Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
18. februāris, 2013
Drukāt

Lūsis ir un paliek kaķis

lusis2

Lūšus medī samērā nelielā daļā Eiropas valstu. Latvijā, Igaunijā, Baltkrievijā, Ukrainā un Krievijā. Katrā valstī ir atšķirīga attieksme pret šo dzīvnieku. Sākot no vērtīgas trofejas un beidzot ar kaitnieka statusu. Atšķirīgi ir medību likumi un tikumi.

 

 

Suga it kā viena un tā pati, bet medīšanas paņēmieni mēdz būt dažādi. Runa nav par dažādiem ekstrēmiem gadījumiem (slazdiem, cilpām vai indēm), bet par pamatmedību veidiem jeb populārākajām medību metodēm, ar ko iegūst vairākumu nomedīto dzīvnieku.

Latvijā droši var teikt, ka lauvas tiesa lūšu tiek iegūta medībās ar dzinējiem. Pats medību termiņš ziemas vidū, kad dzinējmedībās medījami lielie pārnadži brieži un mežacūkas, dod labas iespējas tikt pie lūša trofejas gluži vai nejauši – bez īpašas lenkšanas, ja lūsis ir mastā, iespējas to sagaidīt uz mednieku līnijas ir gana labas. Sniegasega un tajā atstātās pēdas ļauj organizēt specializētas lūšu medības, kas notiek ar vai bez medību suņa izmantošanas.

 

Medības ar suņiem Igaunijā

Igaunijā lielāks akcents likts uz medībām ar suņiem. Pēc svaigu pēdu atrašanas un lenkšanas mednieki tiek izstādīti uz numuriem. Pa lūša 034_915597pēdām dodas tikai viens cilvēks ar suņiem. Suņi parasti ir divi un ļoti bieži dažādu medību šķirņu pārstāvji. Paši igauņi par veiksmīgāko kombināciju atzīst pāri – laika (piemēram, krievu-Eiropas laika) un kāds no dzinējsuņiem (piemēram, Igaunijas dzinējsuns). Šāda kombinācija ļauj nodrošināt gan skaņu, gan pietiekamu neatlaidību un niknumu. Tiesa, jāatzīst, ka lūšu jaunuļi parasti tiek uzdzīti kokā un kļūst par “dzinēja” guvumu. Uz mednieku līniju parasti tiek izdzīti pieaugušie īpatņi.

Lūsis ir un paliek kaķis. Tas nav garo distanču skrējējs, bet gan sprinteris. Gadījumā, ja lūsis sekmīgi izgājis cauri mednieku līnijai bez šāviena vai šāviens bijis nesekmīgs, tad ar katru nākamo mastu sarūk iespēja, ka lūsis tiks izdzīts uz mednieku līniju. Kokā gluži tas nelīdīs, visticamāk, izmantos par aizmugures piesegu kādu kritušu koku vai celmu un mēģinās atgaiņāt suņus.

Ir nācies redzēt suņu pāri, kas šādā veidā ir noturējuši pieaugušu kaķi. Bet tas var būt bīstami! Visprecīzāk suņu vizuālo paskatu pēc šādas tikšanās ar lūsi varētu raksturot ar vārdiem “pabijuši pie nemākulīga bārddziņa”. Neļaujiet sevi pļaukāt lūsim! Nevajag!

 

Kā lūšus ķer Krievijā

Atšķirīgas medības ir Krievijā. Protams, ņemot vērā Krievzemes plašumus, dabas, klimata, reljefa un cilvēku (mednieku) daudzveidību, nevar attiecināt šo metodi uz visu valsti. Krievijas Eiropas daļas reģionos lūšu medības pamatā tiek rīkotas, izmantojot suni. Laikam jau iemesls ir šīs zemes milzīgie plašumi un katastrofāli samazinājies iedzīvotāju skaits. Iespējams, ka aļņa medības var pulcēt kuplāku mednieku skaitu, bet lūša gadījumā daudz interesentu nesanāk. Var jau arī saprast, laimīgais trofejas īpašnieks ir viens, gaļas nav. Jā, atvainojos, mūsu izpratnē lūsis ir ēdams, bet Krievzemes mednieki tā nedomā. Vispār pēc personīgiem novērojumiem gribas teikt – šajā valstī mednieki ļoti baidās no trihinelozes un dažādām citām dzīvnieku slimībām. Savu pirkstu šeit ir pielikuši veterinārārsti. Putnu gripas apkarošanas kampaņa jau pati par sevi ir ūnikums, bet pietiek par to. Atpakaļ pie mūsu lūšiem.

Tradicionālajās aukstajās un sniegotajās Krievijas ziemās īpaši pa mežu nepastaigāsi. Agrāk noderēja slēpes, tagad sniega motocikli. Lūsis tiek lenkts relatīvi lielā teritorijā. Laikam jau savas dzīves laikā tiem saskarsmes ar cilvēkiem ir bijis daudz mazāk nekā to sugas brāļiem Latvijā vai Igaunijā, attiecīgi tie krasāk reaģē uz dažādām cilvēka darbības izpausmēm, šajā gadījumā – motorkamanu troksni.

Lūšu gadījumā pilnā mērā darbojas princips – jo vairāk uz ziemeļiem, jo lielāka ķermeņa masa. Atšķirībā no Latvijas, kur lūšu pamatbarība ir stirnas, šeit lūsis stirnu nav acīs redzējis, jo to vienkārši nav un nekad nav bijis, tāpat kā pelēko zaķu. Lūšu medījums ir baltie zaķi. Nav skaidrs vai zaķus noēdies lūsis ir bailīgāks vai suņi drosmīgāki, bet medības ir gaužām vienkāršas. Daudz mednieku nav nepieciešams. Ar sniega motociklu līdz svaigām lūša pēdām tiek nogādāts suns vai suņi, galvenokārt laikas. Vienlaikus ap lencamo teritoriju tiek nostādīti mednieki. Neņemos apgalvot, ka ar domu par lūša sagaidīšanu un nomedīšanu uz numura – vairāk kā klausītāji. Suns tiek palaists pa pēdām. Risks, ka kaut kas varētu noiet greizi, ir minimāls. Stirnu nav, mežacūku lielākoties tāpat, aļņu blīvums ir tik niecīgs, ka varbūtība tam uzdurties ir maza, zaķi laikai īpaši neinteresē.

Mednieka vai mednieku uzdevums ir gaužam vienkāršs. Stāvēt, klausīties un gaidīt. Suņa rejas nozīmē tikai vienu – lūsis sēž kokā. Tad atliek piebraukt ar sniega motociklu vai slēpēm un veikt šāvienu.

Var jau jokojoties teikt, ka, zaķus ēdot, lūsim ir zaķa dvēsele, vai apgalvot, ka laikas tur ir sevišķi niknas uz zaķēdājiem, bet realitāte ir tāda – kokā uzdzīts lūsis ir norma, pa zemi aizgājis – rets nelaimes gadījums.

Šajā gadījumā nav runa par kaķēniem, bet par abu dzimumu un visu vecumu dzīvniekiem. Abos gadījumos gan medību rezultāts ir vienāds un tas nav par labu lūsim. Tikai ļoti dziļa sniega apstākļos ar sērsnu lūsim ir priekšrocības attiecībā pret suni. Negribētos šādas medības saukt par milzīgi interesantām un aizraujošām, bet katram savs.

Pavisam noteikti arī mums ir neizmantotas iespējas lūšus medīt, ar apmācītiem suņiem. Ne pūkas, ne spalvas līdz lūšu medību limita izpildei!

Eirāzijas lūsis (Lynx lynx) – viena no četrām pasaulē mītošajām plēsēju kārtas kaķu dzimtas lūšu ģints sugām.

Eiropā izdala deviņas lūšu populācijas. Latvijas lūši – t. s. Baltijas populācija 2001. gadā vērtēta 2000 indivīdu liela.

Lūsis ir trešais lielākais plēsējs Latvijā un Eiropā pēc brūnā lāča un vilka.

Ķermeņa izmērs: atkarīgs no lūša apdzīvotās vietas. Tēviņi ir lielāki par mātītēm.

Svars: pieauguša indivīda masa Eiropā 12 – 35 kg. Latvijā pārsvarā 10 – 18 kg, reti līdz 30 kg.

Kažoka krāsa atkarīga no lūša vecuma, dzimuma un dzīves vietas.

Lūsis ir piesardzīgs dzīvnieks, aktīvs galvenokārt tikai krēslā un naktī.

Lūši dzīvo vientuļi, izņemot mātītes ar mazuļiem. Individuālās teritorijas var būt no 25 līdz pat 2000 km2 platībā. Mātīte aizņem vidēji 2 – 3 reizes mazāku teritoriju nekā tēviņi.

Pēdējo gadu oficiālā uzskaite liecina, ka Latvijā ir apmēram 900 indivīdu. Statistika liecina, ka lūšu skaits palielinās kopš sešdesmito gadu beigām, pēdējos gados pieaudzis straujāk, ko saista ar medību ierobežošanu kopš 2003. gada. Lūšu izplatības aina mūsdienās ir vislabākā pēdējo 100 gadu laikā.

 

Raksts publicēts žurnālā “Medības”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+