Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
10. maijs, 2012
Drukāt

Latvijai nav īpaša iemesla nožēlot varas maiņu Elizejas pilī

paris_afp_72

Pirms pieciem gadiem Nikolā Sarkozī uznāciens uz pasaules politiskās skatuves tika sagaidīts ar diezgan lielu entuziasmu, un tam bija savs pamats. Franči, kuriem bija apnicis jau pavecējušais Žaks Širaks, saskatīja enerģijā kūsājošajā un pēc varas alkstošajā Sarkozī personā jaunas ēras sākumu.

 

Tautai bija apsolīts, ka viņš kļūs par “pirktspējas prezidentu”, kas iznīdēs bezdarbu un sagādās iespēju “strādāt vairāk, lai pelnītu vairāk” – toreiz galvenais lozungs, kuram pārvilka svītru krīze. Mantīgās aprindas cerēja uz labvēlīgāku nodokļu politiku, kas arī visumā tika ieviesta. Savukārt diezgan daudzus intelektuāļus piesaistīja Sarkozī apņēmība turēt augstā vērtē cilvēktiesības un citas demokrātiskās brīvības, nedot šajā vērtību jomā nekādas atlaides ne Ķīnai, ne Krievijai – šos jaukos saukļus viņš noraka jau pašā prezidentūras sākumā.

Kreisie un arī širakieši uzskatīja, ka Sarko ir pārlieku liberālas ekonomikas piekritējs, turklāt pārmēru “atlantisks”, tāpēc bija iedēvēts par “amerikāni”. Taču minētā iesauka kaut kur pazuda pēc Baraka Obamas stāšanās ASV prezidenta amatā. Abu valstu galvas diezgan daudzos jautājumos tā arī neatrada kopīgu valodu. Domstarpības izpaudās jau lielā mērā Sarkozī iniciētajos finanšu krīzes dēļ sanākušajos G20 saietos – Elizejas pils saimnieks sniedza visiem un sevišķi Vašingtonai dažādas pamācības, kā ievirzīt pareizajā gultnē finanšu kapitālismu. Kad krīze jau krietni smagākā formā pārsviedās uz Eiropu, lomas mainījās… Sava nozīme bija Sarkozī vēlmei vienmēr atrasties starmešu gaismā, nevis kāda ēnā, un viņa voluntārajai pieejai, kura nereti, piemēram, Francijas prezidentūras laikā ES – trauksmainā 2008. gada pirmajā pusē –, izrādījās noderīga, bet kurai būtu vairāk panākumu, ja Sarkozī nepārtraukti pasviestās idejas tiktu arī mērķtiecīgi īstenotas. Radās iespaids, ka viņa darbības stilā paziņojuma efekts ir svarīgāks par problēmas risinājumu. Sarkozī zaudējuma pamatā bija varbūt ne tik daudz viņa politika (liela daļa vēlētāju būtu piedevusi pat finanšu un citus skandālus valdībā), cik personiskās īpašības un manieres: uzkrītoša brāļošanās ar valsts visbagātākajiem cilvēkiem, pieķeršanās liela izmēra dārgiem rokaspulksteņiem un firmīgām saulesbrillēm. Šī izrādīšanās
tieksme ieguva dzēlīgo apzīmējumu “bling–bling”. Vieni tajā saskatīja plebejisku slieksmi līdzināties smalkajām aprindām, citi – kārtējo pierādījumu dziļākas kultūras trūkumam vai gluži vienkārši sliktu gaumi, kas Francijā ir vēl ļaunāk.

Sarkozī iemieso teicienu “stils ir pats cilvēks” un savā ziņā arī patiesību, ka pravieti tēvzemē neciena. Viņš nenoliedzami prata izmantot apstākļus savas valsts ārpolitisko pozīciju nostiprināšanai. Ja arī Francijā uzskatīja, ka Sarko ir pilnīgi zem Merkeles papēža, finanšu krīze viņam kalpoja par argumentu, lai pārliecinātu Berlīni par Eiropas ekonomiskās pārvaldības nepieciešamību. Kas netraucēja dažu īsti antieiropeisku akcentu salikšanu viņa priekšvēlēšanu kampaņā.

 

Pasaules mērogā Sarkozī darīja visu iespējamo un neiespējamo apsūbējušā lielvalsts spožuma restaurēšanai. Bet tam bija savas robežas, un arī viņa ierosmē notikusī Kadafi gāšana neizdzēsa no atmiņas 2007. gada decembrī Parīzes centrā uzslieto Lībijas diktatora telti, kura kļuva par vienu no Elizejas pils “reālpolitikas” simboliem.

Baltiešu uztverē tāds simbols ir 2011. gada jūnijā noslēgtais darījums par četru Francijas karakuģu “Mistral” pārdošanu Krievijai. Respektīvi, pāris gadus pēc Gruzijas “glābšanas”, kuru pats Sarkozī bija uzņēmies. Un kad Krievijas armijnieki bija konstatējuši, ka nesenajā uzbrukumā Gruzijai “Mistral” tipa kuģis viņiem būtu lieti noderējis. Vēl šodien pat labi informētie franču žurnālisti nespēj pateikt ne precīzu darījuma summu, ne to, kādas tehnoloģijas Krievijai ir vai nav nodotas.

Latvijas un Francijas attiecībās Sarkozī piecgade droši vien ne jau aiz nejaušības sakrita ar nosacītu klusuma periodu. Savulaik Fransuā Miterāns bija pirmais Rietumu lielvalsts galva, kurš pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ieradās Rīgā, un Žakam Širakam Latvija bija viens no apmeklējamajiem ceļa mērķiem Austrumeiropā. Noslogotais Sarkozī Baltijas valstīs nav piestājis. Savukārt mēs tik aizņemti neesam, tāpēc atlicināsim brīdi, lai secinātu, ka Latvijai nav īpaša iemesla nožēlot varas maiņu Elizejas pilī. Un varbūt lai piesardzīgi novēlētu Piektās Republikas septītajam prezidentam Fransuā Olandam veiksmi, kuras viņam vajadzēs krietni daudz.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+