Latvijā
Sabiedrība

Atis Klimovičs: Mācīties no somiem un ukraiņiem!5


Atis Klimovičs
Atis Klimovičs
Foto: Ieva Lūka/LETA

Varam to saukt par pamošanos, atskārsmi vai skaidru skatu uz realitāti, kas ļauj aprast ar līdz šim zināmā mērā neparastu domu. Tas, vērojot dažādas norises ne pārāk tālu esošās valstīs un noklīstot domās arī tālākā vēsturē, aizvedis pie atziņas par nepieciešamiem spēka argumentiem neatkarīgu un nelielu valstu pastāvēšanā. Tapis saprotams, ka karavīrs ir arguments, ka brīvprātīgais viņa palīgs aizmugurē arī ir arguments, ka arī ierocis un tanks ir argumenti.

Izrādās, tas viss ir nepieciešams, lai nācija nostiprinātos kā subjekts.

Tas palīdz labāk sevi apzināties un no ārpuses veido pavisam citu skatu. Te derīgi pieminēt kāda Ukrainas parlamenta deputāta teikto: “Frontē nav vietas pustoņiem. Ja vēlamies izdzīvot kā subjekti, mums jābūt stipriem.”

Tāpat derīgi vēlreiz atgriezties pie mūsu ziemeļu kaimiņu atziņas pēc Ziemas kara. Tolaik somi sapratuši, ka likums un morāle nekādā mērā negarantē mazas valsts nacionālo suverenitāti.

Šo kaimiņvalsts vēsturnieka pausto atziņu pilnā mērā varam attiecināt uz trim Baltijas valstīm, kas par savu naivo uzticēšanos un piekāpšanos PSRS agresoram samaksāja ar milzīgiem upuriem.

Lai arī Otrā pasaules kara laikā zaudējusi 12% savas teritorijas, tad vairākas desmitgades veidojusi smalku diplomātisku spēli ar austrumu kaimiņu, kurā netrūka noteiktas piekāpšanās, Somija visu laiku turēja roku arī uz savas armijas pulsa. Nav šaubu, ka tas arī stiprinājis šo valsti kā subjektu, ar kuru rēķinās.

Arī Krievijas prezidents brauc vizītēs uz Helsinkiem, lai gan ne jau viss abu valstu attiecībās ir gaišs un saulains. Somi labi zina to, ka briesmu jeb kara gadījumā valsts aizsardzība var rēķināties ar 300 tūkstošus karavīru lielu spēku. Turklāt viņu rīcībā netrūkst nedz kara kuģu, nedz tanku un lielgabalu, nedz pietiekami modernu lidmašīnu. To labi zina potenciālais pretinieks, un tas labi atceras arī Ziemas un Turpinājuma karos piedzīvoto.

Zīmīgi, ka, Ziemas karam sākoties, Somijas armijā arī bija 300 tūkstoši karavīru.

Mūsu dienās tieši ukraiņu karavīrs vecā bruņutransportierī vai tankā nodrošinājis to, ka šī lielā Eiropas valsts kļuvusi par subjektu. Tā tas paliks tik ilgi, kamēr Ukraina neatteiksies no domas par savas neatkarības nosargāšanu ar ieročiem rokās. Grūti teikt, kā tas norisināsies, jo prezidenta Volodimira Zelenska administrācijas darbošanās nav vērsta uz armijas spēju palielināšanu un izaugsmi.

Tam gan ir liela opozīcija sabiedrībā, kuras liela daļa kategoriski noraida kapitulāciju krievu agresoriem.
Saistītie raksti

Tomēr pietiekami liels skaits valsts austrumos un dienvidos dzīvojošo nesaskata neko sliktu un nodevīgu Maskavas prasību pieņemšanā, šādu viedokli popularizē ietekmīgi oligarhi, bet viens no viņiem Igors Kolomoiskis pat īpaši ciniski aicinājis pārdot Ukrainas suverenitāti Krievijai par 100 miljardiem dolāru.

Ko nozīmīgus svētkus aizvadījušajiem un “Dvēseļu puteni” redzējušajiem latviešiem no tā mācīties? Uzrunāt savu valdību un sevi pašus vispirms, ka nepieciešams mācīties kā no somiem, tā ukraiņiem, tā arī no savām kļūdām. Beidzot. Vēl ir laiks.

LA.lv