Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
1. oktobris, 2013
Drukāt

M. Čehova Rīgas Krievu teātris 130. jubileju svin, atrodoties “finanšu kraujas” malā

Krievudrama_KM_4

Jaunās sezonas sākumā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī (RKT) joko – jubileja aiz jubilejas. Pērn aizvadīta teātra 130. sezona, bet rīt aprit tieši apaļi 130 gadi, kopš arhitekta Kristofa Hāberlanda projektētajā ēkā sāka darboties Krievu teātris.

 

Taču svētku joki vairs nav prātā, zinot, ka šobrīd vecākais dramatiskais krievu teātris ārpus Krievijas robežām nonācis parādos. Teātra vadība uzskata – atjaunotā teātra kuģis grimst, kā vienīgo glābiņu saredzot papildu valsts dotāciju, tomēr neuzskatot, ka būtu jārevidē repertuāra politika un mārketings jauna skatītāja piesaistei.

 

Finanšu kraujas malā

Rīgas Krievu teātra kolektīvs jau ceturto sezonu iesāk pilnībā rekonstruētā ēkā. Arhitektes Rutas Krūzkopas plānotajā un būvkompānijas “Re&Re” īstenotajā, 15,9 miljonus latu vērtajā projektā, ko noslēdza 2010. gadā, pārbūvēja gandrīz visu, neskarti palika tikai vēsturiskie mūri, retro zāle, bibliotēka un galvenā režisora kabinets. Jaunu plānojumu ieguva skatītāju zāles, ierīkotas modernas inženiertehniskās, tehniskās telpas, grimētavas, ražošanas telpas, lifti – sarakstu var turpināt. Teātra direktors Eduards Cehovals priecājas – rekonstrukcija veikta meistarīgi, pēdējos trīs gados neesot atklājusies neviena vājā vieta. Prieku par skaisto ēku gan aizēno nopietnas rūpes – teātra direktors lēš, ka moderni iekārtotā nama ekspluatācijas izdevumi pēc rekonstrukcijas pieauguši pat trīs reizes. Kvalitatīvā ēkas siltumizolācija gan nodrošinot, ka krietni samazinājušies siltuma un enerģijas zudumi, tomēr jaunās ventilācijas un gaisa kondicionēšanas sistēmas patērē daudz enerģijas.

Situācijā, kad jāuztur dārgā ēka un jāturpina iestudēt izrādes, situāciju ar pašreizējo teātra finansējumu E. Cehovals sauc par kritisku. Valsts dotācijas samazinājums teātri novedis pie ievērojama nodokļu parāda sloga – pēc RKT administrācijas sniegtajām ziņām, tie šobrīd ir 248 353 lati.

Teātra direktors rēķina, ka pašlaik 546 559 latu lielā valsts dotācija veido mazāk nekā pusi no kopējā 1 300 000 latu lielā teātra budžeta (Viļņas krievu teātra valsts dotācijas apjoms ir 1 000 000 eiro, Tallinā ‒ 
1 600 000 eiro). RKT gan saņēmis naudu arī no Valsts kultūrkapitāla fonda (šogad Ls 4104), kā arī ziedojumus no “Jaunrades fonda” 
(Ls 10 000) un no “Krievu teātra garantu biedrības” (2012. gadā Ls 36 546 ).

E. Cehovals ir pārliecināts, ka šādā situācijā teātris nevar pastāvēt, nesamazinot pusi trupas, un aktieru algas (vidēji aktiera alga RKT ir 542 lati pirms nodokļu nomaksas, taču tās apmērs atkarīgs, piemēram, no nospēlēto izrāžu skaita. Salīdzinājumam – Dailes teātrī ap Ls 600, Nacionālajā teātrī ap Ls 480). “Palielināt pašu ienākumus vairs nevaram ‒ mūsu zālē ir tikai mazliet vairāk nekā 500 vietu, un spēlējam katru dienu nedēļā ar vienu brīvdienu atšķirībā no mūsu kolēģiem Lietuvā un Igaunijā, kur notiek trīs izrādes nedēļā. Izbraucam uz Ventspili, Liepāju, Daugavpili, Valmieru. Katru sezonu mums ir sešas pirmizrādes.” Vienīgo risinājumu A. Cehovals redz bieži lietotajā, tomēr nereti apšaubītajā praksē, ka teātru un citu kultūras iestāžu nodokļu parādus sedz valsts (2012. gada maijā valdība šim mērķim RKT piešķīra 267 271 latu), kā arī valsts dotācijas atjaunošanā iepriekšējā apmērā.

 

Zaudē inteliģento 
skatītāju

Šobrīd RKT ar tā Lielās zāles 530 vietām un 100 vietām Mazajā zālē ir ietilpības ziņā viens mazākajiem valsts repertuāra teātriem, aiz sevis atstājot tikai Valmieras teātri, tomēr teātra vadība lepojas – skatītāju skaits gadu no gada aug (jāpiebilst gan, ka šo skaitli veido arī pieaugošs izrāžu skaits). Aizvadītajā sezonā esot izpildīts Kultūras ministrijas nosacījums aizpildīt vismaz 70 procentus zāles, par biļetēm ieņemti 711 290 latu.

Teātra direktors lepojas ar nelielo Rūdolfa Blaumaņa krūšutēlu, kas RKT novietots goda vietā – tā ir galvenā balva, ko saņēma E. Seņkova veidotie “Indrāni”, šopavasar uzvarot 5. Rūdolfa Blaumaņa teātra festivālā. Reizē E. Cehovals gan atzīst, ka šāda veida izrādēm varētu vēlēties vairāk skatītāju.

“Pašlaik šie iestudējumi repertuārā daļēji pastāv uz ienesīgāko repertuāra vienību rēķina. Skaidrs, ka nevar cerēt, ka Blaumanis vai Dostojevskis liks skatītājiem lauzties teātra durvīs, tomēr šādām izrādēm ir jābūt. Katrā ziņā – kamēr būšu teātrī, šeit jābūt arī “Indrāniem”,” uzsver E. Cehovals.

Līdz ar teātra ēkas rekonstrukciju tajā jau ceturto sezonu turpinās jauna mākslinieciskā ēra. Igors Koņajevs, Krievijā pazīstamā teātra režisora Ļeva Dodina skolnieks, 2010. gadā piekrita kļūt par teātra māksliniecisko vadītāju, kā arī galveno režisoru, tolaik būdams aktieris un režisors bez pieredzes teātra māk-
slinieciskajā vadībā. Toreizējais līguma termiņš bija trīs gadi, pašlaik tas pagarināts vēl par trim.

I. Koņajevs RKT un līdz ar to arī savu personisko misiju saskata skatītāja apgaismošanā. Ne velti RKT repertuārā pēdējos gadus pārsvarā ir krievu literatūras un teātra klasiķu darbi, pārbaudītas vērtības. Sevi I. Koņajevs dēvē par ideālistu, kurš rūpējas par saturu, ne naudas lietām. “Mana laime, bet varbūt arī nelaime – kategoriski neesmu režisors – menedžeris,” viņš saka. “Mani neinteresē, kur tiek ņemta nauda un kā. Varbūt neesmu ambiciozs šajā ziņā, bet man ar naudu, ko nopelnu, pietiek. Protams, Krievijā mēs zinām vairākus krievu kultūras darbiniekus – Tabakovu, Dodinu, Fokinu, kas ir lieliski menedžeri un vienmēr patur acīs peļņu. Pie mums ar naudas jautājumiem nodarbojas teātra direktors un es viņam uzticos. Droši vien viņam nav viegli ar to dotāciju, kāda pašlaik teātrim ir.”

Režisors atzīst, ka vēlētos, lai arī RKT apmeklētājs būtu inteliģentais grāmatu lasītājs, kā savu apmeklētāju nupat kā bija identificējis Dailes teātris, tomēr piebilst, ka realitātē šādu apmeklētāju procents samazinās. Pašlaik jau trešo sezonu RKT skatītāju nemainīgi pieprasītākais ir I. Koņajeva iestudētais Alekseja Ščerbaka muzikālais stāsts “Tango ar Stroku”.

Teātra direktors tikmēr teic, ka savu skatītāju pazīstot vaigā. “Aptuveni trešā daļa mūsu publikas ir latvieši. Problēmu, ka jaunatne nesaprot krieviski, esam atrisinājuši ar jauno titru iekārtu,” stāsta A. Cehovals. Krievijas tūristi gan uz teātri nākot reti – neesot vairs padomju laiki. Vienīgais izņēmums bijuši Raimonda Paula muzikālie vakari šīs vasaras nogalē. Tiesa, uz Rīgu atceļojot skatītāji no Lietuvas un Igaunijas.

 

Latviešu 
dramaturģija – ēnā?

Jaunajā sezonā RKT piesaka sešas pirmizrādes. Teātra jubilejas gada atklāšanai galvenais režisors izraudzījies krievu dižgara Mihaila Bulgakova lugu “Kunga komediants” (oriģinālā “Svētuļu kabala”).

Tāpat kā citiem valsts dibinātajiem teātriem, arī RKT budžeta dotācijas aprēķināšanas kārtībā jāievēro vairāki kritēriji, viens no tiem ‒ jāiestudē vismaz viens latviešu autora darbs gadā. Pirms diviem gadiem tapa Ingas Ābeles “Labās asinis” Mihaila Gruzdova režijā, kas vairs nav repertuārā, bet pērn Elmārs Seņkovs iestudēja Rūdolfa Blaumaņa “Indrānus”, kas skatuves dzīvi turpina arī šajā sezonā. Turklāt Elmārs Seņkovs šajā sezonā RKT iestudēs arī Maksima Gorkija “Vasarniekus”.

Sarunā gan I. Koņajevs atzīst, ka par šo nosacījumu neesot neko zinājis un ka pagaidām neesot izlemts, kādu latviešu autora darba jauniestudējumu teātris piedāvās šajā sezonā. I. Koņajevs neizslēdz iespēju, ka tā varētu būt kāda jaunā latviešu dramaturga izrāde, ko varētu iestudēt Krievu teātra kursa studenti.

Jautāts, kādēļ teātrī nestartē vairāk jauno Latvijas režisoru, kas taču varētu piesaistīt jaunāku skatītāju, mākslinieciskais vadītājs norāda, ka ne visi 
režisori “iedzīvojas” RKT. “Man, piemēram, ļoti patika Ineses Pudžas iestudētā “Ziema”, aicināju viņu veidot vēl kādu izrādi. Nepiekrita. Gribot būt aktrise un palika Valmierā.”

Režisors arī atzīst, ka pret “ļoti moderniem” režisoriem tomēr izturoties piesardzīgi. “Manuprāt, režijā ir divi virzieni – tas, kurš grauj, un tas, kurš veido no jauna. Tas, ko parasti saprot ar vārdu “mūsdienīgs”, ir diezgan agresīva māksla, kurā bieži nav nekā pozitīva. Uzskatu, tas nav nekas jauns teātra vēsturē. Kas gan būtu Alvis Hermanis bez Gundara Āboliņa? “Oblomovu” iet skatīties tieši viņa dēļ. Jūs kā režisors varat darīt, ko gribat, bet bez laba aktiera nekas nenotiks. Man ļoti patīk Elmāra Seņkova darba stils – viņš ir pozitīvs, prot atrast ceļu pie aktiera un spēj provocēt cilvēku uz radošu darbību.”

Aktieris Andrejs Možeiko, kuru plašāks pašmāju skatītāju loks iepazina kā Aivara Tontegodes filmas “Sēņotāji” galveno varoni, RKT strādā jau astoņus gadus. Pašlaik viņa repertuārā ir lomas izrādēs “Tango ar Stroku”, “Odesa, burvīgā pilsēta”, kā arī Marķīza loma gaidāmajā izrādē “Kunga komediants”. Andrejs priecājas, ka teātris dod iespēju “izspēlēties” pie dažādiem viesrežisoriem, sevišķi tiem, kas sevi jau apliecinājuši Krievijā, atzīstot – tas bagātina. “Mūsu izrādes sasniedz dažādas auditorijas, neuzskatu, ka pastāv nošķirtība un Krievu teātris atrastos uz kādas vientuļas salas.”

 

Ienāk jauni spēki

Pašlaik RKT pastāvīgajā trupā strādā 26 aktieri un ir skaidrs, ka trupā nepieciešami papildspēki. Šogad jau ceturto gadu sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju Igora Koņajeva vadībā aktiera arodam skolojas 16 jaunieši – Krievu teātra aktieru kurss.

Viena no topošajiem aktieriem ir Jana Herbsta, latviešu meitene no Cēsīm. Jana stāsta, ka pirms četriem gadiem devusies uz Rīgu piepildīt savu sapni ‒ kļūt par aktrisi, taču uzzināja, ka uzņem tikai Krievu teātra kursu. Kad saņemti apstiprinoši rezultāti, Jana vairs nešaubījusies – nodrošinātā budžeta vieta franču filologos tika dāvāta citam censonim. Jāpiebilst, ka topošie aktieri Krievu teātra kursā studē par saviem līdzekļiem (1300 latu mācību gadā), bet Jana jau pēc diviem studiju gadiem pirmoreiz kāpa uz Krievu teātra lielās skatuves kā galvenā varone – meža nimfa studentu izrādē “Meža dziesma”.

Aktieru kursa vadītājs I. Koņajevs pašlaik gan nesola, ka visiem aktieru kursa studentiem būs garantēts pastāvīgs darbs Krievu teātrī – jaunajiem censoņiem vēl nākšoties sevi pierādīt.

 

“Spēlmaņu nakts 2013” nominācijas Rīgas Krievu teātrim

Gada izrāde bērniem vai jauniešiem: “Mazais princis”, režisors Ruslans Kudašovs.

Gada režisors: Jevgeņijs Arjē “Jakišs un Pupče”.

Neatkarīgais teātris krievu valodā

Jaunatnes teātris “Brīvo aktieru sabiedrība” (A. Čaka iela 67/69), tuvākā izrāde: R. Nešs, “Lietus pārdevējs” 3. oktobrī.

Izrāde “Marina Cvetajeva” – 18. oktobrī pirmizrāde “Dirty Deal Teatro”, režisors Georgijs Surkovs.

 

Jautājums kritiķim

Arī mākslu jāmāk pārdot

Kā vērtējat Rīgas Krievu teātra vietu un sniegumu citu Latvijas valstisko teātru kopainā?

Linda Ģībiete, teātra kritiķe: “Vecākais teātris Latvijā! Vienīgais valstiskais krievu teātris Latvijā! Vienīgā lielā skatuve Rīgā, kur teju katru vakaru spēlē visu žanru iestudējumus krievu valodā! Daudzi spēcīgi tēlotāji, turklāt – dažādās paaudzēs, kā arī centieni uz Latviju atvest talantīgus iestudējumu veidotājus. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, šķiet, atrodas apskaužamās mākslinieciski ekonomiskās pozīcijās, sevišķi pilsētā, no kuras septiņsimt tūkstošiem iedzīvotāju apmēram puse vislabāk māk runāt krievu valodā. Un tomēr izrādās, ka arī mākslā sīva konkurence ir tā, kas ļauj sarosīties, liek skaļāk uzrunāt patērētājus un galu galā ceļ pārdodamās preces kvalitāti. Jā, teātris arī ir produkts, kas jāmāk pārdot, jo, lai cik svarīgu pozīciju teātrī ieņemtu aktieri, režisori vai vēl kāds cits, vienīgais svarīgākais teātra elements ir publika. Lai zālē kāds būtu! Ar šo – svarīgāko – elementu Rīgas Krievu teātrim ne vienmēr veicas. Pirmizrādes un iestudējumi, kur uz skatuves parādās teātra spožākās zvaigznes, kasei raizes nesagādā, tomēr eleganti izremontētajā teātra zālē esmu sēdējusi arī reizēs, kad manā rindā bez manis un manas mātes sēž vēl tikai viens skatītājs. Jebkuram kaimiņu teātrim tas mūslaikos būtu katastrofāls vakars, bet, šķiet, Krievu teātrī tā gadās, kaut gan minētā vakara priekšnesums uz skatuves vilšanos nebūt nesagādāja. Kā paziņot Rīgas latviešu publikai, ka eksistē tāds interesants, labu mākslu ražojošs Rīgas Krievu teātris? Jā, ir arī tādi teātri visumā cienoši ļaudis, kas tikai vāri nojauš, ka šāds teātris kaut kur ir. Un vēl svarīgāk – kā atraut Rīgas krievu publiku no Krievijas TV kanālu vērošanas un jūsmošanas par kaimiņzemes diženo kultūru, gaidot, kad kāds estrādes mākslinieks ieradīsies šeit nedaudz paplātīt muti fonogrammas pavadījumā? Smalka, eiropeiski krieviska māksla ir tepat – Rīgas Krievu teātrī. Kā to prasmīgi pārdot – lūk, šīs sezonas uzdevums teātra administrācijai!”

Silvija Geikina, teātra zinātniece, teātra kritiķe: “Jau kopš Krievu teātra nodibināšanas 1883. gadā tas savus skatītājus piesaistījis ar repertuāra izvēli. Salīdzinājumā ar latviešu teātriem Krievu teātra afišā vienmēr iestudēta krievu klasika. Repertuāra izvēles un aktiermeistarības citādību Rīgas Krievu teātris saglabājis līdz pat mūsdienām. Bet arī tad, kad Krievu teātris izvēlas tos pašus autorus, ko latviešu teātri, to skatuviskais interpretējums atšķiras no latviešu teātros redzamā. Daudzos gadījumos tas šķiet enerģiskāks, dinamiskāks, patiesāks – īpaši krievu klasikas uzvedumos. Interesantas un neierastas izskatās Krievu teātrī uzvestās latviešu autoru lugas. Piemēram, Rūdolfa Blaumaņa “Indrāni” jaunā režisora Elmāra Seņkova režijā aizvadītajā sezonā pārsteidza ar vitalitāti, kaismīgumu un traģismu. Rīgas Krievu teātra vājā puse – biežā māksliniecisko vadītāju maiņa pēdējos gados. Ar pašreizējo teātra māksliniecisko vadītāju Igoru Koņajevu 2010. gadā tika noslēgts līgums uz četriem gadiem. Cerams, ka pēc tam teātrim nenāksies meklēt citu māksliniecisko vadītāju.”

 

Viedokļi

Tatjana Griščenko, skolotāja: “Rīgas Krievu teātrī rāda visdažādākās izrādes jebkurai gaumei, bet man visvairāk patīk komēdijas. Par šo teātri man ir daudz patīkamu atmiņu, bērnībā zināju visu teātra repertuāru, jo to apmeklēju ļoti bieži.”

Aleksandrs Siļcins, uzņēmējs: “Šis teātris ir īpašs ar savu vēsturisko auru, kas saskatāma it katrā pakāpienā, sienā, mākslas darbā. Nekur nav tik profesionāls aktieru ansamblis. Repertuārs gana daudzpusīgs. Iesaku izrādes “Graņonka”, “Mežs”, “Grenholma metode”. Biļešu cenas varētu būt nedaudz zemākas.”

Andris Osipovs, auditors: “Repertuārs pārdomāts. Ir gan bijušas arī dažas neveiksmes, kā, piemēram, izrādes “Mežs” un “Meža dziesma”, bet ir arī tādas, kuras varētu nosaukt par simtprocentīgu veiksmi – “Tango ar Stroku”, “Ceļinieki naktī”, “Grenholma metode”. RKT atšķiras ar īpašo auru un spēles manieri. Lai gan esam latvieši, šis noteikti ir mūsu ģimenes iemīļotākais teātris. Uzskatu, ka RKT ir nenovērtēts no Spēlmaņu nakts žūrijas puses.”

Marina Svetkova, mājsaimniece: “Rīgas Krievu teātris pārsteidz ar repertuāra dažādību. Var skatīt gan komēdijas, gan nopietnākas izrādes, gan muzikālas kompozīcijas. Tas ir īpašs ar savu aktieru ansambli un ēku. Uzslava Jakovam Rafalsonam, Jurijam Safronovam, Svetlanai Šiļajevai, kā arī jaunajiem aktieriem – Danai Čerņecovai, Jekaterinai Frolovai, Andrejam Možeiko. Rīgas Krievu teātris mīl savu skatītāju.”

 

Valsts dotācija

Gads ls
2008 783 522
2012 418 132
2013 546 559

 

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris

Gads Biļešu
ieņēmumi (ls)
Apmeklētāju
skaits
Izrāžu
skaits
2008 363 802 70 917 175
2009 238 428 54 452 149
2010 360 821 52 947 147
2011 557 455 94 291 310
2012 711 290 101 001 311
2013 410 916
par pusgadu
59194
par pusgadu
194
par pusgadu

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+