Mobilā versija
+3.5°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Sestdiena, 18. novembris, 2017
3. septembris, 2017
Drukāt

Latvietes ir kā laukakmeņi. Saruna ar rakstnieci Gintu Orinsku (6)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Ginta Orinska

Lielākoties “Lata romānu” konkursā sastaptajos vēsturei veltītajos romānos darbība notiek vai nu senvēsturē, senvēsturei savijoties ar mūsdienām, vai 19. un 20. gadsimta mijā. Salīdzinoši visretāk no vēsturiskajiem laikiem izvēlēts Otrais pasaules karš, tomēr tieši tas kļuvis par fonu Gintas Orinskas romānam, – Rīga, 20. gadsimta 40. gadu sākums, pilsētā ir vācu armija un okupācijas vara. Šajā laikā nejauši sastopas divi ļoti atšķirīgu sociālo slāņu pārstāvji: augsts SS ierēdnis Ernsts fon Vofenbors un latviešu virēja Inese Levinsone. Viens cenšas tuvināt Lielvācijas uzvaru, otra gluži nejauši iesaistās latviešu pagrīdes cīņās pret iebrucējiem un tādēļ nokļūst visnotaļ bīstamā situācijā. Abi ir stipra rakstura cilvēki, kuri nevēlas atteikties no savas pārliecības. Vai viņiem var būt kopīgs kas vairāk par Ineses gatavotajiem gardajiem desertiem?

Esat saistīta ar vēstures pētniecību, strādājat Latvijas Nacionālajā arhīvā. Vai pastāstīsiet ko vairāk par sevi?

Esmu dzimusi Bauskā, līdz studiju gadiem dzīvoju Iecavā – manā skatījumā, Latvijas centrā. Tagad esmu noenkurojusies Rīgā, ceru, ka ne uz pārāk ilgu laiku. Studēju Latvijas Universitātē Vēstures un filozofijas fakultātē, tur ieguvu gan bakalaura, gan maģistra grādu. Tieši no šīs slodzes arī radās vēlme beidzot uzrakstīt kaut ko “pa gaisu” – neliekot atsauces. Protams, tas “pa gaisu” – ar to domājot iespēju rakstīt, īpaši nesaspringstot, – izrādījās diletantu mīts. Romāna rakstīšana izrādījās piņķerīgs pasākums.

Kādēļ izvēlējāties tieši šo laika periodu romāna darbībai?

Ideja par laiku, kurā ielikt divus cilvēkus, kas risina mūžsenas problēmas, attīstījās tieši no iegūtās specialitātes un pētītās tēmas. Maģistra darbā pētīju Latvijas sabiedrības noskaņojumu Otrā pasaules kara laikā, izmantojot tiesu materiālus, uzsvaru liekot uz padomju karagūstekņu un dezertieru atbalstīšanu. Iespējams, tieši apziņa, ka cilvēki kara apstākļos nebija zaudējuši cilvēcību arī pret ienaidnieku, kaut kādā mērā mani uzvedināja uz šo tematu. Bet vairāk zemapziņā, jo sākotnējā ideja bija rakstīt vienkāršu mīlas stāstu bez jebkādas politikas… nu, varbūt tikai mazliet.

Bet te gan arī jāpiebilst: es šobrīd esmu gluži cits cilvēks nekā romāna “Ienaidnieki” autore. Ir pagājis jau diezgan daudz laika, kopš tas tapa, šķiet, četri gadi, šajā laikā esmu mainījusi savu darba specifiku – tagad arhīvā daudz vairāk strādāju ar cilvēkiem, nevis vēstures pētniecību, tad vēl ģimenes pieaugums… Lai gan dzīve pierādījusi, ka visam ir savs laiks.

Karš ir kas tāds, ko noteikti negribētos piedzīvot. Vai nebija grūti, grāmatai topot, “dzīvot” šajā realitātē?

Romānā patiesībā ir diezgan maz kara, mani daudz vairāk saistīja varoņu savstarpējās attiecības. Tādēļ – nē, tas nebija grūti. Turklāt, protams, studējot vēsturi, apgūsti spēju vērtēt notikumus atsvešināti, ar zināmu cinismu. Kaut neliegšos, daudzi latviešu tautai sāpīgie notikumi ir līdzpārdzīvoti studiju gados, rakstot referātus.

Vai galvenajiem varoņiem ir reāli prototipi? Tas man vienmēr šķiet interesanti, atverot vēsturisku romānu.

Galvenajiem varoņiem nav prototipu, vismaz ne man zināmi. Tie ir izdomāti personāži, un, jā, man reiz teica: “… ja tā ir kāda cilvēka dienasgrāmata, kuru esmu gribējusi pārnest uz romānu…” Nē, manā rīcībā nav šādas dienasgrāmatas. Bet tas laikam izrietēja no mana rakstīšanas stila. Esmu dzirdējusi, ka galvenā varone ir tāda… pelēka. Tur nu es neko nevaru padarīt – latvietes manā skatījumā ir kā lauk­akmeņi – apkārt pelēks, un, tikai ja to pāršķelsi – tas nebūt nav viegli –, akmens pavērsies visā savā krāšņumā.

Tad vēl ir dažādi romāna elementi, kuros zīlēju: vai tas ir vēsturisks fakts vai autores izdoma. Nedrīkst jau pārāk daudz atklāt, lai nesabojātu intrigu, bet, piemēram, neparastais galvenās varones uzvārds, kā arī tas, ka Inese nokļūst Salaspilī, nevis cietumā…

Starpkaru periodā ļoti daudzi mainīja nelabskanīgus uzvārdus, arī Ineses tēvs. Izvēlētajam jaunajam uzvārdam ir cieša saistība ar reliģiju – viņš ir ļoti ticīgs cilvēks. Par Salaspils epizodi tiešām neko daudz nevar stāstīt, lai neatklātu sižetu, bet pēc loģikas no Salaspils nometnes kādu cilvēku izzagt juku laikos vajadzēja būt vienkāršāk nekā no regulāra cietuma.

Sarunas sākumā pieminējāt, ka Rīgā, cerams, neesat uz ilgu laiku. Jums nepatīk lielas pilsētas?

Precīzāk laikam būtu teikt, ka man labāk patīk mazas pilsētas un lauki, īpaši pavasarī un vasarā. Tā ir tāda bērnības lieta – siltas atmiņas un sajūtas. Dzīvojot Rīgā, paši skaistākie gadalaiki paslīd garām, daudz kas paliek nepamanīts, neizbaudīts…

Iespējams, tādā gadījumā arī romāns varēja risināties kādā citā pilsētā – Bauskā vai Liepājā…

Tas būtu bijis sarežģīti, jo Rīgu es pazīstu, izjūtu – gan uz, gan no darba parasti eju kājām, tādēļ diezgan labi zinu topogrāfiju un varu vieglāk iztēloties vai noskaidrot, kā katra vieta varētu būt izskatījusies kara laikā. Par citām pilsētām man tik precīzu zināšanu nav, tad būtu vispirms tajās jāpadzīvo.

Kādas grāmatas jums pašai visvairāk patīk lasīt?

Šobrīd lasīšanai daudz laika neatliek, taču man patīk ļoti dažāda literatūra. Vēsturiski romāni. Detektīvromāni. Arī abu šo žanru apvienojums, kā to veiksmīgi dara, piemēram, igauņu rakstnieks Indreks Hargla romānos par aptiekāru Melhioru.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Vai pati rakstniece arī nav tāds laukakmens, savu krāšņumu atklājot šajā piņķerīgā pasākumā? Veiksmi turpmākajā darbā!

  2. Salīdzinājuma izvēle it kā saprotama – pamatīgs, bet vienlaikus arī smagnējs veidojums. Grūti izkustināms, starp citu… Tomēr to sarežģīti uztvert kā komplimentu sievietēm. Pārcentusies tā rakstniece. Protams, tas ir mans subjektīvais viedoklis.

  3. nepatīt taisnība, ka dzēš komentāru?! laukakmens- kuru, jebkurš suns, var atnākt un apmī.t!!!

  4. resnas pelekas un traucejošas

Draugiem Facebook Twitter Google+