Ne tauriņa, bet ilgstošu efektu. Saruna ar Eiropas komisāri Andrulu Vasiliu 0
Fantastisks Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas starts, lieliski laikapstākļi un jaunā “Erasmus+” programma, kas paver teju bezgalīgas iespējas, – par šīm tēmām ar patiku un bez lieka patosa šonedēļ sarunājos ar Eiropas izglītības, kultūras, daudzvalodības un jaunatnes lietu komisāri Andrulu Vasiliu. Viņa Latvijā baudīja kultūras galvaspilsētas daudzveidīgos pasākumus, kā arī atklāja “Erasmus+” programmas sākšanai veltītu konferenci.
– Ko Latvijai nozīmē Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss?
– Eiropas kultūras galvaspilsētas institūts ir kļuvis par nozīmīgu un ļoti populāru Eiropas Savienības iniciatīvu. Kādēļ? Tādēļ, ka tas dod iespēju pilsētai un visai valstij darīt sevi pazīstamu ārpus tās robežām gan Eiropā, gan visā pasaulē. Daudzas pilsētas, kam reiz jau bijis šāds tituls, nebūt nav valstu galvaspilsētas, bet gan mazas pilsētiņas, par kurām neviens neko līdz tam pat dzirdējis nebija. Piemēram, cik daudz cilvēku līdz pagājušajam gadam zināja par tādu Košici Serbijā? Vai Gimaraišu Portugālē? Tagad pēc gada garumā īstenotiem dažādiem kultūras notikumiem, tās ir pazīstamas pilsētas.
Kultūras galvaspilsētas galvenais uzdevums ir veidot šo atpazīstamību, taču, lai tas izdotos, nepieciešams ievērot vairākus būtiskus momentus. Pirmkārt, jābūt kvalitatīvai programmai ne tikai uz atklāšanas ceremoniju, bet uz visu gadu. Otrkārt, jānodrošina iedzīvotāju iesaistīšanās. Plānojot programmu, jāņem vērā visu iedzīvotāju gaume un vēlmes, lai panāktu masveidīgu cilvēku iesaistīšanos. Treškārt, jāpiesaista arī citu Eiropas valstu mākslinieki – kori, orķestri, dzejnieki, gleznotāji, lai tie brauktu un sniegtu savu pieredzi Latvijai, veicinot dažādību. Ceturtkārt, jāpanāk ilglaicīgs efekts no šā kultūras gada. Nepietiek, ka pasākumi tiek plānoti un noris tikai viena gada garumā.
Iepriekšminētais nodrošina ilglaicīgu efektu, kļūstot par daļu no plašākiem uz attīstību vērstiem plāniem, kas skar ne vien konkrēto pilsētu, bet arī apkārtējo reģionu un valsti kopumā.
– Kura no kultūras galvaspilsētām, jūsuprāt, līdz šim bijusi visveiksmīgākā?
– Tādas ir vairākas. Piemēram, Liverpūle. Tā tika pilnīgi pārvērsta, no industriālas pilsētas tā kļuva par atraktīvu kultūras centru. Tas deva milzīgu labumu Lielbritānijai kopumā – pieauga tūristu skaits, tas iedvesmoja radīt arī vairāk mazos un vidējos uzņēmumus, tā ka kultūras galvaspilsētas statusam šeit bija ilglaicīgs efekts.
Ļoti veiksmīgi kultūras galvaspilsētas gads aizritēja Esenē, Rūras apgabalā Vācijā, arī Marseļā. Līdz tam viņiem bija ļoti daudz ar noziedzību saistītu problēmu. Taču ar kultūras gada pasākumiem viņiem izdevās mainīt situāciju pilsētā arī šajā jomā.
Protams, ikvienam ir skaidrs, ka pašlaik dažādām aktivitātēm pieejams mazāk līdzekļu nekā pirms kāda laika. Tādēļ kultūras galvaspilsētas statuss ir arī izaicinājums. Esmu pārliecināta, ka arī Rīga sastapsies ar šo izaicinājumu. Manā dzimtenē Kiprā 2018.gadā arī kāda no pilsētām kļūs par Eiropas Kultūras galvaspilsētu. Arī mums pašlaik ir milzums problēmu, bet es ceru, ka nākamajos gados situācija uzlabosies. Tas ir izaicinājums arī tādēļ, ka, maz investējot, nevar gaidīt labu iznākumu.
– Runājot par daudzu studentu iecienīto “Erasmus” programmu, kas jauns tajā ir šajā plānošanas periodā?
– Pirmkārt, mēs centīsimies visu programmu vienkāršot, septiņas vai astoņas pašreizējās programmas saliekot zem viena lietussarga – “Erasmus+”, kurā dalībai ir tādi paši noteikumi kā līdz šim. Tādējādi viss kļūs vienkāršāks un vairs nebūs atšķirīgi nosacījumi dalībai “Erasmus”, “Comenius” vai “Grundtvig” programmā.
Neaizmirsīsim, ka Eiropas Savienības budžets nākamajiem septiņiem gadiem pirmo reizi ir samazināts, nevis palielināts. Tikai trim programmām ir piešķirts vairāk līdzekļu, un viena no tām ir “Erasmus”, kur naudas daudzums pieaudzis par 40 procentiem. Iepriekšējos septiņos gados mums bija pieejami aptuveni 8 miljardi eiro, tagad tie ir jau 15 miljardi, kas ir liela summa, tādēļ no tās jāpanāk lielākā iespējamā atdeve.
“Erasmus+” plānotas arī dažas inovācijas. Nopietns izaicinājums mūsu izglītības sistēmā ir tā dēvētā prasmju krīze. Pašlaik izveidojusies paradoksāla situācija – 5,6 miljoni cilvēku ir bez darba. Taču vienlaikus ir divi miljoni vakanču, kurās darba devēji nevar atrast darbiniekus ar nepieciešamajām zināšanām. Tas nozīmē, ka mums ir plaisa zināšanās. Tādēļ “Erasmus” ietvaros mēs plānojam radīt zināšanu aliansi un nozaru prasmju aliansi. Līdztekus atbalstīsim universitāšu un biznesa sadarbību, lai mācību programmas pietuvinātu tam, kas nepieciešams reālajā darba tirgū. Tas plānots “Erasmus” otrajā aktivitātē, kas veltīta līdzdalībai, pirmā programmas aktivitāte ir atvēlēta mobilitātes jautājumiem, bet trešā – nepieciešamās politikas atbalstam.
Esam lūguši dalībvalstis mainīt to politiku attiecībā uz, piemēram, literatūras mācīšanu, agrīnu skolas pamešanu, augstākās izglītības ieguvi. Mēs atbalstīsim dalībvalstis šo politiku reformēšanā.
Vēl viena inovācija ir “Erasmus” internacionalizācija, un tas nozīmē, ka Eiropas studenti var noteiktu laiku doties studēt ārpus ES. Tas šajā programmā iedrošinās piedalīties arī mūsu kaimiņvalstis kā austrumos, tā dienvidos, piemēram, Ziemeļ-āfrikā. Turklāt paredzēts, ka studenti no valstīm, kas atrodas ārpus ES, varēs braukt studēt savienības augstskolās.
Un visbeidzot vēl kāds jauninājums. Studentu garantijas mehānisma izveide, kas studentiem, kuri vēlas studēt ārpus savas valsts, ļaus iegūt pilnvērtīgu maģistra grādu. Naudu, kas nepieciešama gadu vai divu gadu ilgām studijām, viņi varēs aizņemties ar ES garantiju. Esmu pārliecināta, ka tādējādi varēsim finansēt divsimt tūkstošus maģistrantūras studentu.
– Daudzi Latvijas studenti ne reizi vien uzdevuši jautājumu, vai un kad ES plāno pieņemt vienotus vērtēšanas kritērijus dalībvalstu augstskolās, lai atvieglotu studēšanu ārpus savas valsts un nebūtu jāpierāda, ka esi apguvis konkrētu programmu?
– Pašlaik cenšamies uzlabot “Erasmus” kvalitāti, ieviešot “Erasmus” hartu, ko parakstīs students, universitāte, kas nosūta studentu, un universitāte, kas to uzņem. Tādējādi vienošanās par studijām būs panākta, vēl pirms students pametīs valsti, un viņš skaidri zinās, ko tieši mācīsies un kāds iznākums gaidāms.
Runājot par tiem, kas vēlas studēt ārvalstīs bez “Erasmus” starpniecības, atgādināšu, ka darbojas Boloņas process, kuru gan visas dalībvalstis vēl nav ieviesušas. Tādēļ mūsu mērķis ir panākt, lai visās dalībvalstīs atzīst citu ES valstu universitātēs iegūtos grādus. Esmu pārliecināta, ka Latvijā ir šādas augstskolas, kas akceptē ārvalstīs iegūtu augstākās izglītības diplomu.
Piebildīšu, ka pašlaik darbojas arī vairāku valstu darba grupa, kas strādā pie automātiskas augstskolu diplomu atzīšanas sistēmas izveides. Sava darba panākumus tā prezentēs nākamajā Boloņas procesa konferencē Erevānā 2015. gadā, un to vadīs Latvija.
