Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
9. novembris, 2012
Drukāt

Latvijas karavīru māmuļai


Foto - Leons StipraisFoto - Leons Stiprais

Lāčplēša dienas tuvums liek man dalīties atmiņās par latviešu karavīru Zeķu Māmuļu. Sevišķi šis jautājums mani ieinteresēja pēc stāsta publicēšanas par somu karavīru bulciņu māmuļu – Varvaru Šantinu, kurai karavīri pateicībā uzcēla pieminekli.


 

Visi goda sardzes karavīri, kas dienēja Štāba bataljonā deviņdesmitajos gados, atceras, ka uz 
Lāčplēša dienu un Ziemassvētkiem daudziem no viņiem tika pasniegtas siltas vilnas zeķes, ko adījusi Helgas kundze.

Obligātā dienesta karavīri mainījās gandrīz katru gadu. Šodien bataljona personālsastāvs ir nomainījies par deviņdesmit procentiem. Tāpēc, domāju, ka daudzi šodien dienējošie karavīri pirmo reizi izdzirdēs šīs gādīgās sievietes vārdu.

Pirmās skopās rakstiskās ziņas presē par Helgu Neperti izskanēja tikai dažos masu medijos, kaut gan zeķes un sirds siltums karavīriem tika dāvāts vairāk nekā desmit gadu garumā. Tas izskaidrojams ar šīs neparastās sievietes kautrīgumu.

Helga Neperte dzimusi Latvijā 1931. gada 9. augustā. Astoņpadsmit gadu vecumā 1949. gada 25. martā kopā ar visu ģimeni Helgu izsūtīja uz Sibīriju. Braucot no Pārdaugavas, vecāmāte likusi visiem pēdējo reizi raudzīties uz Brīvības pieminekli.

Latvijā Helga Neperte atgriezās tikai 1956. gadā. Šeit viņa satika savu nākamo dzīvesbiedru Manfrēdu. Viņš bija no Latvijas pirms kara aizbraukušo baltvāciešu dzimtas pārstāvis. Sākoties atmodai un Latvijas neatkarībai, dzīvesbiedra sakari ar Vāciju ļāva viņu ģimenei organizēt labdarību.

Izsūtīto biedrība, kurā strādāja Helgas kundze, organizēja arī Rīgas Augšāmcelšanās baznīcas, kas atrodas Lielajos kapos, atjaunošanas darbus. Tie nebūtu iespējami bez Rietumu un ārzemju latviešu palīdzības. Helga Neperte pildīja draudzes dāmu komitejas priekšnieces pienākumus. Viņa mācēja izzināt draudzes locekļu vajadzības. Katrai draudzes loceklei uz dzimšanas vai vārda dienu tika pasniegti apģērba gabali, kas derēja tām kā pēc pasūtījuma. Tie nebija brīnumi. Sirsnīgā priekšniece prata neuzkrītoši uzzināt vajadzīgo apģērbu izmērus.

Arī karavīru zeķes lielākoties tika adītas no humānās palīdzības vilnas dzijas un dažādiem mazāk derīgiem vilnas apģērba gabaliem.

No 1993. līdz 2006. gadam vilnas zeķes tika dāvinātas Brīvības pieminekļa un Prezidenta pils goda sardzes karavīriem.
Štāba bataljona komandieris desmit gadu jubilejas svinībās pasniedza Helgas kundzei tobrīd augstāko iespējamo komandiera apbalvojumu – “Goda zīmi”, kas veltīta NBS Štāba bataljona desmitajai gadadienai.

Pēdējā tikšanās ar bataljona karavīriem notika jau slimnīcā. Zeķu pāru skaits tuvojās tūkstotim. Šajā skaitā ietilpa zeķes, kas tika dāvinātas arī citām karavīru vienībām.

Mūžībā Helga Neperte aizgāja 2007. gada 10. decembrī. Apglabāta Rīgas Meža kapos.

Domāju, ka latviešu karavīri kādreiz organizēs piemiņas plāksni, kas tiks uzstādīta teritorijā starp Štāba bataljonu un Armijas sporta klubu. Latviešu zēni savā pateicībā nav sliktāki par somu karavīriem.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+