×
Mobilā versija
Brīdinājums +30.4°C
Aleksis, Alekss, Aleksejs
Otrdiena, 17. jūlijs, 2018
1. aprīlis, 2018
Drukāt

Ne tikai uzticīgs “Latvijas Avīzes” lasītājs, bet arī čakls rakstītājs (1)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

"Latvijas Avīzei" no pirmā numura uzticīgais nīcgalietis Staņislavs Ružāns saka, ka šo laikrakstu ne tikai uzcītīgi lasa, bet arī tai raksta. Kopā ar citos periodiskajos izdevumos publicētajiem rakstiem, kas viņam sakrāti attēlā redzamajās mapēs, to jau esot vairāk nekā 600.

Daugavpils novada Nīcgales ciematnieks Staņislavs Ružāns ir uzticīgs “Latvijas Avīzei” jau trīsdesmito gadu – kopš laikraksta iznākšanas pirmās dienas 1988. gada janvārī un līdz dienai, kad klajā nāk tā 6000. numurs.

“Kad iznāca laikraksta pirmais numurs, mani pievilināja jau pats tā toreizējais nosaukums – “Lauku Avīze”,” atzīst Staņislavs Ružāns. “Toreiz nopriecājos, ka Latvijā nu būs izdevums, kurš visvairāk rakstīs par laukiem, lauku cilvēku dzīvi un darbu. Man, diplomētam agronomam, lauku tēma vienmēr bijusi tuva, tāpēc ka pēc Lauksaimniecības akadēmijas, tagad universitātes, pabeigšanas visu darba mūžu pats esmu nostrādājis lauksaimniecībā, sākumā Nīcgales kopsaimniecībā, vēlāk valsts saimniecībā.”

Viņaprāt, valsts iekārtai mainoties, līdzi mainījies arī laikraksta saturs. Tomēr aizvadītajos trīsdesmit gados, kopš laikraksts iznāk, tā saturs joprojām esot saistošs un svarīgs ikvienam, kurš grib sekot notikumiem Latvijā un pasaulē. Kaut arī Staņislavam esot mazliet žēl par mainīto nosaukumu, tomēr viņš ir vienisprātis, ka pašlaik laikraksts vienādi vajadzīgs gan lauku, gan pilsētu iedzīvotājiem.

“Latvijas Avīzes” kārtējo numuru viņš joprojām gaidot ar nepacietību. Visus numurā publicētos rakstus gan neizlasot. Bet par laukiem vienmēr izlasot visu līdz pēdējai rindiņai. Staņislava dzīvesbiedre Valentīna atzīst, ka viņu saistot laikrakstā turpinājumos publicētie romāni.

“Nīcgalē laikraksta kārtējo numuru pastkastītē atrodam rītos ap plkst. 10.30, kas mūs pilnīgi apmierina,” viņa stāsta, “”Latvijas Avīzi” pasūtām visam gadam. Tā kā esam divi un varam to atļauties, tā ir gan vieglāk, gan drošāk. Nav jādomā, vai nav nokavēts abonēšanas termiņš. Tā ir pat izdevīgāk, jo, rau, šogad dāvanā saņēmām jūsu grāmatu apgādā izdoto gada kalendāru un Lias Guļevskas un Gunāra Jākobsona grāmatu “Tikai dziesma nenosalst…””

Staņislavs atceras, ka čakls laikrakstu lasītājs bijis kopš bērnības. Uz to viņu pamudinājusi māte, kas, pati būdama lasītnepratēja, ļoti gribējusi, lai dēls lasa priekšā. Pirmā lasītā avīze bijusi Daugavpils rajona “Latgolas Taisneiba” latgaliešu valodā, vēlāk “Padomju Jaunatne”, kas Staņislavam, Naujenes pamatskolas audzēknim, tolaik bija jāpasūta obligāti.

Kā izrādās, Staņislavs Ružāns allaž bijis ne tikai čakls laikrakstu lasītājs, bet arī daudz rakstījis tiem pats.

“Vēlme rakstīt pirmoreiz man radās jau puikas gados, kad mācījos Naujenes pamatskolas septītajā klasē,” atzīst Staņislavs Ružāns. “Reiz “Padomju Jaunatne” publicēja lasītāju aptauju ar uzaicinājumu uzrakstīt laikrakstam. Tolaik Naujenē pie skolas sabiedriskā kārtā būvējām sporta laukumu. Sadūšojos un uzrakstīju. Bet nekā. No redakcijas saņēmu atbildi, ka diemžēl rakstu nepublicēšot, jo neesot pietiekami labi uzrakstīts, kā šo sporta laukumu būvējuši un kādas grūtības būvētāji piedzīvojuši. Bet manu pirmo rakstu publicēja tā pati “Latgolas Taisneiba”, kad pēc Naujenes pamatskolas jau mācījos Višķu lauksaimniecības tehnikumā.” Ar to arī, kā viņš saka, maisam gals bija vaļā.

Pēc tehnikuma pabeigšanas Staņislavs sācis strādāt Daugavpils rajona laikraksta redakcijā, kur viņu aizvilinājis lauksaimniecības nodaļas vadītājs Jānis Britāns, vēlākais laikraksta “Cīņa” galvenais redaktors.Bet “Latvijas Avīzei” pirmo rakstiņu uzrakstījis 1995. gadā.

Jautāts, cik aizvadītajos gados pavisam publicējies “Latvijas Avīzē”, Staņislavs Ružāns atbild, ka tur publicētos rakstus atsevišķi neesot saskaitījis. Bet visos periodiskajos izdevumos kopā būšot vairāk nekā 600 publikāciju. Aizvadītajos gados “Latvijas Avīze” nav bijusi vienīgais izdevums, kuram viņš rakstījis.

Jautāts, par ko ir šie raksti, autors atbild, ka lielākoties par lauku tēmām, kurās, ievērojot lielo lauksaimniecības darba pieredzi, viņš jūtas visdrošāk.

Staņislavs Ružāns ir arī piecu grāmatu un brošūru autors. 2013. gadā uzrakstījis grāmatu “Nīcgales zeme un ļaudis kopsaimniekošanas laikos, 1944. – 1994.”, kas izdota ar Daugavpils novada domes priekšsēdētājas Janīnas Jalinskas un citu pašvaldības darbinieku atbalstu. Par šo apjomīgo pētījumu, kuram autors veltījis divus gadus, 2014. gadā novada pašvaldība piešķīra viņam Gada cilvēka goda nosaukumu.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt

    ;))))))

    “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C_E_N_Z_Ū_R_A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.” 😉

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks grib, lai “stukačiem”,
    No “skapja” gļēvi smirdošiem,
    Tiek “cieņa” ZOMBĒTA un “gods”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – pelnīts sods)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmoliberastu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans(et)inbox. lv .

Draugiem Facebook Twitter Google+