Mobilā versija
+2.7°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
31. oktobris, 2017
Drukāt

“Maestro Grandiozo” suminot

Tidemanis

Šādi par latviešu klasiķi, mākslinieku Jāni Ferdinandu Tīdemani (1897–1964) reiz rakstījusi mākslas zinātniece Ruta Lapiņa (“Studija”, 1998). Tāpēc liekas tik trāpīgi, ka mākslinieka, kuru laikabiedri iesaukuši arī par “Latvijas beļģi”, 120. jubilejai veltītajai izstādei, kas no ceturtdienas, 2. novembra, līdz 2018. gada 31. janvārim būs apskatāma Rīgas Mūkusalas mākslas salona divos stāvos, dots nosaukums “Maestro Grandiozo”, izgaismojot viņa spilgtās personības neordinaritāti un ekstravaganci. Kuratore, mākslas zinātniece Ingūna Ģēģere, veidojot izstādi, izcēlusi mākslinieka raksturīgākos glezniecības žanrus un spilgtākos dažādu daiļrades periodu darbus, kas nākuši no Zuzānu un citām privātām kolekcijām, kā arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja.

Tīdemaņa vienīgā visu mūžu cienītā autoritāte bija Rembrants, un Beļģija viņu saistīja kā dižo glezniecības vecmeistaru zeme. Tāpēc nav brīnums, ka mākslas izglītību Tīdemanis ieguva Beļģijā, Antverpenes Karaliskajā Mākslas akadēmijā (1922–1927) un (ar pārtraukumiem no 1927. līdz 1934. gadam) Antverpenes Augstākajā Mākslas institūtā, kur mācījās portreta, figurālo un žanra glezniecību. Viņš ir viens no nedaudzajiem latviešu māk­sliniekiem, kurš savas izstādes ar panākumiem rīkojis arī ārzemēs. Nerunājot par Beļģiju, kur viņu lielā mērā uzskatīja par savējo un cildināja kā latvieti, kurš ir “beļģiskāks nekā paši beļģi”, Tīdemani ar uzslavām lutināja arī prese Tallinā un Kauņā, kur 30. gadu sākumā notika plašas mākslinieka darbu izstādes. 1936. gadā viņu apbalvoja ar Beļģijas karaļa Leopolda II ordeni – it kā par karalienes Astrīdas portretu. Šajā pašā gadā viņš atgriezās Latvijā, un viņa māk­sla, kā uzsver R. Lapiņa, “tiešām ir neparasta parādība. Tā nav tikai beļģu skola, kas viņu atšķir no citiem gleznotājiem. Būtiski ir tas, ka Tīdemanis mācās un ietekmējas nevis no gadsimta sākuma modernistiem, bet no 20. un 30. gadu Rietumeiropas avangarda, tajā pašā laikā neslēpdams vecmeistaru iespaidu.” Mākslas zinātnieks Eduards Kalniņš grāmatā “Cieši pie vēja” par Tīdemani saka: “Tāds viņš bija. Ar pārsteidzošu nekaunību. Kad viņš pārdeva savus darbus, viņš prata tā iespaidot pircēju, ka, cik gribēja, tik par darbu arī dabūja. Tie jau arī bija labi darbi.” Vai nu lai celtu darbu prestižu, vai reklāmas nolūkos Tīdemanis savās izstādēs vienu gleznu allaž novērtējis par 10 000 latiem, šo tradīciju turpinot arī pēckara gados, attiecīgi palielinādams summu līdz pat 30 000 dolāru. 1944. gadā Tīdemanis ar ģimeni emigrēja uz Šveici un pēc četriem gadiem – uz Kanādu, kur dzīvoja un gleznoja līdz mūža beigām. Pēc paša teiktā, viņš uzgleznojis divus līdz trīs tūkstošus gleznu.

Izstādi papildinās dokumentālas liecības par Tīdemaņa dzīvi, kā arī fragments no Dailoņa Stauvera (ASV) 20. gs. 50. gadu otrajā pusē tapušās filmas par 14 latviešu trimdas māksliniekiem “Par gleznām un gleznotājiem”. Savukārt no novembra vidus jaunākajiem apmeklētājiem būs iespēja patstāvīgi iepazīt mākslinieka dzīvi un daiļradi, izmantojot “Piedzīvojumu karti” ar atjautības uzdevumiem, ko izstrādājusi sērijas “Mākslas detektīvi” autore Luīze Pastore (grafikas dizainere – Madara Krieviņa). Kopā ar piecpadsmitgadīgo mākslinieku – tobrīd vēl jauno jūrnieku – bērnus aicinās “iekāpt kuģī”, lai iepazītu pasauli Tīdemaņa acīm. Klajā nāks arī izdevniecības “Neputns” sērijas “Latvijas mākslas klasika” grāmata par Jāni Ferdinandu Tīdemani (autore – Ingūna Ģēģere).

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+