Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
28. decembris, 2012
Drukāt

“Latvijas Avīzei” – 25.Veikums

vk_vs_4

1988. gada 9. janvārī iznāca pirmais “Lauku Avīzes” numurs. Atzīmējot divdesmit piekto Latvijā populārākās avīzes gadskārtu, pie redakcijas “apaļā galda” šoreiz sapulcējās žurnālisti, lai pārskatītu veikumu – avīzes dibināšanās liecinieks un pirmais redaktors VOLDEMĀRS KRUSTIŅŠ, žurnāla “Mājas Viesis” redaktore DACE TERZENA, vairāku redakcijas uzdevumā sagatavotu grāmatu autore ILZE BŪMANE un EGILS LĪCĪTIS.


 

V. Krustiņš: – Šajā redakcijā esam nostrādājuši cits vairāk, cits mazāk un cits – visus 25 gadus. Par šo laiku ir saglabājušās atmiņas un iespaidi. Tā esam skaitījuši, ka šajos gados izdevniecībā “Lauku Avīze” strādājis 801 cilvēks – veidojot mūsu avīzi un žurnālus, arī tie, kas gādājuši par 162 “Lata romānu” sērijas iznākšanu. Manuprāt, veikums bijis nozīmīgs, un būtu vērts atcerēties, kas katram liekas pieminēšanas vērts. Nesen viesojās zemkopības ministre Straujuma, redakcijai nebūt ne svešs cilvēks, un viņa tā sirsnīgi attapās – kā, vai patiešām jums jau 25 gadi! Avīžniekiem pavisam viss notiek vienā skriešanā, tiek nodots numurs pēc numura – nepārtraukti! Lasītājiem pastāstīsim, ka šo laiku esam centušies ievietot grāmatā – jubilejas izdevumā par mums pašiem, un Ilze Būmane ir tā, kas izdarījusi šo apkopojumu.

I. Būmane: – Jā, būs grāmata, kas tā arī sauksies – “Latvijas Avīzei 25”. Piecās nodaļās būs stāstīts par attīstību kopš 1987. gada, kad tapināja pirmo avīzes numuru, par mūsu sabiedrisko darbību, saziņu ar lasītājiem, par mūsu izdevumiem un grāmatniecību, kas cilvēkiem devis daudz dvēseles maizes, par mūsu darbiniekiem. Šo sadaļu uzrakstījuši mūsu žurnālisti – kā viņi nonākuši avīzē un kā izprot savu darbu. No savas puses teikšu, ka man pašai bija pārsteigums, ka ar jums, šef, esmu nostrādājusi kopā 25 gadus, bet tas – ieskaitot kopdarbu arī “Padomju Jaunatnē” un “Lauku Dzīvē”.

V. Krustiņš: – … tu esi izturējusi! Bet tad man jāsaka, ka “Latvijas Avīzē” izaudzis vienīgais mūsdienu profesionālais latviešu feļetonists Egils Līcītis. Citi arī mēģinājuši šajā arodā, bet domāju, ka nepārspīlēju, sakot – “vienīgais profesionālais”, turklāt ar savu “Feļetonu” grāmatu. Un Pašlaik Saeimā taču ir divi deputāti, kuriem bijis pietiekami ilgs darba stāžs un devums avīzē, – Ināra Mūrniece un Raivis Dzintars! Raivim tā prakse bija mazāka nekā Inārai, taču es domāju, ka šie cilvēki, sākdami šeit strādāt, nebija ieplānojuši doties uz parlamentu. Darbs viņus darīja pazīstamus, it īpaši Mūrnieces raksti izraisīja uzmanību sabiedrībā un izskaidroja, kas viņa ir, kādi ir Ināras uzskati. Tas ir patīkami. 
DT_VS_4

D. Terzena: – Labi atceros, kā es stājos darbā 1987. gada 16. novembrī. Tas bija kā spert kāju uz terra incognita – nezināmajā zemē. Ļoti palīdzēja, ka strādāju vienā kabinetā ar kolēģi Arvīdu Siliņu, kura diemžēl vairs nav šai saulē. Ar galvenā redaktora ziņu sākās patiesās Latvijas vēstures periods, kad “atklājām” Liteni, Baltos Krustus Baltezerā un daudz ko citu. Arvīds vāca materiālus par to, intervēja čekistu Noviku, es skatījos, kā viņš to jūsu vadībā dara, un augu līdzi. Nevaru teikt, ka nācu no ģimenes, kur par to nerunāja un nezināja, tomēr man tas bija lielu atklājumu laikmets. Pati arī dabūju rakties daudzās lietās, nereti – kā ar degunu piena bļodā iegrūsts kaķēns. Soli pa solītim dzīve “Lauku Avīzē” aizgāja. Tie bija dinamiski apstākļi, un varbūt tikai tagad saprotu, ko nozīmēja vadībai noturēt šo redakciju un pastāvēt par spīti visam. Varbūt tas neattiecas uz žurnālistiku, taču lai kādām pārmaiņām šie gadi bija bagāti, bet man personīgi “Lauku Avīze” kā uzņēmums vienmēr sniedza sociālas drošības sajūtu, kas nebija mazsvarīgi. Kaut vai dēļ “sīkuma”, ka šajā iestādē alga netika kavēta ne reizi – pat saimnieciski visai nedrošajos 90. gados. Diez vai daudzi šīs valsts uzņēmumi var lepoties ar šādu attieksmi pret saviem cilvēkiem.

Par tālāko darbu mana runāšana vairāk saistīsies ar “Mājas Viesi”, un šajā žurnālā kā redaktore arī esmu gājusi caur dažādiem etapiem. Tas sākās kā “LA” sestdienas numura sadaļa, bet pamazām izauga par pastāvīgu izdevumu, un nākamgad augustā “Viesis” viesosies pie lasītājiem jau 500. reizi, kam jau šobrīd gatavojamies. Gribam parādīt, kā mēs esam auguši kopā ar lasītājiem un tematiku. Prese nav sastindzis organisms, vienmēr daudz kas jāmaina, jāatjauno, jāsalāgo ar laikmetīgām prasībām.

V. Krustiņš: – Gribu tikai vienu iespraust. Dace ne velti, bet konsekventas politikas dēļ nokļuva “Viesa” priekšgalā. Tajā laikā centāmies no pagātnes ņemt visu Latvijā kultūrvēsturiski vērtīgāko – zināmā mērā pat atdarināt veco “Mājas Viesi” no XX gadsimta. Bija liels intervāls starp veco žurnālu un mūsu drosmīgi atjaunoto – ne tikai nosaukuma, bet arī žurnāla gara pārņemšanā. Otrs, par ko jāatgādina, ir vēl viens ieguvums no brīvās Latvijas gadiem. Tie ir minētie “Lata romāni”, un es gribu uzsvērt, ka mūsu izdotie visi ir latviešu romāni. Tā ir vietējā literatūra, ko esam nesuši, viesuši tautā, lai arī dažu lielo izdevniecību acīs tie varbūt ir par “plāniem”.

D. Terzena: – “Lauku” un vēlāk “Latvijas Avīze” vienmēr ir ļoti atbalstījusi arī “Draudzīgā aicinājuma” kustības atdzimšanu – dāvināt skolām grāmatas. Tas it kā organiski ieaudās no cieņas pret grāmatniecību un no grāmatu izdošanas politikas, un mērķis bija uzturēt grāmatu lasīšanas tradīciju sabiedrībā no jauna līdz vecam.

“Mājas Viesī” allaž esam rak­stījuši par bibliotēkām un to darbiniekiem, par to, kā bibliotēka laukos sazinās ar vietējiem lasītmīļiem, organizē sabiedrisko dzīvi. Es to uztvēru kā nepieciešamību palīdzēt lasītājiem būt aizvien izglītotākiem, zinošākiem.

V. Krustiņš: – Nupat nopirku abu Ziedoņu “Leišmalīti”. Kāpēc tā man atgādināja kaut ko no mūsu avīzes vēstures? Šķiet, Imants Ziedonis tur runā par Kārļa Ulmaņa kultūrpolitisko atvēzienu, par uzceltajām skolām un tautas namiem. Šodien norādīt uz toreiz padarīto vienam otram pētniekam nešķiet pārāk aktuāli. Bet mūsu lasītājs, it īpaši pirmajos gados, ļoti interesējās par Ulmaņa gaitām, viņa kultūrpolitisko mantojumu un paša Ulmaņa likteni. Toreiz bijām vienīgie, kas par to atklāti runāja, līdzīgi piedalījās Ulmaņa fonda darbībā un tamlīdzīgi. Mūsu darbošanās tādās lietās, kas tajā laikā tautai šķita tuvas, veicināja mūsu kolosālo tirāžu tās izaugsmē, kas augstākajā punktā bija 339 tūkstoši eksemplāru. Uzdrošinos teikt, ka bijām aizskāruši un uzķēruši to latviešu vārīgo vai jūtīgo vietu, tās stīgas, kas lika “Lauku Avīzi” uzskatīt par savu laikrakstu.

E. Līcītis: – Mani mazliet pārsteidza uzskaitījums, ka te strādājis 801 cilvēks. Nebiju tā iedomājies. Likās, ka te cilvēks atnāk strādāt, pamazām apaug ar pienākumiem un apkopjamiem lauciņiem, varbūt pat ar amatiem un tad iesakņojas. Zināmā mērā tas arī ir konservatīvisms – pārāk bieži nemainīt darbavietu, kas atbilst laikraksta uzstādītai līnijai. Kodols, manuprāt, lielākoties mums gadiem saglabājies nemainīgs.

Ļoti patīkami satikt vēl diezgan lielu pulku lasītāju, kuri atzīst – es laikrakstu abonēju no pirmā numura. Toreiz tie bija 
43 000 cilvēku. Viņu skaits ir raucies mazumā, gadu nasta radījusi savu, man vienmēr ir skumji lasīt sēru ziņā pazīstamu vārdu, raksta varoni vai atsaucīgu lasītāju, un tad es zinu – vēl viens mūsu uzticamais avīzes cienītājs no zelta fonda aizgājis mūžībā.

Cilvēki teikuši, ka ciena “Latvijas Avīzi” līdzsvarotības, ieturētības attieksmē pret pāri nākušām un gājušām politiskām varām un šīs nacionāli konservatīvās spējas dēļ. Un arī man pašam liekas, ka tās vērtības bijušas mūsu stipruma pamatā. Tāpat kā attieksmē pret Ulmani, šodien pastāv tēmas, par kurām cita prese nevēlas rakstīt vai runā izvairīgi, piemēram, nacionālie jautājumi, stingrāk izsakoties, nācijas pastāvēšanas jautājumi, kurus uzsveram. Nepiesliešanās politika katram uzpūtušam vējelim – to lasītāji novērtē.

V. Krustiņš: – Bet cik feļetonus esi uzrakstījis?

E. Līcītis: – To es nejaudāšu saskaitīt. Nevar pat saskaitīt, cik daudzi “feļetonizētie” politiskie varoņi jau “krituši” cīņā ar nevienlīdzīgu pārspēku un sen kā prom ne vien no varas pjedestāliem, bet prom no jebkādas aktīvas politikas.

V. Krustiņš: – Kāda kundze man nesen teica, ka Līcīša feļetonus vajagot izrakstīt uz receptēm – zāļu vietā.

IB_VS_5I. Būmane: – Žurnālista darbs tomēr spēj sniegt arī gandarījumu pašam rakstītājam, lai tās varbūt ir tikai mazas, patīkamas epizodes. Kādreiz saimnieks laukos man saka – jūsu žurnāliste uzrakstīja par manu kaimiņu, un viņš man teica, ka jūsu avīzei var uzticēties. Tā kā piederu “Krustiņa skolai”, no seniem laikiem zinu trīs noteiktos principus – lietišķums, precizitāte un godīgums visās lietās. Nu, protams, darbaspējas – bet tas jau pats par sevi. Te daudz runājam par to, kā iespējām modināt avīzes lasītāju uzticību. Tikai viena zīmīga detaļa – jau 1988. gada 18. novembra numurā ar skaistu bildi atzīmējām Latvijas Republikas proklamēšanas gadskārtu. Tā bija liela uzdrīkstēšanās. Cilvēkus iedrošināja tas, kas rakstīts avīzē, tas viņus toreiz cēla līdzi, un “Lauku Avīze” par daudz ko rakstīja pirmā. Otrs secinājums, šķirstot redakcijas arhīva sējumus, – mums bijis daudz sirsnīgu, cilvēcisku interviju un aprakstu. Šodiena ir daudz materiālāka un racionālāka, bet man jau gribētos pārcelt šo sirsnību vairāk arī šā laika avīzēs. Atmodas un drusku vēlākā periodā cilvēki arī paši bija atsaucīgāki un labprāt piekrita sabiedriskām ierosmēm, ko uzskatīja par derīgām, vai tā būtu ziedošana abiem Tautas vainagiem vai Kārļa Ulmaņa piemiņas iemūžināšanai.

 

 

 

D. Terzena: – Šajā sakarā gribu atgādināt dažu kolēģu vārdus. Ļoti neatkārtojama intonācija bija Ginta Jansona rakstītajā. Viņš mācēja runāt ar lauku cilvēku, vai tas bija lielsaimnieks vai kāds pasaules lāpītājs. Ginta balss mūsu kopkorī bija ļoti savdabīga. Mēs sākām kopā ar izcilu žurnālistu Juri Blaumani, un arī viņš šovasar aizgāja mūžībā. Tās bija spožas personības, kas te strādājušas, augušas, nesušas vēsti lasītājiem. Arī Aidas Prēdeles un citu vārdus lasītāji atceras paaudzēs, un šie žurnālisti laikā un telpā ar mums vēl ir.

V. Krustiņš: – Ja minam Blaumani un citus, gribu pateikt par Māru Igauni, kura vēlākā posmā no žurnālistes pārkvalificējās uz organizatoriskiem, kā tagad teiktu, menedžera pienākumiem. Viņai ir milzīgs nopelns mūsu tautās iešanas akcijās, Zemnieku saeimas iedibināšanā, “Lauku Avīzes” dienās.

Tā bija ļoti plaša Māras lietvedība un melnais darbs – veikums redakcijas labā. Atceros, kā avīzes sarīkotais Vainags un Ziedu ceļš pie Brīvības pieminekļa bija pāri par 100 metriem garš, ar daudziem iesaistītiem cilvēkiem veidots, no tūkstošiem ziedojumu tapis – Māras ziņā bija visa šī pasākuma koordinācija un raita izdošanās.

Tāpat Zemnieku saeimā pirmajās reizēs vajadzēja sapulcināt simtiem saimnieku un Breša zemnieku, pelēkos baronus no pelēkajiem, no kuriem dažs tika nolamāts par sarkano baronu – un tur arī bija liela Māras uzņemšanās, un tie visi bija patiešām izcili lauksaimnieki. Varam lepoties, ka “Lauku Avīze” to paveica.

I. Būmane: – Gandarījums ir, ka pirms gadiem aprakstītie saimnieki uz savas zemes lielākoties strādā joprojām, vai saimniecību pārņēmuši viņu bērni. Nosaukšu kaut vai tikai Brusus, bet tādas dinastijas laukos izveidojušās – strādīgas dzimtas.

E. Līcītis: – Jā, šī ilggadējā turēšanās pie lauku problemātikas avīzei ir lieti noderējusi. Cilvēki atzinīgi vērtēja materiālus rubrikā “Saimnieka pieredze”, vēl tagad stāsta, ka esot tos izgriezuši un saglabājuši. Man liekas, ka “Latvijas Avīzes” lasītājam tas vispār ir raksturīgi, ka viņš velk ar pirkstu rūpīgi līdzi rakstītajam, nemet ārā to, ko atzinis labu un derīgu esam.

V. Krustiņš: – Sevišķi, kad radās Zemnieku saeima, parādījās cilvēki, kas paši meklēja un gribēja, lai citi nāk talkā, vedināja uz pārmaiņām. Kā man par grēku jāatzīst, pēdējā laikā man nav bijis lielu darīšanu ar laukiem, un tagad ir mazliet cita situācija, bet toreiz ļaužu uzticība bija ļoti liela. Tas bija viens no mana mūža iespaidīgākajiem gandarījumiem, morālajiem kapitāliem. Šais pasākumos satikās neviltota avīzes vēlme un lauksaimnieku intereses.

E. Būmane: – Man liekas, ka sabiedriskā darba izpausmēs un pie grāmatu izdošanas ārkārtīgi daudz ir izdarījis Viesturs Serdāns. Viņš daudz kam līdzi dzīvojis un dalījies atziņās.

V. Krustiņš: – Jā, redz, kādi tie cilvēki mums bijuši. Bet ko no šīs atcerēšanās noderētu pārņemt šodienas situācijā? Vai būtu iestājies drukātās preses noriets tās pašreizējā izskatā?

I. Būmane: – Ja arī noriets, tad tas nevarētu pienākt pārāk ātri. Mums ir šie ilggadējie, uzticīgie abonenti. Laukos daudziem ir pasliktinājies materiālais stāvoklis. Viņi man teikuši – ļoti gribu pasūtīt jūsu avīzi, bet vairs nevaru atļauties. Eju lasīt uz bibliotēku.

D. Terzena: – Krustiņa kunga jautājums ir ar dziļu jēgu. Man negribētos piekrist norieta teorijai, bet neapšaubāmi, ka iestājies būtisku pārmaiņu laiks. Vairs nevar neņemt vērā interneta vidi un ka liela daļa sabiedrības pie datora dzīvo, ceļas un guļas. Īpaši jaunā paaudze, un ar to jārēķinās.

Mēs paši esam gājuši pārmaiņu ceļu. Sākām ar nedēļas avīzi uz 16 lappusēm. Attīstījāmies līdz avīžniecības koncernam ar izdevniecību, un sazarošanās droši vien turpināsies. Tas ir jautājums – kādi nākotnē būsim vajadzīgi, lai pastāvētu, lai būtu lasāmi, viegli pieejami gan drukātā formātā, gan internetā, ņemot vērā dažādo paaudžu intereses, reaģējot uz sabiedrības prasībām.

Šī situācija ir sarežģīta žurnālistikai visā pasaulē, un neviens vēl nav parādījis uz šķīvīša gatavu atbildi. Avīžu abonēšanas mīnusos nokritušie skaitļi slēpj ne tikai ļoti pieticīgos dzīves apstākļus daudziem cilvēkiem, bet arī pasaulē aizbraukušos tautiešus, kurus citādi nevaram sasniegt kā ar internetu. Praktiski šajos ciparos parādās Latvijas sabiedrībā gadu desmitos notikušie procesi. Mēs varam apņemties darīt savu darbu labāk un labāk, bet nevaram izdarīt visu un izlikties, ka procesi avīzes neiespaidos.

V. Krustiņš: – Ja atceros tos “top” tirāžu laikus, tad lielā mērā tas notika tamdēļ, ka “Lauku Avīze” bija ārpus politiskās konkurences. Neviena “Cīņa”, neviena televīzija nevarēja konkurēt, un vēl vienīgi “Atmoda” bija avīze, kas nodarbojās ar varu un politiku. Taču tā bija vairāk rīdzinieku avīze ar citu pieeju. Toreiz bija tā lielā vienotība, kad visas tautas centieni bija celties garā, iet līdzi, neiepalikt, lasīt, uzsūkt kaut ko jaunu, kas šķita svarīgs. Mēs to varējām dot – citādi nevar izskaidrot milzīgo metienu pāri 300 tūkstošiem. Tēmas, ko piedāvājām, bija aktuālas, tajā pašā laikā piecdesmit gadus aizliegtas vai aizmirstas. Caur visām cenzoru iebildēm uzrakstījām par Višinski. Par citiem darboņiem – un tas atbalsojās. Domāju, šodien avīzes neizcelsies, ka kaut ko paziņos un uzrakstīs pirmās, ka apsteigs internetu – tas ir neiespējami. Bet lasītājs meklēs ko dziļāku un sev tuvāku, jo ziņas viņš jau vakar dzirdējis.

D. Terzena: – Lasītājus interesēs viedokļi, personības presē. Tās ir intervijas ar dažādiem cilvēkiem, kas runā par sabiedrību interesējošām tēmām pietiekami aizraujoši. 
EL_VS_4

E. Līcītis: – Man tomēr te liekas saskatāma dziļāka problēma, proti, ka iet mazumā latviešu tautas kā lasītāju tautas slava, un tas attiecas ne tikai uz avīzēm, bet arī grāmatām. Drukāto vārdu stipri vien izspiež lētāks, vieglāk pieejams un uztverams teksts, kur izceļ lielu, parasti kliedzošu virsrakstu, bet pārējais ietilpināms dažās steidzīgās un skrejošās rindiņās. Rīgas sabiedriskajā transportā reti kurš apsēdies atlocīs avīzi vai izvilks no somas grāmatu. Ārzemēs turpretī lasa vai viss metrovagons, un tā ir gan Parīzē, gan Maskavā. Dzīvodams viesnīcā, no rītiem esmu ievērojis angļu vai vācu džentlmeņus pēc pabrokastošanas tūlīt ejam uz kiosku, lai nopirktu kādu iecienīto avīzi viņu mēlē! Protams, “krievu laikā” prese maksāja kapeikas, taču lielā mērā tas piederēja pie tradīcijas, ka latviešu ģimenē abonēja pāris avīzes un klāt arī žurnālus. Tagad tā ir retā ģimenē, un es nedomāju, ka tikai tāpēc, ka sarukusi maksātspēja. Izzūd tradīcija, un, ja avīzes nelasa vecāki, tad bērni diezin vai to darīs. Kad izaugs paaudze, kas ieradināta informēties tikai internetā, viņi arī vecumdienās neatgriezīsies pie lasīšanas drukātā formā. Viņi nemaz nezinās, kā lasīt laikrakstu. Varbūt tam visam būs tik bēdīgs gals, kā slavens amerikāņu fantasts aprakstījis, ka dedzinātāji meklēs rokā uz zemeslodes atlikušos vientuļniekus, kuri vēl nobēdzinājuši kaudzīti grāmatu, sazvērnieciski apmainās ar primitīvi drukātām avīželēm – viņus sodīs un uzskatīs par dīvaiņiem. Cits nevēlams virziens, ka avīžu lasīšana pēc kāda laika turpmāk kļūs tikai ļoti turīgu ļaužu privilēģija, kuri varēs atļauties tās iegādāties. Nelasīšanas sekas jau izpaužas. Televīzijās iecienīta lieta ir intervēt uz ielas nejauši sastaptus jauniešus, piemēram, Lāčplēša dienā. Skatītāji tā labdabīgi katru reizi pasmīnē – ko viņi, vai skolā nav gājuši, nezina vēsturi, nezina, kas ir Dainis Īvāns, gandrīz neko lāgā nezina. Bet es nezinu, vai uz to vajadzētu tik iecietīgi nolūkoties un neko nedarīt.

V. Krustiņš: – Jā, tas ir tāds vispārpieņemts apgalvojums, ka jaunatne jau avīzes nelasa. Bet vai tā ir tiesa?

E. Līcītis: – No tiem pusaudžu lipīgajiem žurnālīšiem, kas ir tirgū, diezin vai izaugs solīdu avīžu lasītājs. Tie izdevumi pat nesakņojas Latvijā, jo vienīgais latviskais, uz vāka pieteiktais uzvārds varbūt būs Lauris Reiniks, bet varbūt arī viņš ne. Agrāk latviešu sabiedrībā uz ģimeni, kurā neabonēja nekādus preses izdevumus, skatījās, mazākais, kā uz visai jocīgu. Tagad tā ir norma, pilnīgi pieņemama lielai daļai cilvēku.

I. Būmane: – Protams, jaunieši ir pārcēlušies pie datoriem, kur izlasa visu noderīgo, ieskaitot romānus, lai cik tas acīm apgrūtinoši. Taču novados labas lietas joprojām nāk no ļoti gaišiem, izglītotiem cilvēkiem, kuri iegūst zināšanas gan presē, gan grāmatās, gan no datora. Uz to viņi rosina arī bērnus.

D. Terzena: – Taču modernos saziņas līdzekļus neapstādinās, tie tīklojas aizvien plašāk un piesaista lielu daļu cilvēku. Tas nozīmē, ka arī mums tur jābūt, un tas jau notiek. “Mājas Viesim” ir vietnes šajos tīklos, un tur par žurnāla esamību uzzina lasītāji, kas drukāto izdevumu varbūt pat rokā nebūtu ņēmuši.

I. Būmane: – Man šķiet, ir ļoti labi, ka šajā laikā izdevējnamam rodas jauni “meitas” izdevumi. Iznāks žurnāls “Rokdarbi”, un ir cilvēki, kuriem tas interesē un kas meklē šādus “nišas” izdevumus. Tiem nebūs lielas tirāžas, taču būs savs lasītājs, kā auditoriju jau ilgus gadus “paņēmis” dārzkopju un laucinieku iemīļotais “Praktiskais Latvietis”.

V. Krustiņš: – Varbūt avīze arī ir tāds izpausmes veids, kas pieņemams zināmai daļai cilvēku un kuri no drukātā vārda lasīšanas neatteiksies līdz pasaules galam, kuru jau, kā šķiet, esam pārdzīvojuši. Tikai te ir viena lieta, ka valdošās aprindas labprāt nīdē ārā drukāto vārdu, jo it visu varot ielikt internetā un par visu var atbildēt – to meklējiet ministrijas mājaslapā.

E. Līcītis: – Daudzās Eiropas valstīs tomēr ceļ trauksmi un ir norūpējušies par situāciju ar preses panīkumu.

Doktore Veinberga stāsta, ka Zviedrijā valdība sākusi subsidēt trīs lielākās un solīdākās avīzes, par to neprasot nekādus pretī pakalpojumus. Francijā jauniešiem apmaksājot vaučeru, par kuru var izvēlēties kādas avīzes pasūtināšanu, lai jaunos cilvēkus radinātu pie preses lasīšanas.

Tur, Rietumos, uzskata par svarīgu demokrātiskas sabiedrības normu, ka cilvēki ir informēti un viņiem pieejami nozīmīgas, svarīgas, valstiskas informācijas avoti ar polemiku un viedokļiem, nevis plikām ziņām un dzeltenām sensācijām. Bet tā ir arī pašas sabiedrības izvēle, kuru valdība var neatbal­stīt. Turos pie pārliecības, ka arī Latvijā politiķiem jāpārdomā iespēja presei nesavtīgi nākt talkā.

V. Krustiņš: – Droši vien avīžniekiem tā būs un paliks, ka par savu eksistenci nāksies cīnīties. Bet nekritīsim fatālismā, ka drīz izzudīs ļaudis, kas pie brokastīm gribēs pārlaist aci rīta presei un vakaros iedziļināties tajā avīzē, ko cilvēks sauc par savu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+