Egils Līcītis: Lai “Saskaņas centrs” iet pie Raiņa 2
Jau 10 000 cilvēku parakstījuši lūgumrakstu, lai valdība izdara pakalpojumu un novāc tā saucamo pieminekli padomju karavīriem Latvijas atbrīvotājiem Uzvaras laukumā. Lai kaut kur aiztransportē obelisku, kamēr labiekārto un uzskaistina lielā klajuma apkārtni vai veic laukuma izbūvi, ceļot, piemēram, starptautisku stadionu. Ministrs Jānis Bordāns ir pieminējis arī faktu, ka ideoloģiski sveša objekta klātbūtne ir ne vien neiederīga Rīgas panorāmā un “aptumšo” Gaismas pili, bet rada nevajadzīgu konfrontāciju, kultivē pretvalstiskas darbības pieminekļa pakājē, un droši vien daudzi ministram piekritīs, ka otrreizējās Latvijas okupācijas slavināšana, tīšanās dzeltenbrūnajās lentītēs aizskar un kaitina latviešus. Diplomātiskā garā ieturēta arhitektu, vēsturnieku, sabiedrisku darbinieku konference noteikti papildinātu Bordāna slēdzienus ar citiem lietpratēju argumentiem. Desmit tūkstošu iniciatīva jau ir tautas forums, un demokrātiskā sabiedrībā plurālisms nav ierobežojams, lai arī pret pieminekļa nesaudzēšanu atsaukušies daži veci paziņas, svilpjot niknāk par tējkannu un sunījoties, ka padomju laika simbola nojaukšana izdevīga tiem, kuri grib uzpūst ugunsgrēku. Bet nevajag no lieka aizrauties ar liesmainu daiļrunību. Monumentu cēla par brīvprātīgi piespiedu kārtā salasītiem atskaitījumiem no Latvijas ļaužu aldziņām, tāpēc ar sabiedrisko īpašumu pilsoņu vairākums var izrīkoties, kā iegribas. Ļoti solīds lēmuma akts, protams, būtu šī jautājuma cilāšana referendumā, kur ar āmen pateiktu Latvijas pilsoņu viedokli, un, lai cik dusmās trīcoši kļūtu oponenti – neko darīt. Kā vairākums lēmis, tā tam notikt. Lietas ir jārisina, nevis jākrāj gruzdošas oglītes zem pieminekļa. Referenduma rezultāts atsēdinātu pat nemierīgas dabas cilvēciņus ar buļļa temperamentu. Varbūt varonīgā Saeima gribētu teikt vārdu, bet lai nu šoreiz paliek.
Par to, ka “atbrīvotāju” monumentam pēdējā stundiņa būtu tuvu, nevajadzētu psihot “Saskaņas centra” politiķiem. Kopš viņu prātus nodarbina domas par labāku sociālo aprūpi, kopš viņus caurstrāvojis sociāldemokrātijas gars, saskaņiešiem jāiet zemoties rituālā pie Raiņa pieminekļa, nevis kā sektai jālāčo 9. maijā uz zināmo stabu, kur Bordāna vērtējumā notiek pretval-stiskas izrīcības. Noteikti, ka jaunie, talantīgie sociāldemokrāti Elksniņš ar Zariņu skolā tak mācījušies lielo dzejnieku, ekskursijā bijuši uz Raiņa un Aspazijas namiņu Dīķa ielā 11 – šie (Urbanoviča vērtējumā) pa pusei cilvēki, pa pusei torpēdas pratīs ievirzīt un nolikt kreiso partiju uz pareizajām sliedēm. LTF jubilejas gadā daudz esam dzirdējuši, kā tagadējie saskaņieši rosījušies atmodas procesos, kā krievu cilvēki bijuši uz barikādēm, lai nepieļautu tikko brīvību atguvušās valsts atkārtotu okupāciju – līdz ar to šie politiķi nākotnē acīmredzot ignorēs metāla un betona pieminekli Pārdaugavā.
