Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
7. oktobris, 2014
Drukāt

Māksla kā izaicinājums

Foto - Anna GalviņaFoto - Anna Galviņa

Savu lomu “Ūmeo 2014” programmas veidošanā uzņēmusies arī Zviedrijas baznīca, iniciējot divpadsmit dažādus kultūras projektus – operas izrādi, mūziklu bērniem, koncertus, filmu skati, izrādes un citus.

Nupat apmeklētājus sasniedzis nozīmīgākais no tiem – projekta “Bāka” ietvaros līdz gada beigām četrās lielākajās pilsētas baznīcās skatāmi ievērojamu laikmetīgu mākslinieku darbi, kas runā par garīgumu kā atskaites punktu vai ceļvedi cilvēka dzīvē.

Projekta organizatores – Zviedrijas baznīcas pārstāve Stīna Dalgrēna un māk­slas kuratore Anna Kristensena – vienprātīgi atzīst, ka tas bijis izaicinājums gan baznīcai, gan māksliniekiem un sabiedrībai. “Māksla vienmēr bijusi un ir klātesoša baznīcā – arhitektūrā, tekstilijās, gleznās un skulptūrās. Taču tā ir konvencionāla māksla ar noteiktu tradīciju un gandrīz vienmēr vienu un to pašu simboliku, formu un saturu. Tas ir drošs ceļš, bet laikmetīgajai māk­slai absolūti nederīgs. Šī projekta ietvaros māksliniekiem tika dota pilnīga brīvība radīt aktuālus, arī izaicinošus darbus, izmantojot jebkurus materiālus. Baznīcai bija jāuzticas māksliniekiem, nezinot, kādu rezultātu tā iegūs. Šādā formātā māksla baznīcās līdz šim nav eksponēta nedz šeit, Ūmeo, nedz Zviedrijā vispār,” skaidro A. Kristensena.

Pasaulslavenā dāņu māksliniece Eva Koha Olidhemas baznīcā radījusi projekta tituldarbu – video un skaņas instalāciju “Pharos”. Filmu ar bāku jūras klajumā, kas projicēta uz baznīcas sienas, pavada jūras šalkas un bākas mehānikas trokšņi. Tā māksliniece uzsver laika plūdumu un cilvēka esmību nepārtrauktā kustībā starp tagadni un mūžību. Bākas izstarotā gaisma simbolizē cilvēka vajadzību pēc garīga orientēšanās punkta, ko sniedz reliģija.

Savukārt vietējais māk­slinieks Mikaels Obergs, kas iemantojis atpazīstamību Zviedrijā ar skulptūrām un instalācijām, cilvēka garīgumu iemiesojis maza zēna tēlā pie Ūmeo pilsētas baznīcas. Skulptūrā ar nosaukumu “Lēcējs” atainots aptuveni piecus gadus vecs puika šortos, ūdenslīdēja maskā un cepurē sēžam uz mūra fragmenta, gatavs nirt peļķēs sev priekšā. Šim tēlam jākalpo par atgādinājumu bērnības zinātkārei, drosmei piedzīvot un ieraudzīt lietas no jauna. Mākslinieks iesaka cilvēkam ceļā pie Dieva mācīties bērna pārgalvību un mesties tajā kā ar galvu nezināmajā.

Turpretī mākslinieks Pers Enoksons īpaši Ūmeo Svētās Marijas baznīcai radījis darbu, kas savu nozīmi iegūst vienīgi šajā telpā – reflektējot ar dažādiem arhitektūras elementiem, māk­slinieks padarījis pašu baznīcu par daļu sava darba. Tas ir ornamentāls kokgrebums, kurā tumša, stingra ornamentika mijas ar gaišu tēlu plūdumu. Mākslinieks uzsver, ka viņa mākslas darbs ir gala rezultāts bezapziņas, iracionālā garīguma un vienlaikus dabas pētījumiem. Iedvesmu saiknei ar dievišķo dabā viņš smēlies savas tautas amatniecības ornamentikā un viduslaiku zīmējumos.

Pavisam citādi vēsturē raugās zviedru māksliniece Anna Berglinda, kas Tegas baznīcā radījusi gaismas un skaņas instalāciju ” … un es čukstēšu gaismu Tev ausī”. Daudzu gadu garumā viņa pētījusi un mākslas darbos risinājusi savas attiecības ar dzimtas pagātni, kurā viņas vecmāmiņa izdzīvojusi Aušvices koncentrācijas nometnē, bet ģimene izvairījusies to pieminēt. Viņa izveidojusi videofilmu, kas projicēta spoguļtraukā ar ūdeni, no kura savukārt atstarojas telpā. Ik piecas minūtes ūdens virsmu satricina ūdens lāse.

Gan A. Kristensena, gan S. Dalgrēna ir pārliecinātas, ka turpmāk laikmetīgajai mākslai jārod sava patstāvīga vieta dievnamos. “Tas viennozīmīgi bagātinātu baznīcas, padarot veidu, kā tās uzrunā cilvēku, dinamiskāku. Arī māksla šeit varētu rast platformu un jaunus attīstības ceļus. Tas būtu interesanti, bet prasītu drosmi. Taču tas ir risks, ko baznīca nav radusi uzņemties. Tomēr kur gan vēl kā baznīcā no jauna uzdot un risināt jautājumus – “kas ir cilvēks”, “ko nozīmē garīgums”?” spriež mākslas kuratores.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+