiāliem, ne jau plastmasas darinājumi. Skaidrs ir viens – galvai jābūt apsegtai. Sievām un meitām – ar vainagu, galvasautu, aubi vai lakatu, vīriem – tā ir cepure, taču pie vestes to neliek.

Muzei kā pēdējo divu Dziesmu un deju svētku tautas tērpu skates projekta vadītājai gribētos uzslavēt apģērba valkāšanas kultūru, taču šā gada 4. maija pasākums parādīja, ka joprojām tiek pieļautas rupjas kļūdas. Otro gadu “Senā klēts” rīko gājienu, kurā savus tērpus var izrādīt arī tie ļaudis, kas nepiedalās pašdarbības kolektīvos. Šopavasar goda drānas ceļā no Vecrīgas līdz Vērmaņdārzam izrādījuši ap 300 dalībnieku. “Uz gājienu bija atnākušas vairāku kolektīvu meitenes villainēs, kas abās pusēs saspraustas ar saktām. Kad viņām vaicājām – nu, kā tad tā – atbildēja, ka dejotājiem citādi grūti padejot. Man gan šķita, ka villaines neviens tā vairs nevalkā,” nosaka “Senās klēts” meistare.

Viņa novērojusi, ka vēl viena bēda ir nevīžība. “Tērpi mēdz būt nedaudz saburzīti, brunčiem atirusi mala, ņieburi aizšūti, jo par šauru un citādi nevar dabūt ciet. Vai tad ar citu apģērba gabalu mēs tā rīkotos?”

Dziesmu un deju svētku gadā LNKC eksperti kā parasti ar speciālista aci skatēs vērtēs kolektīvus, kā kurš saposies un prot valkāt tautas apģērbu. Eksperts dos savus ieteikumus, ko vajadzētu palabot, bet labākos aicinās piedalīties tautas tērpu skatē, kas nākamgad notiks Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Centrs kopā ar “Seno klēti” iecerējis arī konferenci, kurā kaimiņi varētu padalīties pieredzē ar savām nacionālā apģērba valkāšanas tradīcijām.

Nav jau tā, ka tautas tērpu pētniekiem uz visiem jautājumiem, kā kuru tērpu darināt, komplektēt un valkāt, ir atbildes, atzīst L. Rubena: “Simtprocentīgi to nezina neviens, arī viņi joprojām strīdas, jo daudzi priekšmeti līdz mūsdienām nav saglabājušies.”

Pati māku kreklu šūti 

Latvijas simtgades svētkiem tuvojoties, pieaugot interese darināt tērpu pašiem, tādi ir “Senās klēts” novērojumi. Ļaudis vēršas pēc padoma centrā, audēju studijās, zvana un raksta e-pasta vēstules arī LNKC projekta “Katram savu tautas tērpu” mājas lapā norādītajiem meistariem. Sievietes pērkot auduma gabalus, lai sašūtu brunčus, grib pašas darināt kreklu, omītes apsolījušas pagatavot mazmeitām vaiņagus, sievas – vīriem kreklus. Bikstu puses dejotāji šogad pasūtinājuši sev tērpu pēc muzejā atrasta auduma parauga, taču paši apņēmušies darināt diegu podziņas krekliem. “Ir skaisti, ja tērpam kaut vai kādu detaļu pats varat izgatavot,” piebilst Z. Muze.

Nedaudz skeptiska par pašdarbnieku panākumiem ir “Vēverīšu” vadītāja D. Kupče, kura Vaives sievām šopavasar ierādījusi, kā šūt kreklus. “Pēc viena parauga un no viena drēbes gabala tos darina 15 sievas, taču katrai tas sanāks citādāks. Kam ir dabas dots talants – izdodas labi,” viņa nospriež. Ar aušanu esot sliktāk – vari stāstīt un rādīt, kam nav izjūtas, tam nav, un, ja arī kaut ko iemācīsies, tāpat rezultāts nebūs labs. Tieši tāpat kā senāk, ko var redzēt, papētot tautas tērpus muzeju krātuvēs, – vienai rokdarbs kā diedziņš diedziņā nostrādāts, citai sudraba lentes ar rupju linu diegu pie ņiebura piešūtas.

Ar pašas rūpīgi darinātiem tautas apģērba gabaliem var lepoties rīdziniece Laura Aksika. Pirmo kreklu viņa uzšuvusi pirms 15 gadiem – vairākas reizes ārdījusi un atkal šuvusi kopā izvēlēto Dienvidzemgales novada etnogrāfisko apģērba gabalu, tomēr tikusi galā. Pateicība par rezultātu pienākoties arī 2. vidusskolas mājturības skolotājai, kas iemācījusi izšūt un celot (senākais jostu aušanas veids ar īpašiem celu dēlīšiem). Katra nākamā tērpa detaļa – vainags, saktiņas, villaine u. c. – tika izvēlēta, lai maksimāli atbilstu vēsturiskajiem paraugiem un būtu atšķirīga no vairāk izplatītajiem piemēriem. Šodien viņas pūrā blakus krāšņajam zemgalietim atrodas arī arheoloģiskais tērps ar 11. un 13. gadsimta rotu komplektiem. “Ļoti rūpīgi jāseko līdzi komplektācijas detaļām – nedrīkst uztaisīt tādu kišmišu ar rozīnēm, ka tev ir aproces no 12. gadsimta, vainags no 11. gadsimta un vēl kaklarota no lībiešiem. Jāturas vismaz pie viena izrakumu kapulauka un gadsimta gala,” skaidro Laura. Īpašs lepnums par kreklu, kas šūts no mājās austa, simtgadīga lina auduma, kuru viņa atvedusi no Ukrainas. Līdzās gides darbam ar spāņu un angļu tūristu grupām par Lauras aizraušanos kļuvusi rekonstrukcijas un eksperimentālās arheoloģijas grupa “Senzeme”, dejas Rīgas Danču klubā un seno deju grupā “Ballare”, kā arī seno tērpu darināšana ne tikai sev, bet arī draugiem un labiem paziņām.

Tautas tērpus darina arī vīri 

Kad Juris Tomašūns 17 gadu vecumā iestājās folkloras un seno cīņu kopā “Vilkači”, viens no nosacījumiem bija pašam savs arheoloģiskais tautas tērps. Būdams no mazām dienām pastāvīgs “3×3” nometņu dalībnieks, nospriedis, ka daudz ko pats var izgatavot ievirzes nodarbībās ar meistara palīdzību. Vienas vasaras laikā uzšuvis sev lina kreklu un bikses, vēlāk tapuši ādas zābaki, uzkaltas saktas, lai gan pirms tam rokdarbi viņam bijusi tumša bilde. Kopš tā laika Jurim skrodera darbi iepatikušies – uzšūdināti jau trīs krekli un divas bikses. Ar aušanu neaizraujas, taču iemācījies celot jostas. Kā senajam apģērbam piedien, viss notiek ar rokām, tāpēc šujot arī vilcienā pa ceļam no Jelgavas uz augstskolu Rīgā. Reiz pat saņēmis komplimentus par tādu puišiem mazāk ierastu darbošanos.

Kopas vīri vien noteikuši – skaties, lai ir arheoloģiski pareizi.

“Apzinos to kā lielu vērtību, ka mugurā ir paša taisīts tērps, jo pilnībā izprotu visas tā detaļas un varu savām rokām apģērbu salabot, kā nesen nācās lāpīt cīņā cietušas bikses,” spriež Juris un piebilst, ka paša gatavots tērps nekad nebūšot gatavs – kā atrodi kādu jaunu detaļu, gribas arī sev to uztaisīt. Tagad viņš vēlētos vairāk pievērsties kauju priekšmetu un rotu gatavošanai, tāpēc jāattīsta metālkalšana.

Vēl viens vērtīgs ieguvums paša darinātā tautas tērpā – samazinās tā izmaksas. Gan “Senajā klētī”, gan “Vēverīšās” atzīst, ka apģērba cena var svārstīties no aptuveni trīs simtiem līdz pat dažiem tūkstošiem eiro.

“Ļoti atkarīgs no novada – par vienu un to pašu summu Vidzemes sieviete apģērbsies, bet kurzemniece nopirks tikai vienu saktu,” norāda Z. Muze.

“Arheoloģiskā villaine ar bronzas detaļām ir ilgi darināma, tāpat Zemgales villaine, Piebalgas greznās pērļu jostas vīriem, greznais Nīcas un Bārtas tērps – ilgi darināmi un atbilstoši arī maksā,” skaidro D. Kupče. Piemēram, Stāmerienas arheoloģiskā villaine ar 37 ugunskrustiem, kuras aušanai vajadzīgs vismaz pusgads, maksās vairākus tūkstošus.

Katram savu tautas tērpu? 

Par tautas tērpu skaitļos LNKC nav īstas skaidrības – pagājušajos Dziesmu un deju svētkos piedalījās ap 50 tūkstoši dalībnieku, no kuriem lielākā daļa bija tautas apģērbā, lēš eksperte L. Rubena. Par pārējiem cipariem neesot pat nojausmas.

“Vēverīšu” vadītāja D. Kupče uzskata, ka ne katram dots sajust un valkāt tautas tērpu, tāpēc iesaka nesteigties. Varot taču mūsdienu apģērbu papildināt ar tautas elementiem.

Līdzīgi rīkojas arī pārliecināti folkloristi – Juris Tomašūns, kad nav jāuzstājas publikas priekšā, piemēram, Jāņos, kombinē modernu apģērbu ar tautas tērpa detaļām. “Ja mūsdienās gribi saglabāt latviskumu apģērbā, droši liec saktas, jostiņas ar ragu un somiņu, lina kreklus pie mūsdienīgām biksēm – brīvi vari izpausties.”

Laura Aksika gan katros Līgosvētkos velk mugurā tikai tautas tērpu – šogad etnogrāfisko, lai pēc darba dotos uz Dzegužkalnu Rīgā, kur notiek svinības īsteni latviskā garā, savukārt ap pusnakti kopā ar Rīgas Danču klubu viņa turpinās svinības Daugavas krastmalā.

“Tērps ir skaists, ja tas nokomplektēts no galvassegas līdz kurpēm, šūts tavam augumam un tu tajā labi jūties!” Z. Muze atgādina īstena tautas tērpa formulu. Vai tā der arī tev, tas katra paša ziņā.

Tautas tērps fotogrāfijās apceļo Latviju

Pusotra gada garumā Latviju apceļos fotoizstāde “Pašas radīts vai mantots, bet mans tautastērps”, kurā 25 attēlos iemūžinātas lielākoties nejauši izvēlētas sievietes tautas tērpos ar ziedu vainagiem. Projekta idejas un fotogrāfiju autore Ilze Strēle ieceri raksturo vienkārši – jāceļ saulītē katra personīgais tautas tērps, kas katram ir savādāks ar savu stāstu, domu, enerģiju. Attēlus papildina īpašnieces stāsts par tērpu, līdzautores Daces Sadakas dzejolis un Gintas Zaumanes izšūta miniatūra.

Līdz 12. jūlijam izstāde apskatāma Ventspils Galvenajā bibliotēkā, tālāk tā ceļos uz Trikātu, Mērsragu, Jelgavu, Priekuli, Kuldīgu, Liepāju un Preiļiem.

10 raksturīgākās tautas tērpu valkātāju kļūdas

Etnogrāfiskajam tautas tērpam

• Izvēlas dažādu novadu apģērbu detaļas.

• Neievēro galvassegu valkāšana tradīcijas – precētas sievas liek jaunavu vainagus.

• Darina no tautas tērpa izcelsmes laikam nepiemērotiem, pārāk košiem un raibiem materiāliem.

• Izmaina apģērba proporcijas – pārāk īsi svārki, maina jaciņu piegrieztnes.

• Villaines piesprauž abās pusēs ar divām saktām.

• Sprauž arheoloģiskā apģērba saktas.

• Tērps par šauru, saburzīts, ar defektiem.

• Sievietēm – auskari, ļoti spilgts grims, koša nagu laka, spici kurpju papēži un purngali.

Saistītie raksti

• Vīriešiem – kurpes ar ļoti spiciem purngaliem, šņorzābaki ar biezu zoli, ap kaklu apsietas žīda šalles ar gariem galiem, pletkrekli zem tautas tērpa svārkiem.

Arheoloģiskajam tautas tērpam

• Izvēlas dažādu gadsimtu tērpu detaļas.

• Brunčus šuj pārāk kuplus vai šķēlumus sānos atstāj pārāk augstu, malas apdarina ar apaudiem.

• Kreklus un jakas šuj par īsu.

• Jostas – par platu un garu.

 

Avots: Lindas Rubenas, Ziedītes Muzes, Dagnijas Kupčes novērojumi, Iritas Žeieres grāmata “Arheoloģiskais tērps. Tā darināšana, valkāšana un komplektēšana mūsdienu Latvijā”.

LA.lv