Latvijā

Šnore: Mūsu pieredzei ar migrantiem jāattur Eiropa no pašnāvības 16

Foto – Valts Kleins

Sapnis, kas pārvērtās murgā, – tā filmas “Padomju stāsts” pieteikumā tās autors EDVĪNS ŠNORE raksturo čekistu režīmu. Nule ir nākusi klajā viņa otra filma “Nezināmais karš. Baltijas pretošanās”, kas turpina iesākto, šoreiz atklājot savulaik noklusētas un vēlāk rūpīgi slēptas vēstures lappuses par nacionālo partizānu cīņu pret murgu. Mūsu saruna par to, kāpēc vēstures mācības nedrīkst aizmirst. Un arī par to, kas dod spēku un vieš cerību.

– Tava jaunā filma ir daudz klusāka un vienkāršāka par iepriekšējo, taču tikpat dziļa un nopietna. Tā aizpilda vēl vienu balto plankumu mūsu vēsturiskajā atmiņā. Arī šī filma ir angļu valodā. Kāpēc?

– Abas manas filmas ir domātas pa lielākai daļai Rietumu skatītājiem, kas gandrīz neko nezina par Baltijas valstīm un to, kas te notika pirms un pēc Otrā pasaules kara. Man bija svarīgi parādīt pasaulei, ka mēs pretojāmies, ka Baltijas tautas nevis padevīgā nolemtībā pieņēma okupāciju, samierinājās ar to un ļāvās lēnai iznīcībai, bet pirmos desmit gadus ar ieročiem rokās aktīvi pretojās, un šī pretošanās bija nozīmīga visas Eiropas kontekstā. Ir dzirdēts par franču pretošanās kustību, par baltkrievu partizāniem, taču mums arī ir ar ko lepoties un ko stāstīt savai jaunatnei.

– Edvards Lūkass, ietekmīgā britu nedēļas laikraksta “The Economist” vecākais redaktors, tavu jauno filmu ir jau ieteicis saviem sekotājiem sociālajos tīklos “Facebook” un “Twitter”. Vai esi domājis, kā filma varētu tikt izplatīta Rietumos un Latvijā?

– Filmas galvenie atbalstītāji bija “Daugavas vanagi”, pārsvarā ziedotāji no ārvalstīm. Domājam filmu izplatīt elektroniski vietnēs “amazon.com” un “iTunes”. Ar laiku ceram laist klajā DVD, ko varētu dāvināt Latvijas skolām.

– Pēc “Padomju stāsta” Maskavā tevi simboliski pakāra un sadedzināja. Tāds publisks vudu rituāls tika noturēts. Kā ir pēc šīs filmas?

– Pēc šīs dedzinājuši vēl nav. Varbūt tādēļ, ka filmai pagaidām vēl nav bijusi liela publicitāte.

– Toreiz viņi kāra un dedzināja, filmu vēl neredzējuši. Daudzi no pūļa pat nezināja, ka tā ir filma, nevis grāmata.

– Toreiz bija citādi. Pirmizrāde notika Eiropas Parlamentā, kur bija aicināti arī žurnālisti. No Krievijas ieradās divas televīzijas grupas, sacēla ažiotāžu, kam sekoja histēriska reakcija Maskavā. Kremlis baidās no ikviena, kas atmasko staļinisma baisos noziegumus, jo tas apdraud Putina izdomāto nacionālo ideju. Taču pēc tās kāršanas un dedzināšanas Edvards Lūkass uzrakstīja recenziju, kas tika publicēta “The Economist”. Un tad jau filma aizgāja pa visu pasauli. Tagad Kremļa mediji ir gudrāki, paši mani nereklamē. Un arī laiki ir mainījušies, Rietumos ir dziļāka izpratne par procesiem Krievijā. Pirmā filma bija par komunisma asiņaino būtību, man bija svarīgi atklāt acīmredzamas paralēles starp nacismu un komunismu, par ko Rietumos zināja maz. Patlaban ir mainījies informatīvais fons. Pirmkārt, Kremlis jau ir pieradis, ka top filmas un grāmatas, kas atmasko čekistu režīmu, otrkārt, viņiem tagad problēmu pietiek arī bez manis – Ukraina, Sīrija, sankcijas. Ar ko pēdējos septiņdesmit gados Krievija var lepoties? Ne ar ko!

– Paši krievi ironizē: Krievijas galvenais sasniegums Putina sešpadsmit valdīšanas gadu laikā ir uzvara Otrajā pasaules karā.

– (Smejas.) Un vēl naftas cena.

– Tagad ar to pagrūti, nokrita.

– Tāpēc paliek tikai Uzvaras svētki. Līdz 1965. gadam neviens 9. maiju nesvinēja, Brežņeva laikā to datumu izvilka saulītē. Jo nekā cita jau viņiem īsti nebija – miljoni izsūtīto, nomērdēto, noslepkavoto. Interesanti, ka visas apkārtējās valstis gan toreiz, gan tagad ir nevis draudzīgi kaimiņi, bet ienaidnieki. Varētu jautāt: kāpēc gan tik slikti cilvēki dzīvo Krievijai pa perimetru?

Galerijas nosaukums

– Vai 9. maijs, pēc kura puse Eiropas nonāca slepkavnieciska režīma varā, patiešām būtu svinama diena? Profesionālie cilvēku šāvēji no NKVD taču turpināja savu darbu arī pēc 1945. gada 9. maija. Un mūsu tautas vēsturē lielākā deportācija arī notika pēc tā.

– Kas nu kuram svinams. Bet es saprotu, kāpēc krievi Latvijā svin 9. maiju: ja nebūtu 9. maija, nebūtu te ne Ušakova, ne visu to svinētāju. Pirms okupācijas Latvijā bija astoņi līdz desmit procenti krievu.

– Turklāt tie bija valstij lojāli pilsoņi.

– Tieši tā! Ušakovs agrāk svinēja arī 13. oktobri – dienu, kad 1944. gadā sarkanie “atbrīvoja” Rīgu. Gadu vēlāk, 1945. gada 13. oktobrī, Rīgā viesojās kāds britu diplomāts. Arhīvā lasīju viņa ziņojumu Londonai: cilvēki nesvin šo datumu, krievu režīmu uztver kā okupāciju, ir nomākti. Tāda toreiz bija rīdzinieku reakcija. Taču mani nodarbina cits jautājums: ko šie cilvēki pie pieminekļa domā par to, ka latvieši, kurus it kā “atbrīvoja”, turp neiet? Vai viņus tas nesatrauc? Un ko īsti svin Ušakovs? Kolimas uzvaru pār Buhenvaldi? Viens cilvēkēdāju režīms nomainīja citu. Aiz cieņas pret valsts pamatnāciju vajadzētu atbilstoši uzvesties, nevis rīkot izaicinošus balagānus pašā Rīgas centrā.

– Maskavā militārajā parādē maršē jaunkundzes īsos svārciņos un blūzītēs, kas noklātas ar ordeņiem, it kā viņas Berlīni būtu ieņēmušas. Neīstas uniformas, neīsti ordeņi. Dienu, kad jāgodina kritušie un izdzīvojušie, pārvērš par karnevālu.

– Un cik tad to izdzīvojušo vairs ir palicis? Maz, pavisam maz. Veterānu kā tādu vairs gandrīz nav, vairums to, kas Rīgā pie pieminekļa dižojas, ir okupācijas karaspēka virsnieki un viņu atvases. Taču, kad Putins kritīs no varas troņa, arī šeit visa bravūra noplaks. Tādā veidā, kā Putina režīms darbojas, tas nevar ilgi turpināties.

– Tomēr ir vēl vien jautājums. 1991. gada janvārī Rīgā uz barikādēm bija ne tikai latvieši. Un arī starp miličiem, kas nostājās Tautas frontes pusē gan janvārī, gan augusta puča laikā, bija ne tikai latvieši. Tāpēc es strikti nodalu krievus no “homo sovjetikus”, Bulgakovu no šarikoviem – no tiem, kas dievina Putinu, skumst pēc PSRS un ir pārliecināti, ka “krievi Latvijā tiek diskriminēti”.

– Jā, bija arī tādi krievi. Taču tas ir mīts, ka krievvalodīgo iebraucēju vairums atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanas ideju. Vēsturnieki un pētnieki, arī krievu pētnieki, kas nodarbojas ar šo tematu, ir nonākuši pie secinājuma, ka neatbalstīja vis. Līdz ar to teikt, ka sākumā viss bijis lieliski, bet pēc tam ļaunā Latvija šurp sabraukušos krievus piekrāpusi, tāpēc viņi tādi īgni un apvainojušies, nav korekti. Tādi viņi bija arī 1991. gadā. Viņi jau tolaik gribēja, lai krievu valodai te būtu otras valsts valodas statuss. Turklāt atcerēsimies 1991. gada “Daugavpils iniciatīvu”, kas aicināja uz dažu reģionu autonomiju. Pamatu īpašam optimismam par tā sauktajiem “mūsu krieviem” neredzu. Protams, ir tādi, bet viņu nav vairums. Kur bija Latvijas krievu inteliģence, kad šurp atbrauca Valērija Novodvorska, lai nosodītu 9. maija orģijas pie pieminekļa?

– Atgriežoties pie filmas: tajā ir gan triju Baltijas valstu pretošanās kustības dalībnieki, izdzīvojušie liecinieki, gan ASV drošības dienestu analītiķis Džons Pradoss un Lielbritānijas slepeno dienestu vēstures pētnieks Stīvens Dorils, tomēr ne mazāk interesants man šķita čekas veterāns, kura vārdu neatceros, taču atceros, kā viņam iemirdzas acis, stāstot par “likvidētajiem” cilvēkiem. Un tad vēl nožēla, ar kādu viņš piebilst, ka līdz galam kārtību viņiem neesot izdevies ieviest, vēl pat šodien ne.

– Tāda ir viņu uztvere. Šis veterāns dzīvo Krievijā. Un kārtības – kā viņš to saprot – patiešām nav, jo Baltijas valstis ir brīvas. Filmā neiegāja kāda zīmīga epizode. Jautāts, kā vietējie – latvieši un lietuvieši – izturējās pret čekistiem, viņš vaļsirdīgi atzīstas: slikti izturējās, nepakļāvās, neko nedeva, bet mēs paši visu ņēmām, neprasījām. Tātad viņš labi apzinās, ka okupantus te nemīlēja, taču viņu tas nesatrauc. Man nav ilūziju par šiem cilvēkiem.

– Mūsu iepriekšējā sarunā teici, ka politika ir iespēja ietekmēt procesus. Un piebildi, ka patlaban visefektīvāk vari to darīt ar savu filmu. Tagad tu esi gan jaunu filmu uzņēmis, gan politikā iesaistījies. Kas Latvijā tiek darīts nepareizi vai ne līdz galam pareizi? Un kā tu kā Saeimas deputāts to spēj vai nespēj ietekmēt?

– Galvenā problēma – vara neieklausās tautā. Otra problēma – vara bieži vien akli seko visam, kas nāk no Briseles. Migrācijas jautājumā mums ir cits viedoklis nekā Junkeram un Merkelei. Svarīgi ir dot Briselei ziņu, ka viņu politika migrantu jautājumā ir bīstama ne tikai mums, bet visai Eiropas Savienībai. Latvijai ir rūgta pieredze ar nelūgtiem viesiem, tāpēc ir svarīgi par to runāt. Ja galvaspilsētā dominē iebraucēju valoda, bērnus uz kino nevar aizvest, jo šodien seanss tikai krieviski, tā nav normāla parādība. Svarīgi ir nevis gaidīt, kad Briselē jautās mūsu viedokli, bet pašiem stāstīt – kā to dara poļi un ungāri. Nebaidīties, teikt tieši: Junkers rok kapu apvienotas Eiropas idejai, viņa piedāvātie risinājumi ir neprātīgi. Vienotu Eiropu var veidot dažādi. Vēsture liecina, ka tiem, kas to mēģinājuši darīt ar spēku un uzspiešanu, tas parasti ir slikti beidzies. To Junkeram vajadzētu ņemt vērā.

– Un kas tiek darīts, lai mazinātu latviešu migrāciju?

– Tā ir vēl viena nopietna problēma. Tiesa, uzreiz gribu piebilst, ka lielākā daļa izbraukušo ir PSRS migranti un viņu atvases – gan naturalizējušies jaunpilsoņi, gan nepilsoņi. Okupācijas laikā ieceļojušie beidzot izceļo, tādējādi mazinot okupācijas sekas. Ļoti ceru, ka Britānija neizstāsies no ES, jo tad viss šis kontingents varētu gribēt braukt atpakaļ. Protams, izbrauc arī latvieši, nereti – gudri un uzņēmīgi. Ko darīt? Sakārtot valsti. Mēs redzam, kas atklājas ar Valsts ieņēmumu dienestu un Finanšu policiju. Runa ir ne tikai par neefektivitāti, bet arī par noziedzīgu darbību. Cilvēki, kas maksā nodokļus, visu redz. Nebrīnos, ka dūša var apskrieties. Dziļi simboliski – pat VID galvenās ēkas būve un absurdā daudzmiljonu īres maksa vairāk izskatās pēc puskriminālas afēras nekā saprātīgas saimniekošanas.

– Stulbums? Ļaunprātība? Smalks aprēķins? Šķēle reiz teica, ka vadošos amatos esot jāieceļ lielākie kretīni. Vai tas joprojām ir spēkā?

– Lielākā problēma ir smagais un neefektīvais ierēdņu aparāts. Divdesmit gadus valsts pārvaldes mašīna ir eļļojusi savus neskaitāmos zobratiņus, kas bieži vien griežas sevis pašu, nevis valsts labā. Kā lai citādi izskaidro faktu, ka vienā iestādē sašmucējušies ierēdņi tiek nevis atlaisti, bet “aizrotēti” uz citu iestādi, kur turpina “griezties”. Šādā situācija ir labi, ka var norādīt uz kaimiņu baltiešu pieredzi. Kāpēc tur var ātrāk, lētāk un vairāk? Nesen Valsts prezidents atzinās – viņam ir kauns, ka Igaunijā budžeta ienākumi ir lielāki nekā Latvijā. Tas motivē pārmaiņām. Ceru, ka beidzot tās sāksies. Cilvēki brauc prom, jo netic, ka varētu kas mainīties.

– Arī padomju laikā daudzi neticēja pārmaiņu iespējai. Tomēr tās notika. Tagad daudzi ir aizmirsuši, ka nevis ar radošo plēnumu un ne ar barikādēm sākās atmoda, bet gan ar Gunāru Astru un Helsinku grupu. Vai tas varētu būt nākamās filmas temats?

– Ļoti laba doma. Tādā filmā varētu izcelt tieši 1987. gada 14. jūniju. Vēsturiska diena, viena no svarīgākajām, tā iezīmēja PSRS sabrukuma sākumu. Berlīnes mūris un Leipcigas notikumi bija pēc tam. Ne velti Rolands Silaraups, kas todien gāja pirmajā rindā, vēlāk tika aicināts uz pieņemšanu Baltajā namā. Tā bija patiešām nozīmīga lieta, joprojām līdz galam nenovērtēta. Pēc tam visu pārņēma Tautas fronte, taču Astras, Ziemeļa, Rožkalna un citu brīvības cīnītāju, kā arī Helsinku grupas ieguldījumu noteikti vajadzētu uzsvērt. Nākamgad būs apaļa gadadiena 1987. gada notikumiem.

– Pirms astoņiem gadiem teici, ka filmas dēļ tev neesot laika personiskajai dzīvei. Kā ir tagad?

– Tagad ir sieva Evita un divi bērni, Oskars un Kārlis, sešus un piecus gadus veci.

– Kur tu, kas dzīves lielāko daļu pavadi pie grāmatām un datora, iepazinies ar Evitu?

– Tur arī iepazinos – internetā. (Smejas.) Agrāk ļaudis sapazinās zaļumballēs, tagad – arvien biežāk tīmeklī. Un tas, manuprāt, nav slikti. Sarakstoties vari tuvāk iepazīt cilvēku. Dejošana seko pēc tam.

– Ko tas ir mainījis tavā dzīvē?

– Kopš ir ģimene un bērni, brīvā laika ir mazāk, taču prieka un kustību – gluži noteikti vairāk. Kad dzīvoju viens, lielākoties mājā valdīja klusums. Piezvanīju kolēģim un biju šokā no jezgas un trokšņa, kas skanēja fonā. Nu es to saprotu. Bērni rotaļājas un plēšas kā savulaik mēs ar brāli. Atceros bērnību, tikai tagad esmu tēva lomā, un man šis process ir jākontrolē.

– Reiz man stāstīji, kā tēvs tevi jau no mazotnes pie darba ir radinājis.

– Jā, mums ar brāli katru sestdienu bija jādežurē: pārmaiņus jāizmazgā cukurtrauks, jāiznes spainis, jānospodrina virtuvē un vannas istabā krāni, jāizsūc paklājs.

– Kā audzini savus puikas?

– Arī cenšos neizlaist, mācu lasīt. Tas ir svarīgi. Tiem, kas spēs lasīt grāmatas, dzīve būs daudz interesantāka. Tas ir svarīgi. Kad es augu, nebija interneta, nebija mobilo telefonu. Ja vēl mājās nebija televizora, labākais, ko varēja darīt, bija grāmatu lasīšana. Un vēl tolaik bija klusums. Tagad telefons kabatā var iezvanīties jebkurā brīdī. Bērniem visapkārt ir ekrāni, taustiņi, planšetes, telefoni… Modernās tehnoloģijas ir svarīgas, taču vēl svarīgāka ir spēja saglabāt līdzsvaru. Tāpēc bērni ir gudri jāievirza.

– Ko darāt kopā?

Saistītie raksti

– Lasām pasakas, mācāmies braukt ar divriteni, spēlējam bumbu. Mums Juglā pie mājas ir sporta laukums, lieliska iespēja izskrieties un izvingroties. Brīnos, ka no mūsu lielā daudzdzīvokļu nama uz sporta laukumu nāk tikai retais.

– Laikam visi pie ekrāniem. Taviem puikām jau ir mobilie telefoni?

– Nē. Viņi arī pie datora vēl neiet. Radinu pie lasīšanas. Pagaidām puikām tomēr labāk patīk skatīties multenes, taču ar laiku, domāju, ielasīsies.

– Kas tevi iepriecina? Kas vieš cerību?

– Ģimene iepriecina. Un tas, ka Latvijā kopš 2014. gada piedzimst vairāk latviešu nekā nomirst. Mūsu tautai pa ilgiem gadiem beidzot atkal ir pozitīvs dabiskais pieaugums. Cerību vieš tas, ka tauta kopumā, manuprāt, ir veselīgi noskaņota un adekvāti uztver lietas. Rietumeiropā tā nav. Dažbrīd šķiet, ka tur tiek īstenota pašnāvnieciska politika, kas ar laiku iznīcinās sabiedrību, taču viņi paši to pat nenojauš. Kā Latvijas delegācijas vadītājs Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas parlamentārajā asamblejā bieži tiekos ar Ziemeļvalstu un Baltijas partneriem. Brīnos par zviedru kolēģiem – agrāk mūsu viedokļi saskanēja gandrīz ikvienā jautājumā, pēdējā laikā tie krasi atšķiras, īpaši, ja spriests tiek par migrācijas problēmām. Tā, kā runā zviedru sociāldemokrāti, Latvijā nerunā neviens, pat “Vienotība” ne. Tas liecina, ka Latvijā kopumā esam gudrāki, uz pareizāka ceļa. Protams, ir jau arī mums daudz kas uzlabojams, tomēr tautai kopumā piemīt spēcīgs pašsaglabāšanās instinkts. Latvieši allaž ir krustcelēs starp lielvarām, tomēr vairāk nekā tūkstoš gadus mēs te esam, runājam savu valodu, nepakļaujamies. Tauta pauž savu gribu. Tas iepriecina. Un tas arī vieš cerību.

LA.lv