Dabā
Medības

Mans vārds ir seters. Angļu seters 16

Foto – Kate Šterna

Anglis ir viena apbrīnojama medību suņu šķirne – kaislīgs, ātrs, ar dzelžainu stāju pie putna un teju kaķiskām pielavīšanās spējām – ideāls sloku medībām rudenī. Protams, kāds varbūt brīnīsies, jo mūsu medniekiem ierasts slokas medīt pavasarī. Tagad gan tas ir aizliegts, Eiropas direktīvas utt., u. tjpr., bet ir šī alternatīva un seters tādā būtu ideāls partneris.

Medībās. Uzburiet ainu iztēlē. Dūmakaina oktobra diena pašķidrā lapu koku mežā. No zariem pil. Smaržo zeme un sūnas. Ķērpji uz koku stumbriem rāda kruzuļainās malas. Pirksti pamazām sāk salt, un nedaudz tvaiko elpa. Ir kluss, un tikai zvaniņš kaut kur tinkšķ. Un tad apklust. Pat nobirušās lapas nečab zem setera ķepām. Rau, tur viņš ir. Balti raibais kažoks rēgojas kādus piecdesmit soļus uz priekšu. Aste izklāta zālē. Suns gandrīz pieplacis zemei, saspringtie pleci ir piepacelti, galva izslieta un deguns rāda. Kur? Tur, kur sēž sloka. Kamēr suns tā pointē (angļu val. – rāda), mednieks var būt drošs, ka putns arī paliks uz vietas. Var mierīgi atnākt līdz sunim, pielādēt ieroci, kā sportingā nostāties sev ērtā pozā, notēmēt aptuveni tur, kur putns lidos, un dot komandu sunim, lai tas paceļ sloku. Tālāk jau viss ir veiksmes un mednieka šaušanas prasmju jautājums. Gandrīz var būt drošs, ka putns celsies prom no suņa. Ja medījums kritis, tas pats suns var arī sameklēt un pienest nomedīto gardeguni. Tādas ir sloku medības rudenī! Starp citu, mūsdienās, lai dzirdētu, kur suns mežā atrodas, daļa mednieku izmanto palielus zvaniņus, bet modernākie ir pārgājuši uz kaklasiksnām ar bīperu. Tas pīkst visu laiku, bet maina toni, kad suns ir putnu atradis un stāv.

Fotogrāfs un mednieks Aleksandrs Čibirkins no Krievijas par rudens sloku medībām un angļu setera izmantošanu rak­sta šādi: “Ir dabā neparastas dailes laiks. Pirms ilgā ziemas miega, it kā uzpošoties greznai ballei, daba ietērpjas košās svētku drānās. Zelta rudens. Oktobris. Taču ne tikai šis skaistums vilina un sauc medniekus, putnusuņu īpašniekus. Sen jau pieklusuši šāvieni pļavās un laukos, lauka putni ir devušies uz siltākām zemēm. Iestājas daudzu mednieku, putnusuņu īpašnieku iemīļoto un viņiem visinteresantāko sloku rudens medību mokošais gaidīšanas laiks.

Pirmās salnas liek slokai pārcelties no dziļajiem biezokņiem uz mežmalu. Šo iekāroto trofeju sāk medīt oktobra sākumā (Latvijā no 1. augusta). Vēsajā rudenī var medīt visu dienu. Angļu seters ir vislabāk piemērots šādām medībām. Paslēpusies sloka ir visai neparasts medījums. Izcilā oža un suņa laipnība summā ar eleganto angļu setera darba stilu rada neaizmirstamu iespaidu par katru tikšanos ar putnu. Seters strādā kaislīgi un ar lielu vēlēšanos. Stājā pie putna seters uz košās rudens krāsās ietērptās dabas fona izskatās kā tās neatņemama daļa. Nesteidzoties pienāc pie suņa, pa ceļam pūloties saskatīt zālē paslēpušos sloku, bet nekā – maskēšanās 
tērps putnam ir ideāls. Viena strauja komanda sunim, lēciens un, lūk, putns uzvijas kā svece starp bērzu stumbriem. Pavelc ar ieroci nedaudz līdzi, šāviens un kārotā trofeja jau ir rokās.”

Galerijas nosaukums

Angļu seters nav vienīgā šķirne, kas ir piemērota šādam liegam un smalkam medību veidam, taču ir gandrīz vispopulārākā no visiem putnusuņiem. Īpaši, ja runa ir par veco Eiropu, par Spāniju, Itāliju, Franciju. Šo valstu mednieki pat brauc apkārt Eiropai pa sloku migrācijas ceļiem un seko putniem. Pēdējos gados arī Baltija ir izpelnījusies itāļu, spāņu un citu sloku mednieku uzmanību. Igaunijā un Lietuvā jau vairākus gadus eksistē medību bāzes, kur rudeņos pulcējas viesmednieki ar suņiem. Reti kuram ir mazāk par diviem seteriem. Daži ceļo ar suņu vajadzībām un komfortam aprīkotām piekabēm un kemperiem, kur pārvadā padsmitiem seteru, lai nonāktu vietās, kur sloku ir pietiekami daudz ne tikai medībām, bet arī jaunuļu trenēšanai.

Mednieks ar 30 gadus ilgu sloku medību pieredzi Nikola Depaoli stāsta, ka Itālijas darba suņi, meklējot putnu, lien pa zemi, piezogas un paceļ putnu kā kaķi. Ja suns nespēj kustēties kā vajag, viņš neder sloku medībām. Seteram mežā jāskrien klusi, ātri, maziem pārskrējieniem un pieplokot zemei. Sajūtot putnu, suns jau lielā attālumā teju apguļas un rāpo klāt, pēc iespējas turoties krūmu, zāles puduru un celmu aizsegā. Itālijas angļu seteri medībās neluncina asti! Jo, pirmkārt, ar garo vilnu apaugusī aste ir kā karogs. Kāpēc būtu jāziņo pretiniekam, kas šajā situācijā ir sloka, ka mednieks ieradies? Otrkārt, mežā asti luncināt ir bīstami, jo to var savainot. Tādēļ viens no vaislas suņu izvēles kritērijiem ir mierīga aste. Interesanta nianse, jo pieņemts uzskatīt, ka putnusuns meklējot intensīvi luncina asti, bet, sastingstot stājā, arī aste nekustas, un tā var noteikt, ka tā nav tukša stāja un putns patiešām tur ir. Pareizi apmācītam sunim ir jāmeklē putns patstāvīgi un vairākus simtus metru no saimnieka. Arī ārpus redzesloka suns, atrodot putnu, apstājas un saspringts gaida saimnieku, nevis metas pakaļ un dzenā sloku. Tas seteriem ir asinīs, un ir svarīgi nesabojāt šo instinktu ar nepareizu apmācību.

Protams, Latvijā šis pagaidām ir maz izpētīts medību veids tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pie mums labu putnusuņu ir maz. Ar to es domāju, ne tikai skaistus ciltsrakstus, bet arī korektu apmācību paaudžu paaudzēs. Ieteikums iegādāties medību suni no reāli strādājošiem vecākiem attiecas arī uz putnusuņiem. Strādājošu kurchāru vai drāthāru pie mums var atrast, bet par seteriem, visticamāk, būs jāinteresējas ārzemēs.

Skandināvijas valstīs putnusuņus, tajā skaitā seterus un pointerus, izmanto diezgan aktīvi, jo tur ir plašs medījamo putnu klāsts: fazāni, rubeņi, medņi, baltirbes un mežirbes. Pie mums atļauts medīt tikai mežirbes. Tāpat arī mērkaziņas ir likuma paspārnē. Atliek fazāni komercmedībās, slokas rudenī un… Varbūt ūdensputni? Jā, tā it kā nav setera tiešā specializācija. Ne visiem no viņiem ir vēlēšanās aportēt, bet, ja saimniekam ir kontakts ar seteru, tad arī pīli no ūdens viņš iznesīs ar prieku! Krievijā seterus māca meklēt un atnest medījumu purvā, niedrājā un atklātā ūdenī. Kaimiņu lielvalsts mednieki arī ir tendēti izvēlēties universālus suņus, tādēļ popularitātes ziņā seters atpaliek no kurchāriem un drāthāriem. Taču arī šis suns Krievijā var skaitīties universāls, jo tur ar seteriem medī lauka, ūdens un meža putnus.

Savā patiesajā stihijā – lauka putnu medībās – setera darbs ir apbrīnas vērts. Viņš pārmeklē lauku, ļoti ātri manevrējot zigzagā pret vēju, skrienot pa labi un pa kreisi 200 – 500 metrus no saimnieka, lai atrastu putnus. Kad smarža notverta, suns sašaurina amplitūdu, līdz var pielavīties maksimāli tuvu un sastingt stājā. Sunim jāstāv nekustīgi, ja putns nepārvietojas. Ja tas bēg, suns lavoties seko. Atsevišķiem īpaši talantīgiem putnusuņiem piemīt prasme apiet bēgošo putnu un ar stāju apturēt to līdz brīdim, kad mednieks atnāks, pielādēs un dos komandu pacelt lidoni.

Ar seteru var medīt ne tikai laukā un mežā. Šie suņi lieliski strādā arī klinšainos apvidos, piemēram, Somijā vai Zviedrijā medījot irbes.

Kopšana. Setera plānā, zīdainā vilna ir ļoti maiga un vārīga. Saimniekiem, kuri ļoti rūpējas par dzīvnieka izskatu, jebkura pastaiga beidzas ar suņa mazgāšanu un ķemmēšanu. Vislabākais gadalaiks seteram ir ziema, jo tad nav sausās zāles un tās sēklas ir sen nobirušas vai apēstas. Nav dubļu. Tikai sniega bumbas saveļas garajā vilnā. Izstāžu suņu īpašnieki litriem pērk dažādus šampūnus, kondicionierus un tamlīdzīgas lietas, lai uzlabotu, pasargātu un audzētu suņa vilnu. Darba suņiem kopšana vajadzīga nedaudz mazāk, jo medību suņu cilts līniju pēctečiem apmatojums ir īsāks un izturīgāks. Seteriem nav pavilnas, taču arī savu zīdaino apmatojumu tie maina. Ir novērots, ka suņi sākumā atbrīvojas no baltā, bet pēc tam no krāsainā – vienā momentā tie izskatās tumšāki, bet citā gaišāki.

Izskats. Seters ir vidēji liels, veikls, sauss vai atlētisks suns ar zīdainu vilnu. Uz ausīm tā met lielas lokas, uz krūtīm un vēdera tā ir viļņaina un mēdz izaugt ļoti gara. Uz ķepu aizmugurējās daļas, pakaļkājām arī iekšpusē aug gara viļņaina vilna. Tāda pati astes apakšā. Mugura un sāni līdz pusei ir gludi ar pāreju apmēram pie ribu viduslīnijas uz garo ķermeņa lejasdaļas apmatojumu. Muguras un kakla virspusē nedrīkst būt lokaina bieza vilna, tā teikts standartā.

Suņu augums ir līdz 68, kucēm – līdz 65 centimetriem plecos, bet ne vairāk. Ir piecas krāsu variācijas: melns ar baltu (blue belton), ruds ar baltu (orange belton), citrondzeltens ar baltu (lemon belton) un brūns ar baltu (liver belton), kā arī trīskrāsu – blubeltons ar lāsumiem vai liverbeltons ar lāsumiem, kas nedrīkst būt plaši vientoņa plankumi kaut kur uz ķermeņa. Lāsumiem jābūt nelieliem, izkaisītiem. Starptautiskās kinoloģiskās federācijas mājas lapā (fci.be) oficiālajā setera standartā ir paskaidrots, ka termins belton radies, pateicoties seteru šķirnes pamatlicēja, audzētāja Edvarda Leveraka (1800 – 1877) grāmatai par angļu seteriem, kur raksturots izplūdušo divkrāsu plankumu sajaukums tādā kā marmora fonā. Patiesībā Beltona ir ciems Nortumberlendā.

Izstāžu un darba tipa suņi izskatās ļoti atšķirīgi. Darba suņi ir mazaki, vingrāki, ar spilgtāk izteiktiem plankumiem, lai tos ir vieglāk saskatīt laukā; darba seteru apmatojums ir īsāks, izturīgāks, biezāks un vieglāk ķemmējams.

Raksturs un audzināšana. Angļu seters ir enerģisks suns ar spēcīgi izteiktu medību dziņu un instinktiem. Tajā pašā laikā viņš ir apveltīts ar ļoti maigu, sentimentālu raksturu. Seteram ir raksturīga liela mīlestība pret cilvēkiem, rotaļīgums un vēlēšanās būt noderīgam. Šie suņi ir emocionāli, un tas jāņem vērā arī audzināšanā. Seters ik brīdi vēlas būt pēc iespējas tuvāk saimniekam un ģimenei. Valstīs, kur šos suņus aktīvi izmanto medībās, piemēram, Spānijā un Itālijā, viņus tur voljeros. Vienam medniekam vienmēr ir vairāki suņi, un tas sadzīvošanai telpās nav īsti ērti. Pie tam tur ir cita kultūra un klimats. Taču, lai kā un kādiem mērķiem – medībām vai vaļaspriekam – suns tiktu turēts, viņš tik un tā ir uz cilvēku orientēts. Viņam ir vajadzīga apmācība, uzmanība un rotaļas. Seteriem, kas dzīvo mājās ģimenes kompanjona statusā, noteikti jāsniedz iespēja kaut reizi dienā kārtīgi izskrieties, citādi neiztērētā enerģija, īpaši kucēna un pusaudža vecumā, pārvērtīsies destruktīvās izpausmēs. Diez vai kādam gribētos, lai mājās tiek iznīcināti apavi, mēbeles, grāmatas. Ne visi suņi ir grauzēji. Tas ir zināmā mērā atkarīgs no rakstura un temperamenta, taču pastaigu un nodarbību trūkums var veicināt šādu niķu rašanos. Kārtīgi izstaigājies un paēdis seters mājās atpūtīsies un uzvedīsies godīgi. Protams, no pašām pirmajām dienām jāmāca kucēnam sociālās un mājas sadzīves noteikumi. Kas ir un kas nav atļauts, kā jāreaģē uz kaķiem, citiem mājdzīvniekiem un svešiem suņiem, kā jāuzvedas sabiedrībā. Pret nepazīstamiem ļaudīm anglis sākumā var izturēties nedaudz aizdomīgi, bet, ja viss ir kārtībā, tūdaļ piedāvās slapjas bučas, savu sirdi un ķepas (visas četras) un visbeidzot labprāt iekāps klēpī, ja vien viņam ļaus tādu vaļību.

Agrai socializācijai ir liela nozīme. Enerģisks un emocionāls suns ir ļoti jūtīgs, ja to nobiedēs, nodarīs pāri, viņš var kļūt bailīgs. Seters jau agrā bērnībā jāiepazīstina ar visām cilvēku dzīves parādībām, piemēram, ar svešiem suņiem, transportu, lietussargiem un skārda spaiņiem. Ļoti prātīgi jāpārbauda, vai suns nebaidās no blīkšķiem. Nopērciet mazos gaisa baloniņus, piepūtiet un lai spēlējas. Pēc katra pārplīsuša baloniņa, kas kucēnam izraisījis nevis bailes, bet jautrību, uzcienājiet viņu ar ko gardu. Lai viņš zina, šāviens – tas ir labi!

Medībām paredzētos kucēnus paralēli pamata paklausības apmācībai, kas būtu jāsāk jau divos mēnešos, var iepazīstināt ar medījumu. Setera uzdevums laukā, mežā vai krūmājā ir maksimāli ātri sameklēt to, iespējams, vienīgo putnu. Tas nozīmē, ka sunim ir jākustas daudz, ļoti ilgi un ātri. Tam ir nepieciešama augsta motivācija un azarts. Saimniekam, kurš suni sit un lamā, seters īsti nestrādās. Tādēļ stingra trenēšanas tehnika, drastiski sodi nederēs nekādā gadījumā! Tikai rotaļā, tikai ar labu, īpaši pirmajā dzīves gadā. Pārlieka pamata paklausības komandu iekalšana sabremzēs suni, un atgūt viņa azartu un brīvā skrējiena izjūtu būs grūti. Pirmā iepazīstināšana ar putnu (paipalu, balodi) var notikt jau divu triju mēnešu vecumā. Trenera galvenais uzdevums ir noturēt kucēnu, lai viņš nemetas virsū putnam pēc savas iniciatīvas, lai stāv stājā, cik vien mazās ķepiņas tur. Pēc tam var putnu nobiedēt un vienlaikus ar komandu palaist suni. Šo vārdu, šo komandu mednieks izmantos pēc tam, medībās, kad būs pielādējis ieroci, sagatavojies šāvienam un vajadzēs pacelt paslēpušos putnu.

Rotaļas ar mantām iemācīs mazajam seteram nēsāt priekšmetus. Ja pastaigas laikā viņš nesīs saimniekam kaut ko – un tas var izrādīties arī sapuvis kauls –, noteikti dāvana jāpaņem un suns jāslavē. Pēc tam var izmantot puļķus ar pietītām pīļu vai fazānu spalvām. Medību sezonā jāsāk mācīt beigta putna nešanu. Jo vairāk darba ieguldīs mednieks, jo labāku palīgu iemantos.

Jāsaka gan, ka seteri līdz apmēram trīs gadiem ir totāli kucēni! Pēc tam galvā viss sakārtojas un ieguldītās zināšanas tiek liktas lietā. Darbā ir mazāk muļķošanās, liekas skraidelēšanas, suns iemācās sadalīt un taupīt enerģiju. Vārdu sakot, pirmie pāris gadi būs tie grūtākie, toties setera dzīvesprieks, pozitīvais raksturs, gatavība strādāt un atdeve gandarīs cilvēku par visām ieguldītajām pūlēm, laiku un sviedriem.

Vēsture. Setting dogges ir sens termins, kas apzīmē ne tikai šķirni, bet arī darba specifiku – ar īpaši zemu stāju noturēt un norādīt uz putnu. Rakstu liecības un Anglijas gleznotāju mākslas darbi ļauj domāt, ka šis seters ir radies aptuveni pirms četriem simtiem gadu. Vikipēdija sniedz pierādījumus, kas atklāj arī vaislas darba pamata elementus, proti, angļu seters tapis, krustojot spāņu pointeru, lielo DNS spanielu un angļu springerspanielu. Mērķis bija izveidot ātru, veiklu medību suni, kurš varēs atrast putnu plašos klajumos un ar stāju parādīt tā atrašanās vietu.

1576. gadā Dr. Johannes Seiss rakstīja: ir vēl viens suņu veids, kas seko putnam klusi, bez skaņām, pielavās, visu laiku sekojot saimnieka pavēlēm un norādēm. Tuvojoties putnam, seters stiepjas aizvien vairāk, līdz beidzot ir pieplacis zemei un, lokoties kā tārps, zogas klāt. Tā tas bija, pirms sākās strukturēts un mērķ­tiecīgs vaislas darbs, kādu mēs to saprotam mūsdienās. Aprakstītā lavīšanās maniere arī šobrīd tiek izkopta daudzās valstīs, taču gravīras rāda, ka jau XIX gadsimta seteriem bija raksturīga arī augstāka stāja: pakaļkājas pusieliektas – suns it kā tupstas, aste, mugura un kakls vienā līnijā, ķepa pacelta, deguns rāda uz vietu, kur sēž putns. Starp citu, angļu gravīrās ir atainots arī setera darbs pīļu medībās. Ja ierakstīsiet interneta meklētājā english setter engraving, ieraudzīsiet daudz māksliniecisku liecību.

XVII gadsimtā šķirne nostabilizējās un iekaroja Britu salas.

Modernā setera izskats ir Edvarda Leveraka nopelns. XIX gadsimtā viņš izveidoja savu šķirnes suņu līniju. Uz tās pamata cits anglis – Parsels Levelins (1840 – 1925) – turpināja seteru šķirnes attīstību un radīja savu vaislas līniju. Apmēram 1826. gadā mācītājs E. Harisons no Karlisles Kumbrijā pārdeva E. Leverakam seteru pāri: suni Ponto un kuci Old Moll.

Šie divi suņi, par kuru ciltsrak­stiem bija zināms, ka tajos nav citu šķirņu vai vienkāršo suņu asiņu piejaukuma, kļuva par angļu seteru slavenākās cilts līnijas pamatlicējiem. Tuvu radniecīgās pārošanas rezultātā iegūtie eksemplāri kļuva gan par izstāžu, gan par darba pārbaužu čempioniem. Vēsturiski ļoti daudzi seteri ir cēlušies tieši no šiem nedaudzajiem Leveraka un Levelina suņiem.

Saistītie raksti

Angļu seteri Lielbritānijā bija īpaši populāri pagājušā gadsimta trešajā ceturksnī. Lielbritānijas Kennelklubā 1974. gadā tika reģistrēti 1344 kucēni. Salīdzinājumam – 2012. gadā bija tikai 314 jaundzimušie suņi. Šķirnes popularitāte dzimtenē ir kritusies. Toties angļu seteri ir ļoti populāri pārējā Eiropā, kā arī Skandināvijā un Krievijā.

Vai tiešām vairs nekad? Modernajā, komercializētajā un ambiciozajā pasaulē skaistumkonkursu dalībnieki jeb šova līniju seteri ar savu plīvojošo, garo vilnu atšķiras no darba līniju suņiem kā modernās džinsa bikses ar elastānu un spīguļiem no vecā labā Levi’s. Internets, īpaši sociālās vietnes, ir pilns ar izstāžu uzvarētāju fotogrāfijām. Interesanti ir tas, ka Krievijā un Skandināvijā ir sava mode un tendences angļu seteru vaislas darbā. Suņi ir lieli, ar lieku ādu. Nereti var novērot atkārušos plakstiņus, jo vaigi un lūpas ir tik biezas un smagas, ka velk visu ģīmi uz leju. Mugura trīs plaukstu platumā un vilna līdz zemei! Nevar strīdēties, ka seteriem ir ļoti skaists apmatojums, ja runa ir par izstāžu vaislas līniju pēcnācējiem. Vai kāds domā par to, ko tas nozīmē sunim? Tikai to, ka viņš gulēs uz dīvāna, pastaigāsies pa gājēju celiņiem, slapjā laikā staigās kombinezonā ar kapuci un nekad netiks brīvā vaļā. Medības un pastaigas mežā vai pļavās ir kaut kas neiedomājams šādu seteru saimniekiem. Un zināt, kas ir pats bēdīgākais? Katrs no šiem suņiem joprojām nes sevī instinktus, vēlmi un spēju strādāt medībās, iepriecināt savu cilvēku visbūtiskākajā no suņa un Homo sapiens sadarbības jomām! Domājams, jebkuru no šiem suņiem var atgriezt medību apritē. Ja tas izdodas, ja suns tiek medībās vai uz treniņu, ar viņu notiek neticama metamorfoze – viss suņa prāts un dvēsele gavilē, jo viņš ir beidzot sapratis, kāpēc dzīvo. Lielais, neizprotamais tukšums viņa dvēselē beidzot ir smaržu, skaņu, izsekošanas un pakaļdzīšanās azarta piepildīts. Un tā silto asiņu smarža! Aromātiskās spalvas mutē! Un saimnieka laimīgā seja! Katram cilvēkam, kurš ir piedzīvojis šādu sava suņa pārvērtību, atveras acis! Novēlu to arī jums!

LA.lv